Latvijas kods
Jau sesto gadu Latvijas televīzija īsteno dokumentālo filmu ciklu “Latvijas kods. Latvija šodien”. Atšķirīgas un oriģinālas laikmeta vizuālās liecības par sabiedrībā notiekošo sešās īsfilmās šogad radījuši dažādu paaudžu režisori. Šī gada projekta filmas vieno tēma par indivīda uzdrīkstēšanos ģimenē, sabiedrībā un valstī kopumā. Filmas tiek demonstrētas LTV ēterā otrdienās, 22.25
Abi filmas varoņi – dvīņu brāļi Jaroslavs un Svjatoslavs ir tavi bērnības draugi. Kā jūs nolēmāt aktualizēt jautājumu par viņu tēva meklējumiem?
Viņi paši to aktualizēja. Tas nebija mans izdomājums. Mans labākais draugs no abiem brāļiem ir Jaroslavs. Viņš ir ļoti ekspresīvs puisis, kurš dažādās situācijās - gan alkohola reibumā, gan skaidrā - prātā mēdz teikt: ņemam kameru un braucam uz Krieviju meklēt tēvu. Viņi vienmēr pie savām likstām un sasvstarpējām nesaskaņām ir vainojuši tēvu. Protams, šī vainošana ir tikai joks, tomēr tas tik daudz reižu bija izskanējis, ka brīdī, kad bija jādomā, par ko uzņemt filmu, šis šķita visinteresantākais temats. Mums nebija ne jausmas, kāds viņu tēvs ir, taču bija skaidrs, ka brāļi viņu negribēja satikt, viņus drīzāk interesēja piedzīvojums. Tēvs mūsu sarunās ir figurējis vienmēr. Šis mums visiem ir aktuāls jautājums, jo arī es, tāpat kā Jaroslavs un Svjatoslavs, esmu audzis bez tēva.
Filmas galvenais vadmotīvs ir tēva meklējumi, bet tā ļoti akcentē arī abu brāļu attiecības. Filmas sākumā ir teikts: “Ir grūtāk atrast to, kas nav radies starp abiem 26 gadus.” Ko jūs ar to bijāt domājis?
To pašu, ko vēlāk viņiem vaicāju vilcienā – vai viņi ir draugi? Uz šo jautājumu brāļi skaidri atbildēja – nē. Par spīti tuvajām attiecībām, viņi tāpat atrod ieganstus, lai viens otram pārmestu – tā vietā, lai piedāvātu atbalstu. Es saprotu, ka viņu attiecību modelis ir dīvains. Šī ceļojuma laikā es viņiem iedevu vienu kopīgu mērķi, kas viņu dzīvē nav bijis. Es gribēju, lai uzdevumam būtu kaut kāda emocionālā vērtība, lai varētu paskatīties, vai, noliekot brāļus pēc iespējas tuvāk gala iznākumam, viņos kaut kas mainīsies. Protams, viņi nav paši emocionālākie aktieri. Viņi neraud, nekliedz un nesit viens otram. Jaroslavs un Svjatoslavs ir parasti puiši, kas emocijas cenšas paturēt sevī, taču tas nenozīmē, ka tādu nav. To varēja pamanīt arī filmas pēdējā ainā, kad Jaroslavs beidzot saņēmās un skaidrā prātā pateica to, ka viņš mīl savu brāli.
Viņi tomēr ir diezgan lieli pretstati – viens ir introverts, otrs – ekstraverts.
Tādi viņi ir bijuši visu dzīvi. Kamēr viens gāja ballēties, otrs palika mājās ar mammu un palīdzēja, piemēram, nomazgāt traukus. Ja reiz viena no brāļiem nav, nevar taču mammu atstāt vienu. Neatkarīgi no tā, ka viņi paši to neuztver tik sāpīgi, es uzskatu, ka, 26 gadus dzīvojot šādos uzstādījumos, var izveidoties diezgan neveiklas attiecības. Starp viņiem vienmēr ir bijis tāds neizskaidrojams aizvainojums. Jau kopš bērnības viens darīja to, ko gribēja, otrs – ko vajadzēja. Par to ir šis stāsts. Es gribēju, lai viņi filmas gaitā viens otram to beidzot pasaka dzīvē un neizdara to afekta vai substanču stāvoklī. Un man tas izdevās. Protams, šī nav pasaka, kuras beigās viņi samīļojas, sabučojas un kļūst par labākajiem draugiem. Realitātē nekas nav mainījies, taču vismaz viņiem ir bijusi šāda pieredze, caur kuru viens par otru uzzināja daudz ko jaunu. Brāļi ir sapratuši, ka var viens ar otru runāt atklāti, nemēģinot kādu nosodīt.
Kā filma ietekmēja viņu attiecības?
Es nebiju naivs un neuzskatīju, ka filma spēs izmainīt viņu savstarpējās attiecības. Man šķiet, ka šīs filmas laikā katram no viņiem bija kāds individuāls jaunatklājums vai mācība. Viņi tomēr bija piespiesti izdarīt to, uz ko viņi nebija gatavi. Svjatoslavs vienmēr būs tāds, kāds viņš ir filmā – kluss, bravūrīgs, ar dziļdomīgu skatienu uz dzīvi. Taču Jaroslavs vienmēr būs tas, kurš pateiks, kā viņš jūtas. Tas, ko viņi kopsaucējā ir sapratuši – viņu attiecības var uzlabot vai salaist dēlī tikai viņi paši. Ja iepriekš brāļi tam nepievērsa uzmanību, tad tagad ir to sapratuši.
Jūs esat ne tikai filmas režisors, bet arī viens no varoņiem. Kāpēc izvēlējāties pats iesaistīties filmā kā varonis?
Pirmais un svarīgākais arguments ir tas, ka es viņus negrasījos iemest šajā filmā divatā. Viņi ir mani draugi, līdz ar to man ir emocionāls pienākums viņus nepadarīt par muļķiem, neielikt neērtā situācijā vai nespiest darīt to, ko viņi absolūti nevēlas. Es filmā funkcionēju kā sociālais lubrikants, kas kultivē sarunas un jebkādu komunikāciju starp varoņiem. Tas viss bija satraucoši, jo neviens no viņiem pirms tam nebija filmējies, līdz ar to es nevēlējos abus atstāt kameras priekšā vienus. Man vienmēr bija iespēja viņus paņemt aiz rokas un pavadīt vēlamajā virzienā. Es nevēlējos viņus izmantot kā divus brāļus, no kuriem vienkārši sūkt ārā emocijas.
Ja mēs braucām meklēt tēvu, tad mans uzdevums bija viņus emocionāli pamudināt, un darīt to aizkadrā, manuprāt, būtu mazliet bezpersoniski. Arī viņiem, skatoties filmu, bija ārkārtīgi dīvaini redzēt sevi uz ekrāna. Jaroslavs man pēcāk teica, ka bijis daudz ērtāk, ka es tur atrados, jo viņi man uzticējās.
Filma ir uzņemta Krievijā. Kā jūs vērtētu krievu tautības mentalitāti, ar ko saskārāties?
Es biju patīkami pārsteigts, taču Jaroslavs un Svjatoslavs nebija. Viņi bija Krievijā dzīvojuši gana daudz. Es zināju, ka brauksim uz tāliem Krievijas laukiem, kur kultūras un attīstības līmenis nav tik augsts kā pilsētvidē. Tur izskatījās kā manos laukos pirms 20 gadiem. Cilvēki bija jauki un ļoti pretimnākoši. Staigājot apkārt ar kameru, mēs viņiem uztaisījām šovu.
Es šos cilvēkus apbrīnoju. Mēs varam dzirdēt tik daudz kontraversālu un skeptisku pieņēmumu par viņu kultūru, taču šie cilvēki ir tikpat patīkami kā tie, ko satiekam, kad aizbraucam uz Latvijas laukiem. Viņi gribēja iepazīties, un viņus viss interesēja. Man radās ļoti labs iespaids. Varbūt mazliet dīvaina bija sajūta, it kā komunicētu ar cilvēkiem no cita gadsimta. Tomēr šie cilvēki nav muļķi, domā racionāli un apzinās propagandas esamību. Man daudzi paziņas prasa, vai ir vērts braukt uz Krieviju, un es atbildu – jā, obligāti.
Vai, uzņemot filmu, jums bija fantāzijas, ka atradīsiet tēvu?
Protams, mēs ārkārtīgi daudz par to fantazējām. Svjatoslavs ir puisis no armijas, bravūrīgs un fiziski attīstīts. Viņam vienmēr bija joki par to, ja viņš satiktu tēvu, visdrīzāk viņam iesistu. Mēs par to smējāmies un teicām – saņemies, lūdzu. Braucot tūkstošiem kilometru pa Krieviju mēs, ik pa laikam parunājoties, nonācām pie jautājuma – ko mēs darīsim, ja tēvu satiksim? Es zināju, ka viennozīmīgi viņiem neko nespiestu darīt. Ja mēs atrastu viņa dzīvesvietu, es neliktu puišiem iet klāt un obligāti kaut ko teikt, tā būtu tikai un vienīgi viņu brīva izvēle. Biju iztēlojies filmas iznākumu tādu, ka viņi ierauga tēvu, taču nepieiet viņam klāt.
Filma bija brāļu individuālais pārdzīvojums. Daudziem, kas filmu noskatījās, bija žēl, ka mēs viņu tā arī neatradām, taču neuzskatu, ka tādā gadījumā filmas ieguvums būtu lielāks. Svarīgākā filmas premisa ir tas, kas šī ceļojuma laikā notika brāļu attiecībās. Iespējams, tēva atrašana neradītu atrisinājumu, bet vēl lielāku apjukumu.
Diezgan paradoksāli, ka pēc šiem tēva meklējumiem pēdējā ainā varoņi pasaka, ka tēvs viņiem ir kā mitoloģiska būtne, kā nekas, lai gan visu filmas gaitu ir viņu meklējuši.
Jā. Ņemot vērā, ka tēvs nekad nav satikts, viņš ir apziņā izveidojies kā mitoloģiska būtne, jo nav iespējams iztēloties nedz to, kā viņš izskatās, nedz to, kāda ir viņa balss. Tajā pašā laikā var saprast šī cilvēka pozīcijas nozīmīgumu ģimenē. Mēs nezinām, kāds ir šis cilvēks, taču nevaram beigt to apcerēt. Par spīti visam, atmiņas nav iespējams tik viegli izdzēst. Lai arī tēvs ir kā mitoloģisks tēls, viņš tāpat ir svarīgs, jo par to nav iespējams nedomāt.
Šī ir jūsu pirmā īsmetrāžas filma. Kādi ir jūsu nākotnes plāni kino jomā?
Es gribētu uzņemt pilnmetrāžas filmu. Tas būtu mans nākamais solis. 26 minūtes, manuprāt, ir labs starts. Pagaidām nezinu, vai tas būtu dokumentālais vai mākslas kino formāts, taču mēģināšu atrast kaut ko tādu, kur ir vairāk fizisku darbību. Man gribētos izveidot stāstu, kuru vairāk parādīt caur vizuālu materiālu, ne tik daudz stāstot acīmredzamas lietas. Godīgi sakot, pēc “Latvijas koda” tieši dokumentālais žanrs man izraisīja ārkārtīgi lielu interesi.
