Skaties latviešu jauno režisoru filmas katru ceturtdienas vakaru no 31. marta līdz 26. maijam pulksten 22.30 LTV7 un REplay.lv. Savukārt portālā LSM.lv lasi intervijas ar režisoriem.
LTV7 līdz 26. maijam ceturtdienu vakaros pulksten 22.30 skatāmas Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Nacionālās filmu skolas jauno režisoru filmas visdažādākajos žanros. Betijas Zvejnieces filma "12. maijs" ir stāsts par Pēteri, kurš, sēdēdams traktorā, pēkšņi uzvar radio konkursā, nosaucot pareizo kartupeļu šķirni. Viņš uzgriež muguru savai sievai Inārai un traucas savā traktorā uz pilsētu pēc balvas, kas izrādās pilnīgi bezjēdzīga. Pētera ceļojums gan viņam, gan Inārai palīdz izgaismot, kas dzīvē ir svarīgākais. Filmas pamatā – Andra Kalnozola dzejoļa motīvi. Lomās: Jānis Skanis, Dace Bonāte, Lauris Subatnieks, Sabīne Tīkmane, Klāvs Mellis.
Antra Feldmane: Tavas īsfilmas "12. maijs" galvenais varonis ir traktorists Pēteris, kurš uzvar radio konkursā, nosaucot pareizo kartupeļu šķirni, un nu dodas ceļā uz galvaspilsētu pēc balvas. Filmas pamatam ņēmi rakstnieka, režisora un aktiera Andra Kalnozola dzejoļus. Pastāsti vairāk par šo darbu!
Betija Zvejniece: Mācoties LKA filmu skolā, īpaši režiju, konstanti ir jāveic [dažādi] uzdevumi, konstanti ir jārada un jādomā. Arī šajā gadījumā scenārija rakstīšanas kursā bija jāattīsta scenārija ideja. Viens no variantiem – ir jāizdomā adaptācija jebkam. Nesen tieši biju lasījusi Kalnozola dzejoli, kas man šķita pietiekami kinematogrāfisks un interesants, lai to izvērstu. Protams, beigās tā bija tikai tāda iedvesma, un no paša dzejoļa [scenārijā] ir maz elementu. Tā, lūk. Tas ir liels filmu skolas pluss, ka visu laiku esam nodarbināti. Studiju procesā, mēģinot attīstīt ideju, vēlāk arī atrodot komandu, viss pamazām saliekas kopā.
Tavas īsfilmas galvenais varonis ir cilvēks no provinces. Vai arī tev pašai šī lauku un dabas tematika ir tuva?
Es domāju, ka ir. Pati ilgu laiku esmu dzīvojusi ārpus Rīgas, visas vasaras pavadot laukos. Varbūt tādēļ, ka mana bērnība pagāja laukos, ir palikusi šī nostalģiskā sajūta.
Kā tev klājās ar īsfilmas uzņemšanu – ar kādām grūtībām saskāries?
Tas bija pirmais kino skolas gads. Vēl nav īsti nekas skaidrs, kā vispār tā kino veidošana notiek. Bija liels uztraukums, un man arī šķita, ka tās pāris filmēšanas dienas būs ļoti trakas un nekad vairs negribēsies to darīt. Tomēr tieši filmēšanas procesā man šis viss iepatikās. Jo pēkšņi tas, no kā esi baidījies, ir pienācis, un tad [šis process] ir ļoti baudāms. Protams, gadījās arī visādi kuriozi, bet, domāju, tas bija tādēļ, ka visiem iesaistītajiem šis bija pirmais nopietnais darbs. Nu, piemēram, aktierim jāmācās braukt ar traktoru.
Minēji to, ka sākumā baidījies – tev bija sajūta, ka netiksi galā?
Domāju, ka tas ir pieredzes trūkums, jo nav skaidrs, kā būs. Bailes rada šī neskaidrība. Šogad strādājam arī pie dokumentālās filmas, un dokumentalitātē... nu, tu īsti nevari paredzēt, kas notiks un kā diena izvērtīsies. Šī pieredze savukārt nākotnē palīdzēs [strādāt] pie spēlfilmām. Neparedzēto notikumu amplitūda dokumentālajā kino ir daudz plašāka.
Ir mazāka kontrole pār notiekošo?
Jā, noteikti.
Kur tu redzi sevi – vai tas ir dokumentālais kino, spēlfilmas?
Šobrīd man ārprātīgi patīk dokumentālais kino. Manā [topošajā] filmā ir arī inscenēti elementi, kas paredz to, ka tur ir arī spēlfilmas veidošanas "punktiņš". Mēs veidojam inscenējumus, kur dokumentālās filmas varoņi kļūst par aktieriem. Tieši šobrīd mani interesē izmēģināt pēc iespējas kaut ko vairāk un dažādāku. Katrā šādā mēģinājumā atrodu kaut ko, kas man patīk. Visvairāk mani interesē eksperimentālais kino, ar to saprotot nevis tādu kino, kam nav vajadzīgas zināšanas, lai [to] veidotu, bet gan eksperimentēt ar jau esošiem kino veidošanas likumiem. Mēģinot apspēlēt [to], ko vēl no šī medija ar noteiktiem paņēmieniem var panākt.
Pastāsti par savu topošo dokumentālo filmu!
Tas būs stāsts par Eināru Pelšu ["Einaratīvs"]. Pirms filmas veidošanas es viņu iepazīstinātu kā dzejnieku. Pelšs plašākai sabiedrībai ir zināms ar to, ka ir konceptuālās dzejas autors. Viņa vārdu saista ar Preiļu konceptuālistiem. Filmu veidojam ar mērķi pēc iespējas precīzāk portretēt Eināra personību. No šī izriet filmas rotaļīgā stilistika.
Nojaušu, ka dzejas pasaule tev ir tuva – sevišķi jaunie autori.
Jā, noteikti. Dzeja, manuprāt, ir tuva kinematogrāfijai. Tuvākais teksta veids kino ir haika – kas principā jau ir kinēma. Dzeja man ir svarīga arī ikdienā. Man liekas forši, ka varu veidot kino un šīs divas lietas apvienot. Patiesībā mani interesē tāds poētisks kino, kas varbūt arī sasaucas ar iepriekšminēto.
Kā tu nonāci līdz studijām kino skolā?
LKA iestājos uzreiz pēc vidusskolas. Tas bija diezgan nejauši, man likās, ka mani ārprātīgi interesē teātris. Tajā gadā teātra nozarē uzņemšanas nebija. Tā ka – tā bija vairāk nejaušība. Līdz tam biju saskārusies vairāk ar izklaides kino, kas mani ne līdz galam saistīja. Kino skolā ir burvīgs pasniedzējs – Jānis Putniņš. Viņš mums aizrautīgi stāsta par eksperimentālo kino. Pateicoties viņam, kino iemīlēju arī es.
Vai studēt režiju ir grūti? Ar to es domāju ne tikai praktisko pusi – milzīgs apgūstamo priekšmetu apjomu, bet arī emocionālo noskaņojumu, spēju būt paškritiskam un arī šo kritiku saņemt.
Jā. Tas galīgi nav viegli. Tieši vakar, braucot mājās no filmēšanas, man likās – ārprāts, pēc šīs filmas nekad vairs! Šodien pamodos, un atkal bija – tas viss ir tik forši. Man jau liekas, ka es pēc cilvēku tipa galīgi neesmu režisors. Es bieži nezinu, ko gribu, pirmajā studiju gadā mums teica, ka režisoram ir jābūt ar skaļu balsi. Tad man nedaudz zuda tā ticība, ka es varētu, bet īsfilmas uzņemšanas laikā es sapratu, ka katra filma ir individuāls projekts, kurā var būt dažādi noteikumi. Es kā režisore konstruēju šīs spēles noteikumus – šo spēli izbaudot kā procesu. Es iemācījos saprast, ka man drīkst patikt tas, kas man patīk un, ka es drīkstu gribēt to, ko es gribu. Mēs filmu skolā esam ļoti dažādi – mums patīk dažādu veidu kino. Tādēļ – jā, es domāju, ka skaļai balsij nav nozīmes, nu, dažos gadījumos tā ir vajadzīga. Tāpēc jau uz laukuma ir daudz cilvēku, jo tas ir komandas darbs.
Tu esi jauna sieviete, kura iemēģina savus spēkus profesijā, kas vēsturiski tikusi uztverta kā vīriešu darbības "zona". Kādas ir tavas sajūtas par šo?
Manā pieredzē nav bijusi situācija, kurā tas, ka esmu sieviete, būtu kaut ko mainījis. Varbūt tieši tā mana nedrošība kaut kā saistās ar šo jautājumu. Filmu skolas laikā esmu sapratusi tieši, ka apkārt ir cilvēki, kuri vēlas man palīdzēt un atbalstīt.
Kas tev ir īpaši paticis no pēdējā laikā redzētajām kinofilmām?
Tieši nesen kino vēstures kursā skatījāmies tā saucamo gauso kino, tie ir lēni, gari kadri, kuros nekas nenotiek. Mani tas tik ļoti ievilka, un pēdējā laikā skatos filmas, kurām nav plaša auditorija, bet kur ir koncentrēta vairāk skatītāja pieredze. Pēdējais bija Ingmara Bergmana "Persona", kas ir viena no režisora netipiski eksperimentālākajām filmām. Tikai tad sapratu, ka kino man patīk vairāk nekā teātris, jo tur bija izteikti daudz tuvplānu. Nevienā citā medijā tu nevari panākt to, ko Bergmans panāca "Personā". Ar tuvplāniem, cilvēku sejām. Vēl man mīļš ir franču režisors Zigfrīds, kurš ikpalaikam dzīvo Latvijā. Viņa filmā "Kino gamma" nav ne sižeta, ne arī konkrētas vietas novērojuma. Ir tāda sajūta, ka režisors ir filmējis visu, ko viņš mīl. To tik ļoti var izjust tajā, kā viņš uzņēmis cilvēku sejas vai ielu. Tas man liekas ārprātīgi skaisti.
