Piejūras klimats

Kino ir kā patvērums. Saruna ar kino zinātnieku Viktoru Freibergu

Piejūras klimats

Karjeras amerikāņu kalniņi. Režisoru Pīteru Bogdanoviču pieminot

Uģis Olte un Henriks Eliass Zēgners par dokumentālo filmu “Kas tu esi Savvaļā?”.

Tumšā rotaļa Drustos. Režisors Uģis Olte stāsta par filmu «Kas tu esi Savvaļā?»

"Manās sajūtās šī Drustu apkārtnes nepieradinātā daba ir viena no baisākajām Latvijas dabā. Man ir sajūta, ka tur pārnakšņot dažas naktis vienatnē varētu būt diezgan tumšs pasākums. [..]Tādā vietā nonākot, ir skaidrs, ka tu vairs neesi nekāds dabas kronis, ka tagad tu klusiņām kā pelīte ieslīdi un pēc tam centies tikt ārā," par sajūtām, strādājot pie filmas "Kas tu esi Savvaļā?", Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Piejūras klimats" stāsta režisors Uģis Olte. Filma ir dokumentāla variācija par pagājušajā vasarā notikušo izstādi "Savvaļa", filmas veidotājiem esot blakus mākslas darbiem, pastaigām, performancēm un skaņu ainavām.

Pārnesot uz ekrāna klātbūtnes pulsāciju, režisors ir devies dziļāk "Savvaļā" nekā bezkaislīgs hronists. Izstādes mājaslapā lasāms: ""Savvaļa" ir procesuāls notikums – izstāde mežonīgā teritorijā starp Dūķiem un Jaundrustiem, bez darba laika un pieskatītājiem, tā ir izveidota kā pieredze, kurā var iegremdēties gan 15 minūtēs, gan uzkavēties nedēļas garumā."

Sonora Broka: Kas ir "Savvaļa", un, līdzīgi kā filmā, uzdošu jautājumu – kas tu biji "Savvaļā"? 

Uģis Olte: "Savvaļa" ir diezgan paliela teritorija Vidzemes ziemeļaustrumos, kura, manuprāt, ļoti precīzi ataino Latvijas identitāti. Tā ir teritorija, kurā lielo pārsvaru ņem daba, bet tur ar savām darbībām piedalās arī cilvēki. Šie cilvēki, kas tur, dabā, darbojas, ir Andra Eglīša un viņa domubiedru aicināti mākslinieki, kuri būtībā ieiet mežā, kaut ko sajūt un tad uztaisa darbu, kuram ir ļauts tajā dabā turpināt atrasties, un ļauj dabai to pārveidot pēc saviem ieskatiem. Šī brīvdabas izstāde notiek jau otro gadu. Pirmajā gadā es tur biju kā apmeklētājs, un otrajā gadā mani uzaicināja ik pa laikam tur atgriezties ar kameru – bez jebkādiem nolūkiem un priekšrakstiem, vienkārši piedzīvot kaut kādus notikumus, kaut ko nofilmēt, un no tā gada beigās, kad daba mieg ciet, uztaisīt īsfilmu. 

Tātad pie domas nofiksēt "Savvaļu" kino nonāci nevis tu, bet "Savvaļas" veidotāji?

Jā, bet tajā brīdī, kad teicu "jā", es arī pats kļuvu par "Savvaļas" veidotāju. Tāda ir lietas būtība – 

tur nav viena autora, tas ir cilvēku grupas veikums. Kad pirmoreiz nospiedu sarkano ieraksta pogu, es esmu līdzautors.

Zinot to, ka tā ir diezgan populāra vieta, uz kuru dodas diezgan daudz cilvēku, kuri ar savām acīm to vietu piedzīvo, es apzināti izlēmu, ka tas būs stāsts – vizuāls stāsts, kurā mēs "Savvaļu" mēģinām parādīt tā, kā smadzenes formē atmiņas. Notikumi ir bijuši lineāri – sākums, beigas, bet pēc tam tie sajaucas – viena notikuma skaņa sajaucas ar cita notikuma bildi. Pie tāda nodoma ir iespējams kinematogrāfiski ņemties un rotaļāties. 

Filma "Kas tu esi Savvaļā?"

Kāds no filmā intervētajiem cilvēkiem "Savvaļu" raksturo kā greizo spoguli, uz kura citi cilvēki un viņu radošums ir uzklājuši ļoti interesantus kropļojumus, filtrus un patinas. Uģi, kā režisors esi atstājis arī savu patinu – mēs pastarpināti piedzīvojam "Savvaļu" caur tavu redzējumu. Kādus uzdevumus sevi uzstādīji – ko nofilmēt, ko censties notvert? Vai šī izstādes filmēšana atšķīrās no, piemēram, darba pie raidījuma vai pie literatūras? 

Kopīgais ar televīzijas dokumentālajiem stāstiem ir tas, ka ar vienu aci skaties kamerā un ar otru lūri, kas notiek apkārt. Varbūt kaut kur ir jāpārorientējas, kaut kas cits jāskatās. Šeit man bija divi pavisam skaidri uzdevumi – nekonkurēt ar jebkura cita skatītāja pieredzi (nemēģināju izkonkurēt to, kā cilvēks pats varētu justies), un otrs bija iztikt tikai to, ko varu iegūt tur, tātad, ar tiem skaņu ierakstiem un attēliem, kas tapuši vasaras garumā "Savvaļas" teritorijā. Vienīgais, kas ir pēc tam darināts, ir titri, bet arī tos es ar savu roku uzzīmēju. Tie bija divi rāmīši, pie kuriem pieturēties un sev to vingrinājumu definēt tādā veidā.

Pārklājoties diaģētiskām skaņām un mūzikai, veidojas pavisam jaunas asociatīvās ķēdītes, kā, piemēram, epizodē ar pareizā virziena meklējumiem, ar brišanu purvā, kurai fonā dzirdamas sieviešu vokalīzes, kas var nolasīties, teiksim, kā vadātāju motīvs. 

Vadātājas vai sirēnas, jā.

Kad tika nolemts, ka performancēs un koncertos dzirdamā mūzika būs tavas filmas sastāvdaļa?

Es tur vasarā biju četras reizes, un īstenībā tas bija diezgan ierobežots materiālu apjoms. Skatoties cauri materiālu, bez jebkādiem nolūkiem mēģināju uztvert, kas ir pirmie impulsi, kurus pamanu. Viens no pirmajiem impulsiem – diriģents, kurš diriģēja pūtēju orķestri no Smiltenes, varētu diriģēt dzejniekus. Ir interesanti kaut vai uz montāžas laika līnijas paskatīties, vai tāds orķestra ritms gadījumā nesakrīt ar kāda dzejnieka iekšējo ritmu. Izrādās, ka sakrīt. Tad, kad es filmēju atonālos dziedājumus, man līdzi bija suns. Viņš, izdzirdējis šos jokainos atonālos dziedājumus, uz tiem iesākumā inteliģenti, tomēr pēc tam savā ierastajā dabā reaģēja. Es domāju – ja jau suni šīs sirēnas tā ietekmēja, varbūt, ka pašā pirmajā reizē notikušais pārgājiens, kurš bija bez norādēm, kur cilvēki apmaldījās, klīda, meklēja ceļu – varbūt, ka tā īstenībā bija maldīšanās šo balsu virzienā. Tāda tā blēņošanās.

Gadiem strādājot, esmu pamanījis, ka jo vairāk pats parotaļājies kaut ko taisot, jo šī rotaļāšanās enerģija arī var būt viens no faktoriem, kas cilvēkus var ieinteresēt.

Tās var būt arī ļoti abstraktas lietas, bet, ja tajās ir tāda rokenrola enerģija, tad tās arī ir forši skatīties. 

Filma "Kas tu esi Savvaļā?"

Kā jau minēji, filmējums šķiet izteikti dinamisks tādēļ, ka teju visur ir būts klāt, pamanot ne tikai centrālos, bet arī perifēros notikumus. Cik liela bija jūsu komanda? Cik mobiliem jums bija jābūt, fiksējot notiekošo? 

No četrām dienām komanda bija vienu dienu. Es pasaucu līdzi vecmeistaru Daini Kļavu ar otru kameru, jo bija paredzēts pūtēja orķestru koncerts un arī dzejas lasījumi. Domāju – ko es tur viens pats, labāk esam divi – viens filmē, kā skatās, otrs filmē, kā runā. Izņemot šo vienu dienu, tas ir mans solo darbs. Un solo arī tajā izpratnē, ka pasūtītājs un producents Henriks Eliass Zēgners teica, ka vajag uztaisīt filmu, bet tas arī bija vienīgais priekšraksts. Viss pārējais – ko un kā es daru – man bija simtprocentīga brīvība, kas ir izcilākie apstākļi, kādos var nonākt. 

Kirils Ēcis filmā saka: "Man nav daudz tādu vietu, kur es būtu spējis sasniegt tik saķeri veidojošu intimitāti ar sevi un citiem, un tas es esmu "Savvaļā"." Arī filma rada līdzīgas izjūtas – mēs, skatītāji, piekļūstam neparasti tuvu, it kā esam daļa no notiekošā. Veidojot "Kas tu esi Savvaļā?", tu apzināti formēji to izjūtu kopumu, kādu filma varētu raisīt skatītājiem, jeb tomēr vairāk fiksēji, vairāk dokumentēji? 

Tā ir spontāna reakcija uz to. Es īstenībā brīnos – jaunieši, kurus es tur filmēju, kuri izteica savas domas par to, kā viņi tur jutās, minēja vārdus "tuvība ar dabu", "intimitāte" un "drošība". Tas mani tiešām pārsteidz, jo

manās sajūtās šī Drustu apkārtnes nepieradinātā daba ir viena no baisākajām Latvijas dabā. Man ir sajūta, ka tur pārnakšņot dažas naktis vienatnē varētu būt diezgan tumšs pasākums.

Iespējams, tādēļ, ka ir tālu jābrauc, tuvojoties galamērķim paliek arvien mazāk māju, ceļi ir tādi, kuriem abās pusēs ir kārtīgi zālaugi.

Tādā vietā nonākot, ir skaidrs, ka tu vairs neesi nekāds dabas kronis, ka tagad tu klusiņām kā pelīte ieslīdi un pēc tam centies tikt ārā.

Filmu es taisīju pēc šādas sajūtas – rotaļā, bet diezgan tumšā rotaļā. Kad šie cilvēki, kas visu pasākumu piedzīvojuši, redzēja filmu, viņi teica "interesanti, mums tas likās krietni gaišāks notikums". Labi, tas ir labs redzējums, manējais tomēr ir tumsa. Varbūt, ka tā ir mana predestinācija attiecībā uz Latvijas dabu, jo es to sajūtu kā draudīgu un tumšu, un nemaz ne tik mierīgu un rāmu. To pašu tematu es risinu arī savā topošajā spēlfilmā "Upurga". Tur arī Latvijas daba nav nekāda klusā, auklējošā, intīmā vieta. 

Filma rāda procesuālu iespaidu, visiem filmas varoņiem piedaloties vienā lielā hepeningā. Arī izstādes mājaslapā izlasīju – ""Savvaļa" ir procesuāls notikums." Cik liels izaicinājums režisoram ir šāda procesualitātes atveidošana, principā meta-procesualitātes radīšana filmā? 

Tie ir tādi plāna punkti – tu katru reizi atgriezies un centies detektēt, kas ir noticis, kādas izmaiņas. Kāds ir tas koks, kurā iekārtas šūpoles, vai lapas turas vai tās birst? Vai joprojām ir drausmīga svelme, vai tomēr jau ir sācies miglas laiks?

Tas, kas man bija interesantākais, bija redzēt izmaiņas sejās tiem cilvēkiem, kas "Savvaļā" uzkavējās visvairāk.

Pirmajā reizē viņi ir ar vīniem staigājoši, visu laiku pīpē – tādā pilsētas burbulītī peld pa to dabu. Tad viņi izbrien grāvjus, tur jau parādās kaut kāds mežonis. Tad viņi šūpojas uz sūnu paklāja ezera krastā – jau vēl mazāk to pilsētas smaku jūt. Atbrauc pēc diviem mēnešiem un tajās sejās jau mežonis – tie skatieni ir noguruši, pārkarsuši, bet arhaiskāki. Tās pārmaiņas bija ļoti interesanti skatīties, un tieši uz tiem cilvēkiem, kuros šīs pārmaiņas vairāk bija jaušamas, visvairāk skatījos. 

Bet kā izkristalizējās šīs filmas varoņi – cilvēki, kurus mēs redzam visvairāk? 

Tikai spontāni reaģējot. Ir notikums, viņā kāds ir redzamāks, kāds mazāk redzams. Tu tam pievērsies un pēc tam seko tam pašam notikumam arī montējot, necenties aizbēgt no saviem instinktīviem lēmumiem, kas pieņemti filmējot.

Vai filmai var nosacīti izdalīt tēmu posmus, sadaļas?

Es vienubrīd pat biju domājis atdalīt tās ar virsrakstiem un arī saukt par ainām – ir svelmes aina un atonālā aina, rīta aina, bet sapratu – ko nu tagad likt priekšrakstus tādām lietām, kas tāpat ir sajūtamas. Tām taču var ļaut mīties bez tādas detektējamas robežšķirtnes. Tā arī montēt ir viegli – tu noskaties materiālu un zini – man būs tāda un tāda aina, un tās, tikai uztaisot, varbūt parādās kāds priedēklis, bet ļoti reti. Tās uztaisot, tu arī zini – šī ļoti labi pāries nākamajā caur to vienu kadru. Tās atrod savu vietu automātiski. Es vienmēr domāju mazās ainiņās un tad tās kaut kā virknēju, bet pat tad, kad cenšos no tā aizmukt, tik un tā beigās izrādās, ka ainas ir. 

Filma sākas ar tveici, kas var būt gan pusdienas, gan arī vasaras vidus tveice, un palēnām tuvojas nokrēslai. Tomēr šo vienu dienu, ko mēs it kā redzam, veido garāks filmas periods. Vai tā arī tika nolemts – veidot šo filmu kā vienu dienu? 

Nē, ja seko instinktīviem impulsiem, kas nāk no paša apziņas, tad var gadīties, ka tur arī atkārtojas tās pašas formulas, kas citur dabā eksistē. Skaidrs, ka mēs iesākam ar kaut ko rāmu. Dažreiz var iesākt arī ar kaut ko eksplozīvu, bet šajā gadījumā es iesāku ar rāmu. Tad kaut kas pieņemas spēkā. Tad ir saule dienvidū, ir šausmīgi karsts – tas arī atspoguļojās filmā. Pēc tam viss lēnām atdziest, tiek atrasts ūdens, tiek sekots kādām balsīm, iestājas nakts. Nekas no tā nav speciāli. Šādas reprezentācijas gadalaikam vai reprezentācijas diennaktij rodas, tikai intuitīvi sekojot sevis paša impulsiem. Tas arī bija tas, kāpēc man bija interesanti –

ja nav priekšrakstu, tad ir ļoti forši sekot saviem iekšējiem priekšrakstiem, kuri paši atklājas, nemaz neprasot. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt