Lai no svētkiem pāreja ir lēnāka un mērenāka un jaunāko kino var baudīt no dīvāna ērtībām, sāksim ar to, kas jauns pieejams straumēšanas platformās.
Režisora Raiena Džonsona (Rian Johnson) detektīvkomēdija "Stikla sīpols" ("Glass Onion") no 23. decembra jau gozējas "Netflix" raidviļņos un paguvusi iekļūt dažādu starptautisku kino izdevumu gada labāko filmu izlasēs. Tas ir gandarījumu raisošs detektīvkino, līdzīgi kā režisora iepriekšējā filma "Uz nažiem" ("Knives Out"). Galveno varoni detektīvu Benuā Blanku spēlē kādreizējais Aģents 007 – Daniels Kreigs. Viņa tēls apvieno gan Erkila Puaro aso prātu, gan arī inspektora Klūzo no "Rozā panteras" savdabo neveiklību. Šī loma parāda, cik daudzveidīgs ārpus Bondiānas spēj būt Daniels Kreigs.
Filmas stāsts norisinās uz privātas salas Egejas jūrā. Tur savus draugus ir sapulcinājis miljardieris Mailzs Brons, šajā tēlā ir sazīmējamas vieglas līdzības ar Īlonu Masku. Uz šīs salas sapulcināti mūsdienu nīstākie arhetipi: tur ir slideni, glumi politiķi, ārišķīgas šovbiznesa zvaigznes, odiozi sociālo mediju slavaskāri cilvēki. Savā ziņā šis ir tikpat klasisks detektīvs kā kāds no Agatas Kristī romāniem vai Hičkoka filmām, bet ar vairākām mūsdienu atsaucēm un apzinātu, labi izstrādātu komismu.
2024. gadā "Netflix" plāno izrādīt jau trešo "Glass Onion" sērijas filmu.
Kopš 30. decembra "Netflix" skatāma režisora Noa Baumbaha (Noah Baumbach) veidotā filma "Trokšņi" jeb "White Noise". Vasarā filma atklāja Venēcijas starptautisko kinofestivālu. Amerikāņu rakstnieka Dona Delillo 80. gadu romānu "Trokšņi" kino pasaulē ir pieņemts uzskatīt par neekranizējamu sarežģītās struktūras un daudzo elementu dēļ, taču Baumbahs filmu izveidoja pandēmijas mājsēdes laikā.
Stāsts noris 1984. gadā, te var sazīmēt atsauces uz Džordža Orvela romānu. Filmā iezīmējas vairākas tēmas, piemēram, mediji, varas attiecības ar sabiedrību. Filmā izskan frāze, ka ģimene ir dezinformācijas šūpulis, norādot, ka informāciju, ko saņemam no tuvajiem, mēs uztveram reizēm pārāk vieglprātīgi. Bet no kino viedokļa filma ir ļoti pārsātināta, tajā ir ļoti daudz notikumu, kas, iespējams, atspoguļo sensoro pārsātinājumu (daudz attēlu, daudz informācijas), kas šobrīd mums gāžas pāri.
80. gadi, no vienas puses, ir it kā sena pagātne, bet tēma par nekonkrētību, par bailēm no nezināmā ir tieši tāda pati arī mūsdienās, bet ironiskākais, kas nemainās, ir patērnieciskuma templis – lielveikals.
No 6. janvāra Latvijas kinoteātros būs skatāma zviedru un ēģiptiešu režisora Tarika Saleha (Tarik Saleh) Kannu kinofestivāla labākā scenārija balvas laureāte "Sazvērestība Kairā" jeb "Boy From Heaven". Filma iezīmē, kā vara jaucas reliģiskos aspektos, un, kā mēs šobrīd redzam Irānā, tas ir ārkārtīgi bīstams process.
