70.gados, Zaķusalas industrializācijas laikā, tapa arī filma. Par plostniekiem un zvejniekiem, kas tādēļ zaudēja mājas un amatus, un par diviem jauniem cilvēkiem, ko attēloja vēl studenti Ivars Kalniņš un Akvelīna Līvmane.
„Es nezināju ne Zaķusalu, ne Ķengaragu, man neko tas neizteica faktiski. Mani kaut kur aizveda, filmēja, es tikai pēc tam sapratu, kāda tā bija laime, ka es tomēr redzēju, kā te dzīvoja. Šodien to ir grūti saprast, ka te bija mājas, te cēlās ar kuģīti pāri,” stāsta aktrise.
Savukārt topošās filmas scenārija autore, kinokritiķe Daira Āboliņa norāda, ka pirms filmas „Ābols upē” latviešu kino tā neviens nebija darījis, mēģinājis tik burtiski dokumentālu stāstu par dzīvi šeit uz vietas savienot ar aktieriem.
“Ābols upē” arheoloģijas iedvesmas avots ir filmas režisora Aivara Freimaņa dienasgrāmata par filmas tapšanu visu četru gadu garumā.
„Mēs esam uzrunājuši un jau cītīgi meklējam cilvēkus, kas filmas uzņemšanas un tilta būvēšanas laikā dzīvojuši Zaķusalā, arī bērnus, kas atceras šo laiku kā savas laimīgās vasaras,” stāsta Daira Āoliņa.
Atmiņu caurstrāvotais kinostāsts pie skatītājiem nonāks vasaras beigās. Filmas veidotāji aicina pieteikties bijušos Zaķusalas iedzīvotājus, sūtīt foto un video materiālus uz [email protected].
