“HBO” kabeļtelevīzijas seriālā dramatizēti 1986. gada notikumi, kad Černobiļā notika viena no briesmīgākajām cilvēka radītajām katastrofām. Stāstā attēloti gan PSRS varasiestāžu mēģinājumi slēpt kodolnelaimi un tās patiesos apjomus, gan parādīta individuālu cilvēku pašuzupurēšanās, tostarp došanās drošā nāvē, lai novērstu vēl daudz vairāk cilvēku upuru.
Seriāls, kurš ir viens no kritiķu un skatītāju visaugstāk novērtētajiem seriāliem pēdējo gadu laikā, radījis jaunu interesi ārvalstnieku vidū par Pripetes pilsētu, no kuras redzami reaktori un kuru jau ilgstoši iespējams apmeklēt arī tūristiem.
“Pirms tam mēs gaidījām kādus simt tūkstošus viesu šogad. Taču pēc šī seriāla popularitātes būs 150 līdz pat divsimt tūkstošiem. Tie ir cilvēki, kurus ieinteresējis tieši seriāls. Jau laikā, kad vēl tikai sāka rādīt seriāla reklāmas, mūsu gidi teica, ka parādījās cilvēki, kurus ieinteresēja tieši kino,” pastāstīja Černobiļas ekskursiju vadītājs Jaroslavs Jemļiaņenko.
Seriālu par vēsturisko precizitāti slavē arī vairāki Černobiļas avārijas seku likvidatori un citi cilvēki, kas liktenīgajās dienās bija netālu no katastrofas vietas. Lai gan seriāls, protams, daudzus aspektus dramatizējis, galvenajā sižeta līnijā rupjas kļūdas nav pamanītas. Daudziem tas atsaucis dzīvā atmiņā pašu traģēdiju.
“Mums bija jāpārbauda ēkas, sistēmu un ekipējuma stāvoklis – kādā līmenī radiācija ir atsevišķās ēkas daļās. Pats svarīgākais bija tas, kādā stāvoklī ir pats reaktors. Inženieri bija aktīvi iesaistīti – gājām iekšā bīstamās istabās ar augstu radiāciju, karstu tvaiku, ūdeni, dūmiem un uguni. Pie griestiem karājās betona gabali, kuri varēja nobrukt jebkurā brīdī. Tādi bija apstākļi. Pēdējais un svarīgākais uzdevums tajā dienā man bija nodrošināt kodolreaktoru ar ūdeni, lai ko tas arī maksātu. Vismaz līdz brīdim, kad pārliecinājāmies, ka kodolreaktors vairs nav aktīvs,” atcerējās Čenobiļas 4. kodolreaktora galvenais inženieris Oleksijs Breuss.
Interneta filmu datubāzē “Černobiļa” joprojām ir saglabā pirmo vietu visaugstāk vērtēto seriālu vidū. Nepilna trešdaļa no tā tika filmēta Ukrainā, bet lielākā daļa – Lietuvā, pašlaik slēgtajā Ignalinas atomelektrostacijā.
