Latvijas kods. Latvija šodien
Dokumentālo īsfilmu cikla "Latvijas kods" 10. jubilejas gadā piecās jaunās filmās režisori meklē atbildi uz jautājumu, ko nozīmē būt drosmīgam un pieņemt drosmīgus lēmumus šodienas Latvijā.
Dokumentālo īsfilmu cikla "Latvijas kods. Latvija šodien" televīzijas pirmizrādes – no 15. novembra otrdienās pulksten 22.00 LTV1 un REplay.lv.
"Viena maza ballīte" ir stāsts par aizrautīgiem un ļoti dažādiem cilvēkiem, kuri Covid-19 pandēmijas laikā nolēmuši izveidot deju kolektīvu, lai sāktu mācīties tautas dejas un nokļūtu uz 2023. gada Vispārējiem latviešu Dziesmu un Deju svētkiem. Senu draugu "WhatsApp" grupā kā joks dzimst ideja, kas stundas laikā pārtop par nopietnu apņemšanos – tiek uzrunāta potenciālā kolektīva vadītāja un atrastas mēģinājumu telpas Iļģuciema kultūras centrā. Šovasar jaunizveidotais deju kolektīvs "Latve" piedalījās Dziesmu un Deju svētku atlases skatēs. Vai deju kolektīva sapnis piepildīsies?
Jaunā režisore Una Cekule pieredzi guvusi dažādu žanru audio vizuālos projektos. Ar īsfilmām "Duna" un "Ģimenes stāvoklis: neprecēts" nominēta nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" studentu filmu konkursā.
Aiga Leitholde: Kā nonāci pie domas veidot filmu par tautas deju kolektīvu "Latve"?
Una Cekule: Producents Sandijs Semjonovs un idejas autore, scenāriste Inese Vaikule mani uzaicināja šajā projektā kā jauno režisori ar uzdevumu tālāk attīstīt ideju. Ar tautas dejām neesmu saistīta, tās dejojusi mana mamma, savukārt es septiņus gadus esmu dejojusi baletu, zinu arī klasiskās dejas un rokenrolu. Man vienmēr ir bijis interesants process, kā notiek Dziesmu un deju svētki, un ar to saistītais patriotisms. Veidojot šo filmu, varēju ieskatīties aizkulisēs, kā dejotāji tiek sagatavoti. Varēju iepazīt stresu, kādu dejotāji piedzīvo, uzstājoties skatē. Kolektīva sākumu iemūžināja idejas autore Inese ar handycam kameru, mēs pieslēdzāmies šī gada janvārī.
Man patika, ka dalībnieku attiecību kaislības tika pārnestas un risinātas "WhatsApp" čatā. Tas iedeva papildu sižeta līniju un dinamiku.
Savādāk to nebija iespējams parādīt. Viena varoņa vietā bija jāiepazīst 25 dejotāju kolektīvs, vēl divas vadītājas. "WhatsApp" bija glābiņš, lai izsekotu līdzi notikumiem un kaislībām. Ja mēs uz mēģinājumu aizietu nezinādami, kas katram iekšā gruzd, process būtu bijis daudz sarežģītāks. Arī filmas formāts 26 minūtes, kuram mēs tā vai tā pāršāvām piecas minūtes pāri, bija izaicinājums. Pie ekspertiem uz tikšanos aizgājām ar 45 minūšu garu filmu, kas bija jāsaīsina. Salikām galvas kopā un sapratām, kā sižeta līnijas izšķīdināt "WhatsApp" čatā, kas turklāt ļauj saglabāt autentiskumu. Kolektīva ideja dzima "WhatsApp" čatā – vienu rītu Inese pamodās ar ideju, ka visiem vecajiem draugiem kopā jāveido deju kolektīvs, un iecere pārtapa realitātē. Es apbrīnoju šos cilvēkus! Nezinu, vai es varētu saņemties. Viņiem visiem ir bērni un ģimenes. Piemēram, Lienei un Mantenam ir četri bērni, un viņi abi ir arhitekti, aizņemti cilvēki, kas tomēr spēj atrast laiku dejošanai. Tagad gan viņi ir izstājušies no kolektīva, bet katrā ziņā – visam apakšā ir liels darbs! Nešaubos, ka kolektīvs dejos arī Dziesmu un deju svētkos.
Filmā ir noķerta kolektīva dalībnieku dzīvā mīmika, kas stāsta bez vārdiem.
Katrs no viņiem ir cits tipāžs, par kuru katru varētu savu filmu uzņemt. Varētu izcelt Reini, kas bija latviskās dzīves ziņas paudējs. Savukārt viņa sieva Baiba dejo ļoti sen. Tāpēc abi procesam pieiet ļoti nopietni un ar pietāti, kamēr citiem interesē pamēģināt. Kolektīvā pāru attieksme dalījās starp jautrību un nopietnību, veidojot savu mazo mikro kosmosu. Koru un deju kolektīvu būšana ir savedusi kopā daudz pāru. Šajā gadījumā ir savādāk – te nāk pāri, kas jau ir ģimene.
Kas, tavuprāt, motivē šos cilvēkus iesaistīties deju kolektīvā?
Motivācijas ir dažādas. Piemēram, pāris no Jelgavas, Ilze un Māris, filmā pieminēja randiņu sajūtu, kopā darīšanas prieku. Man gan liekas, ka tas ir jauns mērķis, kuru sasniedzot pierādi sev, ka vari iemācīties kaut ko no nulles. Kā ideja pārtop realitātē – šis ceļš ir filmas galvenais vēstījums. Šajos cilvēkos ir apbrīnojama neatlaidība!
Dziesmu un deju svētki daudziem jo daudziem ir lielais notikums.
Un tas jau ir 2023. gadā! Skatē viņi ir kvalificējušies, Mežaparkā milzīgai publikai jau dejojuši. Domāju, ka viņi tiks tālāk un dejos arī lielajos Dziesmu un deju svētkos.
Kolektīva prieks arī mani paceļ mākoņos.
Man ir pozitīvas atmiņas par šo filmēšanu, un mēs ļoti daudz filmējām. Iespējams, beigās tās bija visas 30 dienas. Žēl, ka kolektīvu reāli sāku iepazīt tikai uz pašām beigām. Tagad viņi mums ir palikuši kā draugi.
Tu esi jauna režisore, tev komandā – pieredzējuši profesionāļi. Kā tev izdevās viņus vadīt? Kas bija lielākais izaicinājums?
Novērtēju to, ka Inese ir gan idejas autore, gan scenāriste. Otrs scenārists ir Miks Romanovskis, kura pārvaldībā bija filmas struktūra. Inese bija mūsu cilvēks dejotāju kolektīvā – caur viņu mēs uzzinājām iekšējo drāmu, tikām klāt čatiem. Ja es no malas būtu aizgājusi un sacījusi, ka vēlos veidot filmu par "Latvi", domāju, man neietu tik viegli. Brīžos, kad dejotāji bija noguruši no filmēšanas, Inese paņēma pārmetumus uz sevi, un mēs tikām pie visa materiāla, kuru mums vajadzēja. Es ļoti novērtēju savu komandu. Vēl jāpiemin, ka man bija izcils montāžas režisors Jurģis Ločmelis, kurš neskaitāmas stundas pavadīja pie safilmētā materiāla, no kura varētu izveidot piecas pilnmetrāžas filmas. Aleksandrs Okonovs ir ļoti labs operators, Artis Lūsis – skaņa!
Tātad tu novērtēji savas komandas pieredzi un likti to lietā?
Jā, tā varētu teikt. Man bija interesanti paskatīties uz tik īsu dokumentālās filmas formātu. Tāpat bija jāņem vērā ierobežojošais formāts – veidojām televīzijas filmu, nevis klasiski dokumentālu kino, kur var iegrimt poētismā. Stāstu vajadzēja izstāstīt kompakti, bet mākslinieciski – tā man bija lielākā pieredze.
Man jāpaprasa arī par tavu tēvu, kinoproducentu Uldi Cekuli...
(Smaidot) Es jau domāju, būs šāds jautājums vai nebūs.
Kā šis fakts, ka tavs tēvs ir cieši saistīts ar kino, ir ietekmējis tavu izvēli kļūt par režisori?
Šis fakts ir ietekmējis, bet tā tomēr ir mana izvēle. Visu manu bērnību viņš ir bijis prom filmēšanās, gaidīju viņu mājās no Bolīvijas, Lapzemes un citām pasaules malām. Mans nosacītais bērnudārzs bija "Vides filmu studija", kur es skraidīju, kāpelēju pa kasetēm. Tam visam izejot cauri, mana pirmā doma vidusskolā bija – nē, es neiešu uz kino. Beigās tomēr attapos Latvijas Kultūras akadēmijā un sapratu, ka kino ir tas, ko es pazīstu un bez kā vairs nevaru.
Kino man ir ļoti mīļa pasaule, kurā es gribu atrasties.
Mans tēvs nebija priecīgs, jo kino ir fiziski, emocionāli un finansiāli grūta izvēle. Tagad jūtu, ka viņš ir sācis manu izvēli novērtēt. Savukārt man pašai šķiet forši, ka varu savienot bērnības atmiņas un tagad radīt jaunu pieredzi.
Vai tu varētu radīt kino kopā ar savu tēvu?
Domāju, ka varētu. Vienīgais – viņš man ir lielākais kritiķis. Aizsūtīju viņam arī šo filmu vienā no sākuma versijām, viņam bija daudz sakāmā, un tas ir forši. Viņš māk mani nolikt tajā punktā, kad saprotu – atpakaļ ceļa vairs nav, varu tikai iesākto labot, un tā arī notika. Vēl es konsultējos ar Dāvi Sīmani, savu pasniedzēju, kurš iedeva ļoti labus padomus. Un viss aizgāja, savijās kopā, kā vajadzēja. Es ļoti novērtēju, kā mans tēvs strādā kā producents. Ja mums sanāks, es gribētu ar viņu kopā strādāt pie filmas.
Tu pati kino lauciņā esi ieguvusi daudzveidīgu pieredzi. Vai esi bijusi arī operatora pozīcijā?
Esmu filmējusi savus pirmos darbus, nedaudz arī koncertus. Taču es gribu uzticēties operatoram, kas nāk ar savu pienesumu, nevis pati meklēt kadrus.
Man liekas, pats svarīgākais filmā ir komanda. Ja esi viens pats, tad var pienākt brīdis, kad uz darbu vairs nespēj no malas paskatīties.
Tāpēc es ļoti novērtēju to, ka man ir operators un montāžas režisors, ar kuriem kopā mēs no malas varam paskatīties, kā tas strādā vai nestrādā, un tad arī kaut kas rodas. Bez diskusijas tu viena tad kulies – no safilmētā materiāla būtu izveidojusi 1,5 stundu filmu. Vispār mums ir doma, ka vajadzētu turpināt sekot līdzi "Latves" gaitām – sagaidīt kolektīva uzstāšanos Dziesmu un deju svētkos, šādi pieliekot īsto punktu.
Seriāls par tautas deju dejotāju dzīvi būtu ļoti skatīts!
Varbūt, bet tad tur vajag drāmu.
"Latvijas kods"
