Kultūras rondo

Rokoratorija “Kā jūra, kā zeme, kā debess” atdzimst uz skatuves un vinila platē

Kultūras rondo

Latvijas Radio koris svin 80. dzimšanas dienu

"Arhitekta griezums": trīs kinostāsti par pārmaiņām cilvēkos, pilsētā un dabā

Trīs kinostāsti «Arhitekta griezumā»: par pārmaiņām cilvēkos, pilsētā un dabā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Arhitektūra un kino rada gaisotni, kas iespaido cilvēka dzīves telpas uztveri, tāpēc vērojama arvien pieaugoša skatītāju, režisoru un producentu interese par videi un arhitektu personībām veltītām filmām. Rīgas Starptautiskais kinofestivāls programmā "Architect’s Cut" (jeb "Arhitekta griezums") iekļauti trīs kinostāsti par pārmaiņām cilvēkos, pilsētā un dabā.

Iepriekšējos divus festivāla laidienus programmu “Architect’s Cut” kūrējusi arhitekte un publiciste Ieva Zībārte. Tagad šis uzdevums uzticēts sociālantropologam un pilsētplānotājam Viesturam Celmiņam, Hārvarda universitātes doktorantam.

Vai dokumentālais kino arī pašam pētniekam ir bijis kā atbalsta instruments viņa akadēmiskajā darbā? Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” Viesturs Celmiņš stāstīja: “Absolūti. Ir jautājumi, kuros mums vispirms ir sižets un tikai pēc tam ir naratīvs vai teksts, kas visbiežāk ir akadēmiķa dienas kārtībā, teiksim, pilsētplānošanā, pilsētu antropoloģijā vizuālo materiālu portretēšanai jeb eksponēšanai ir fundamentāla nozīme.”

Celmiņš uzsvēra: “Vizuālā komponente ir antropoloģijas un pilsētplānošanas lauka būtiska sastāvdaļa. Un tā kļūst arvien būtiskāka, mūsu ikdienas vizuālo materiālu pārsātināta, un tad skaidrs, ka mēs gribam atlasīt kaut ko, kas mūs nevis nogurdina vai garlaiko, bet aizved mūs kaut kādos jaunos jēgas vektoros.”

Sabiedrisko mediju portāls LSM.lv lasītājiem piedāvā iepazīties ar filmām, kas ir ne tikai augstvērtīgi mākslas darbi, bet arī rosina pārdomas un diskusijas par sabiedrībai aktuāliem tematiem. Par vienpadsmit Riga IFF filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.

Programmas “Architect’s Cut” atklāšanas filma ir islandiešu komponista Jouhana Jouhansona debijas darbs kinorežijā “Pirmie un pēdējie cilvēki”. Tā ir poētiska alegorija par atmiņas, ideālu un utopijas bojāejas jēdzieniem, kuru papildina rakstnieka un filozofa Olafa Steipldona 1930. gadā sarakstītā zinātniskās fantastikas romāna lasījumi aktrises Tildas Svintones sniegumā. Programmas atklāšanas seanss notiks 18. oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pulksten 19.00.

“Šajā filmā ir veseli trīs komponenti. Viens ir tas, ka komponists ir režisors. Komponists vienmēr ir režisors, bet varbūt šajā gadījumā tas ir filmu celiņš, nevis skaņas celiņš, kas, man liekas, ir interesanti. Un žanru saplūšana starp skaņu un attēlu, manuprāt, ir bijusi veiksmīga. Otrs ir šis pats naratīvs jeb stāsts, kur mēs skatāmies ar 1930. gadu zinātniskās fantastikas acīm uz vairāku simtu, tūkstošu gadu nākotni, kurā Tildas Svintones ikoniskā balss stāsta šo naratīvu, un ir vēl attēls, kurš mūs ved cauri visām šīm ikoniskajām būvēm. Tās trīs lietas kopā iezīmē planetāru apceri par mūsu klimatu, kurā mēs dzīvojam, kas mūs arī droši vien aizvedīs līdz kaut kādam pietiekoši radikālam iznākumam,” par filmu stāstīja Viesturs Celmiņš, atzīstot, ka šī ir abstraktākā, visplašākā, ietilpīgākā no programmas filmām.

Kanādiešu autora Žozefa Hillela dokumentālo filmu “Pilsētu sapņotājas” skatītajiem gan tiešsaistē, gan Latvijas Nacionālajā bibliotēkā būs iespēja redzēt pirmdienas, 19. oktobra, vakarā. Tā būs iepazīšanās ar četrām iedvesmojošām pilsētvides arhitektēm.

“Varētu teikt, ka tā ir tāda kaskāde, ja mēs sākām ar abstraktāko, klimatisko un globālo pārmaiņu, tad šis ir pavisam praktiski – kādā pilsētvidē mēs dzīvojam, kādu mēs veidojam. Un šie jautājumi nav tikai Rīgas domes dienaskārtība, tie ir bijuši [desmitgadēm]. Mūsu filmas varoņi ir sievietes. Un kā ir būt sievietei šķietami vīrišķīgā profesijā? Īstenībā arhitektūrā darbojas daudz sieviešu un pilsētvides plānošanā droši vien tikpat. Kā ir no šīs dzimtes perspektīvas paraudzīties uz šiem jautājumiem? Ir grūti iestāties par zaļu pilsētvidi, ir grūti iestāties bieži vien par cilvēkiem draudzīgu vidi, un, iespējams, ka vēl grūtāk to ir izdarīt, kad tu esi sieviete. Filma aizved mūs vismaz 40–50 gadu senā pagātnē un arī mūsdienās. Tātad izved mūs cauri tādam ekskursam, kā ir gājis sievietēm arhitektūrā pēdējos 40–50 gadus, kas mums likās interesants jautājums, ņemot vērā to, ka mēs gribētu, lai mūsu darba vide būtu vienlīdzīgāka visiem iedzīvotājiem, būtu līdzīgas darba iespējas, un arī iespējas uzņemties atbildību par pilsētvidi,” filmu raksturoja Celmiņš.

Pēc “Pilsētu sapņotājas” seansa Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē norisināsies Viestura Celmiņa vadīta saruna, kurā piedalīsies arhitektes Zaiga Gaile, Sintija Vaivade un Evelīna Ozola.

Somu režisors Jonass Salo savā filmā “Tas nav klusums” aicina paviesoties Svalbāras arhipelāga spokainajā pilsētiņā ar simbolisko nosaukumu “Piramīda”, kas savulaik bija ogļrūpniecības centrs, bet tagad kalpo kā eksotisks tūrisma galamērķis ceļotājiem–gardēžiem. Svalbāra ir Norvēģijas teritorija ar speciālu statusu, un attālinātais ceļojums tās nošķirtībā būs iespējams svētdienas, 18. oktobra, vakarā tiešsaistē.

Celmiņš filmā atrod dažādas paralēles ar šo brīdi pasaulē: “Viens līmenis bija planetārijs, otrs līmenis mums bija šī pilsētvide – kaislības un dinamika tur. Šis ir tāds individuālais līmenis, kas, mums likās, rezonētu ar cilvēkiem. Mums bija Covid-19 kontakts, bija distancēšanās un karantīnas apstākļi. Mēs katrs bijām savās mājās. Ideja par vienatni, klusumu, kaut kādu savrupumu likās pievilcīga. Un pietiekoši neinfantīlā, nebanālā veidā izskata to Svalbāras arhipelāgu, kur ir bijusī, pamestā PSRS ogļu raktuvju pilsētiņa, kura tagad ir pilnīgi tukša, pamesta. Un tur dzīvo vien daži darbinieki un daži gidi, kas uzņem kuģus, kas iebrauc šo teritoriju apskatīt. Mums likās – kā tad šie gidi, kuri izvēlējās šo vietu bez interneta, bez sakariem, kā viņi vada savas dienas, savus mēnešus un daži pat gadus tur. Attiecība starp relatīvu pamestību un vienatni, kas mums likās pietiekoši interesanta tēma mūsu Covid-19 kontekstā.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti