Henrieta Verhoustinska: Vai jūs varat īsumā ieskicēt, par ko ir daudzsēriju filma "Krimināllieta iesācējam"?
Armands Zvirbulis: Pirmkārt, tas ir krimiķis, tā vienkārši sakot. Stāsta pamats – Andra Kolberga romāns "Meklējiet sievieti". Stāsts par cilvēkiem trakajos deviņdesmitajos, par Latvijas atjaunotās valsts veidošanos; par to, kā tajā laikā bija jauniem cilvēkiem, kuri sāka savu dzīvi un karjeru, kā bija padomju laikus pieredzējušiem, tajā skaitā arī čekas skolu izgājušajiem. Viņi visi satiekas šajā laika sprīdī, mēģina sadzīvot, izdzīvot, un ne visiem tas sanāk.
Henrieta Verhoustinska: Gribēju pavaicāt, kādu seriālu jūs paši esat nesen skatījušies?
Jurijs Djakonovs: Man ir diezgan neveikla atbilde: pēdējais seriāls, ko esmu skatījies, ir "Uzticības persona", jo es tur pats esmu filmējies. Man vienkārši vajadzēja saprast, vai tas, ko es tur darīju, bija labi vai ne. Īsāk sakot, tas arī savā ziņā bija darbs, nevis atpūta.
Armands Zvirbulis: Būšu neinteresants. Es tiešām esmu pēdējā laikā skatījies tikai vienu daudzsēriju filmu – "Krimināllieta iesācējam". Ir bijušas sērijas, ko esmu redzējis pārdesmit dažādos montāžas variantos. Tiešām pēdējo mēnešu laikā nekā cita nav.
Jurijs Djakonovs: Mēs kā kurpnieki bez kurpēm.
Henrieta Verhoustinska: Jurij, vai tu vari piekrist Rēzijas Kalniņas teiktajam, ka seriālu aktieri – tā ir īpaša skola?
Jurijs Djakonovs: Es neesmu tas cilvēks, kurš varētu apšaubīt, ko saka Rēzija. Jā, es viņai piekrītu, it īpaši, [jo] man arī kaut kāda pieredze šajā nozarē ir. Tā slodze un apjoms – tur ir atsevišķs talants, meistarība, kā tu vari to visu sadalīt vienmērīgi. Tas prasa kaut kādu pieredzi, kā arī lielāku stratēģisku domāšanu. Kuram tā domāšana ir labāk attīstīta, tam arī ilgtermiņā izdodas labāk.
Henrieta Verhoustinska: … tas vinnē un dzer šampanieti.
Jurijs Djakonovs: Visticamāk, turpina filmēties, un šampanieti dzer tikai ļoti retos gadījumos, tāpēc, ka nav laika.
Henrieta Verhoustinska: Daudzsēriju filmas "Krimināllieta iesācējam" aktieru sastāvs ir starptautisks. Vai tas nozīmē, ka jūs cerat arī uz starptautisku izrādīšanu, starptautiskiem panākumiem?
Armands Zvirbulis: Protams, ka ceram. Šādam darbam nemaz nav citas izejas, Artai [Ģigai] kā producentei nav citas izejas, jo tie finanšu resursi, kas ir piesaistīti, kas ir aizņemti, lai tas viss notiktu… Producents nevar izdzīvot ar Latvijas mazo tirgu, kaut vai šajā gadījumā – lai norēķinātos.
Mēs ceram, ka visā mūsu darbā ir arī kaut kādi piesaistes punkti, kas varētu mēģināt pretendēt uz starptautisku uzmanību.
Henrieta Verhoustinska: Šogad Latvijas filmu industrijai būs seši miljoni eiro vairāk. Kā tu domā, vai arī tev kas tiks no tā un būs jaunas filmas?
Armands Zvirbulis: Man liekas, ka nav svarīgi, vai man tiks vai netiks. Ir svarīgi, ka ir šie seši miljoni. Tas ir izcili. Tas dod kaut kādu ticību, ka arī vairāku jeb daudzu sēriju projekti varētu attīstīties arvien labākā kvalitatīvā līmenī visos parametros, sākot no producēšanas, režijas, aktierdarbiem, stāsta. Pirmkārt, jau stāsta attīstīšana. Domāju, ka ļoti daudzi projekti jau būs gatavi, jo bija iestrādes uz iepriekšējo konkursu. Tas vairs nebūs gluži no nulles.
Henrieta Verhoustinska: Tad termiņš – nākamā gada beigas – pat ir reāls, kaut arī šķiet ļoti saspringts?
Armands Zvirbulis: Nākamā gada beigas, es domāju, ka varētu būt reālas. Jāstrādā būs ļoti dūšīgi, bet to izdarīt var.
Henrieta Verhoustinska: Atgriežoties pie "Krimināllieta iesācējam", kas noteica to, ka būs tieši septiņas sērijas, tieši 42 minūtes garas?
Jurijs Djakonovs: Man ir aizdomas, ka režisors.
Armands Zvirbulis: Nē, to noteica Kino centrs. Visi projekti, kas tika sniegti pagājušajā konkursā, bija tieši šāda garuma, izmēra. Tas acīmredzot bija kaut kāds aprēķins uz mazāko iespējamo budžetu uz vienu sēriju, [bet] lai tomēr tā nauda būtu pietiekami liela, lai darbu izdarītu daudzmaz kvalitatīvi, lai no ekrāna būtu redzams, ka tur ir kaut kas ieguldīts.
Henrieta Verhoustinska: Šajā gadījumā Armands ir bijis režisors visām sērijām. Mēs zinām seriālus, kuros katru sēriju filmē cits režisors, zinām arī seriālus, kuros režisoram ir tikai dialogu sakārtotāja loma. Jurij, vai šoreiz Armandam bija tādi pati lomā kā tādās pilnvērtīgās pilnmetrāžas filmās?
Jurijs Djakonovs: Ar Armandu nevar būt citādāk. Man būtu grūti iedomāties. Jebkurā gadījumā, katrreiz strādājot ar Armandu, tā ir absolūta mistika. Es apmēram pat zināju, uz ko es parakstos, bet tāpat katru reizi tas ir pārsteigums tāpēc, ka tas ir lēciens nezināmajā. Ir ļoti daudz projektu, kur es apmēram varu pats savā galvā izdomāt kaut kādu virzienu un miglaini, bet tomēr ieraudzīt gala rezultātu. Ar Armandu tā nav, kas mani ļoti priecē.
Tas vienmēr sajūtu līmenī ir tā, ka viņš mani aiz rokas ved pa absolūtu tumsu un ļoti svarīgi ir tajā brīdī uzticēties.
Es to visu saku kā komplimentu. Tas, kas viņam notiek galvā, tā kopbilde un viss pārējais, ir jūtams, neskatoties uz to, ka Armands ir ļoti taktisks, delikāts, nav skaļš.
Armands Zvirbulis: Es iespraukšos. Par to tumsu. Tas bija interesanti. Bet es pa tumsu nevedu aklo. Viņš ir dodošs, varošs – tādi ir tie cilvēki, kurus mēs mēģinām izvēlēties, lai šādus projektus [īstenotu].
Henrieta Verhoustinska: Būt režisoram daudzsēriju filmā – ko tas nozīmē?
Armands Zvirbulis: Tas, pirmkārt, nozīmē to, ka tev palielu laika sprīdi dzīvē vairs nav laika nekam [citam]. Tas ir tas ražošanas laiks, pusotrs gads šī stāsta sakarā. Tu esi absolūti atkarīgs no ļoti daudziem cilvēkiem, bet tajā pašā laikā tu tomēr esi tas, kurš šos cilvēkus mēģina apvienot kopējam darbam, piedzīvojumam. Tā kā tā lielā mērā ir režisora izvēle, kas to darīs, tad īstenībā tas ir ļoti foršs laiks, kurā tu esi savācis domubiedrus, cilvēkus ar kuriem tu gribi būt kopā, kuriem tu uzticies. Pusotra gada garumā ir piedzīvojums, kas ir ļoti atšķirīgs dažādos posmos. Man pēdējais pusgads ir [pagājis], sēžot vienam pašam tumšā istabā ar datoru, skatoties mīļajās sejās un plēšot matus no galvas, kāpēc es neizdarīju to vai to. Bet šādos apstākļos režisoram bieži vien arī nav iespēju izdarīt to, kas ir izdomāts, paredzēts vai vēlams. Ir apstākļi, kuros ir jāizdzīvo, un tas varbūt to nedaudz atšķir no pilnvērtīgas pilnmetrāžas mākslas filmas tapšanas – te tas ir vairāk uz naža asmens.
Stāsts ir milzīgs. Septiņas sērijas būtu kādas četras pilnmetrāžas filmas. Pie tam šajā žanrā ir ļoti slideni – visu laiku ir iespēja paklupt stāstā, kaut ko pazaudēt, aizmirst, kaut ko nolažot.
Kaut kas no tā visa jau arī ir noticis. Es ceru, ka skatītāji to nepamanīs.
Henrieta Verhoustinska: Kāpēc 90. gadi? Jurij, ko tu atceries no 90. gadiem? Tu vēl biji maziņš.
Jurijs Djakonovs: Jā, es biju maziņš. Bērnībā, dzīvojot Jelgavā, man likās, ka tas ir normāli, ka paziņo – pagalmā atkal kāds ir nošauts vai kaut kas tamlīdzīgs ir noticis. Tā kā tu esi bērns, tev nav ar ko salīdzināt, tev izskatās, ka tā ir normāla realitāte un tas netraucē būt bērnam, priecāties par dzīvi. Tikai pēc vairākiem gadiem post factum man māte stāstīja, cik ļoti viņa ar māsu rēķināja, lai pienu varētu nopirkt veikalā.
Tajā laikā dzīve bija kā bojevikos. Man parādījās pirmās kasetes; tev apkārt sarunas, ka pa pagalmu brauc melnais Mersis, klīst baumas, kas tur ir. Bet pārsvarā man bija parastas bērnu nodarbes, kādas tajā laikā bija iespējamas. Viss pārējais bija tikai dekorācijas, tikai fons un stilistika bērnībai. Man ir diezgan patīkamas atmiņas, neskatoties ne uz ko.
Henrieta Verhoustinska: Armand, 90. gadi – tā ir mūsu jaunība. Kāpēc tu atgriezies? Tu esi teicis, ka kinematogrāfistiem jārunā par šodienu, bet viņi un viņas tomēr izvairās no tā. Sanāk, ka tu pats arī. Tu taisīji seriālu "Sarkanais mežs", kas nav par šodienu, un šī daudzsēriju filma atkal ir vēsturiska.
Armands Zvirbulis: Ir tā. Esmu domājis, teiksim, ja būtu tāds konkurss – taisām filmas par šodienu – man būtu problēmas uzrakstīt stāstu droši vien. Par deviņdesmitajiem, par jebkuru citu laiku, kuru tu esi izdzīvojis vai par kuru tev jau ir kaut kāda zināšanu bagāža, acīmredzot ir vieglāk salikt stāsta jēgu, dramaturģiju. Mēs no šodienas skatupunkta lieliski varam deviņdesmitos no vienas, no otras puses [izzināt], ielikt savu šodienas redzējumu.
Henrieta Verhoustinska: Tie mazliet eksotiski izskatās.
Armands Zvirbulis: Eksotiski, jā. Bet mēs droši vien varam ar gudrāku, saprotošāku, zinošāku skatu skatīt to laika mirkli, vairāk analizēt. Šodien – tās vairāk būtu emocijas. Es baidos, ja es sāktu rakstīt stāstu, tad, kad tas būs uzrakstīts, tas jau būtu bišķiņ novecojis.
Henrieta Verhoustinska: Piebildīšu, ka daudzsēriju filmas "Krimināllieta iesācējam" darbība nenotiek tikai 90. gados, tā notiek arī 68. gadā, tāda lēkāšana pa daudziem gadiem. Vienā brīdī Jurija varoni redzam mirušu, otrā jau atkal dzīvu.
Armands Zvirbulis: Jurija varoni nošautu mēs redzam jau otrajā trešajā kadrā.
Henrieta Verhoustinska: Kāpēc kriminālžanrs?
Armands Zvirbulis: Kaut kā tā ir kārtis sakritušas, ka tas žanrs man vienmēr ir paticis [..]. Kad Televīzijas teātris, mīļā Daina Dumpe man piedāvāja taisīt pirmo patstāvīgo darbu, tad, protams, ka krimiķi. Starp citu, Andra Kolberga romāns "Meklējiet sievieti" arī tika lasīts, pārlapots tajā laikā. Tas bija viens no variantiem, ko taisīt jau toreiz, deviņdesmitajos.
Henrieta Verhoustinska: Tad tā ir ilgi iznēsāta iecere.
Armands Zvirbulis: Jā, tā ir. Ir bijuši vairāki piegājieni, līdz tiešām šis stāsts [uzfilmēts].
Henrieta Verhoustinska: Jurij, tev ir liela pieredze kriminālžanrā. Tev bieži vien seriālos tāds kriminogēns tipāžs.
Jurijs Djakonovs: Es to vienmēr esmu uztvēris kā komplimentu. Mani pārsteidz, godīgi sakot, kad es dzirdu – tev piestāvētu tā loma, tev tāds kriminālais purns. Man vienmēr šķiet – tiešām? Tas ir ļoti interesanti – spēlēt tēlus, kuriem likmes ir diezgan lielas. Ir absolūti cits svars vārdiem, kad tu esi tas personāžs, kuram ir pistole kabatā, vai arī, kad esi otrā pusē un sarunājies ar tādu personāžu. Kaut kā uzreiz visi kļūst uzmanīgāki un intensīvāki. Tas ir tas asumiņš, kas gan skatītājam, gan izpildītājam iedod lielāku uzmanību tieši tam notikumam un visai mūs realitātei. Jo
ļoti bieži mēs mēdzam dzīvē palaist garām kaut kādas lietas, kas mums ir apkārt, bet tad, kad ir iesaistīts kriminālais elements, uzreiz romantika ir romantiskāka, skumjas ir vēl skumjākas un smiekli ir vēl optimistiskāki; viss tiek izcelts vairāk.
Henrieta Verhoustinska: Armand, vai veidojot "Krimināllieta iesācējam", tev bija kādas atsauces uz Latvijas kriminālžarna klasiķi Aloizu Brenču?
Armands Zvirbulis: Ja nu vienīgi tādas, ka es vienmēr esmu ļoti cienījis viņu kā meistaru. [..] Bet pirmā [Brenča] filma man ir "Ilgais ceļš kāpās" – tur tā mīkla tā sakulta, tā ir ticama, ārkārtīgi poētiska, brīnišķīgi varoņi. Tā ir iespēja aktieriem izpausties.
Henrieta Verhoustinska: Brenčs ir bijis perfekcionists. Runā, ka Armands Zvirbulis arī esot. Jurij, kā tu to novēroji?
Jurijs Djakonovs: Es varu spriest tikai pēc dubļu daudzuma. Visticamāk, ka tā ir. Es domāju, ka esmu saskāries ar Armanda perfekcionismu netiešā veidā – es jūtu, ka tas tur ir, bet man šķiet, ka visvairāk tas ir pirms ražošanas un pēcražošanas posmā, jo uz laukuma nav laika pievērst savas domas šitādām lietām, mēs strādājam. Es vienmēr pieminu Armandu kā vieno no spēcīgākajiem režisoriem, ar kuriem man patīk strādāt, jo par perfekcionismu manā izpratnē liecina tas, ka viņš vienmēr ir ļoti lakonisks savā režijā un runājot ar aktieri. Esmu redzējis, ka režisori, kuri tiek uzskatīt par lieliem režisoriem, nāk pie aktiera un ļoti ilgi stāsta: "Tu esi šeit, tu esi tā kā Mefistofelis, tu neeksistē, bet eksistē, tu esi dusmīgs, bet arī mierīgs." Un aktieris stāv, klausās visu šo, un viņam nav ne jausmas, kā apvienot visas paradoksālās lietas, ko viņam stāsta.
Armands šajā ziņā paliks atmiņā kā cilvēks, kurš tev var pateikt vienu vārdu, bet tajā vārdā būs tik daudz informācijas, tu zini, kas tieši ir jāpārmaina.
Tas ir juveliera darbs.
Henrieta Verhoustinska: Armand, es raidījumā "Latvijas filmas Latvijas šodienai" uzzināju, ka tev ir bijušas 37 pirmās sērijas montāžas versijas.
Armands Zvirbulis: Šis bija ļoti grūts darbs. Pirmkārt, Andra Kolberga romāns, kurā ir ļoti, ļoti daudz visa kā. Es jau esmu teicis, ka tur bieži vien viena rindkopa jau ir pussērijas vērta. Ko no tā atstāt filmā, ko mest ārā; plus lēkāšana pa laika nogriežņiem pieļāva tik milzīgas variācijas, stāstot stāstu, – tu to vari kā kubiku-rubiku likt. Kādu lēmumu pieņemt? Ko piedāvāt skatītājam? Kas liekas interesanti man, varbūt skatītājam ir neuztverami? Stāstam ir jābūt saprotamam. Protams, es gribu, lai skatītājs turpina skatīties tālāk.
Henrieta Verhoustinska: Man liekas, tas tomēr liecina par tavu perfekcionsimu.
Armands Zvirbulis: Ne tikai manu. Es tiešām gribu teikt paldies visai savai brigādei, visiem aktieriem. Bet ir man arī tāda super grupiņa, ar kuru kopā strādājam ne pirmo darbu – tā ir producente Arta Ģiga, tie ir mani kā režisora asistenti Jurģis Tūbelis un Mareks Bērents un skaņu režisors Jānis Eglītis.
Henrieta Verhoustinska: Jūs jau vairāki perfekcionisti esat satikušies. Arī operators Gints Bērziņš, kurš ir pazīstams ar savu autora rokrakstu, ar savu māksliniecisko piegājienu. Es visu laiku domāju, nez kā viņam bija daudzsēriju filmā savu māksliniecisko uzstādījumu salāgot ar ražošanas intensitāti.
Armands Zvirbulis: Stāsts par Gintu ir tāds, ka… Kā jau teicu, šis manā pieredzē nav pirmais mēģinājums ekranizēt "Meklējiet sievieti". Otrajā mēģinājuma, ap 2000. gadu, kad mēs kā domubiedri bijām saistījušies ar Egīlu Šņori (viņš bija uzrakstījis scenāriju), nonācām tik tālu, ka savā prātā sākām komplektēt cilvēku grupu, kas to varētu realizēt. Viens no viņiem bija Gints Bērziņš. Toreiz tas bija stāsts par pilnmetrāžas filmu, par daudz mazāku apjomu, citiem mākslinieciskiem paņēmieniem. Mēs pie līdzīgas sarunas atgriezāmies īsi pirms Nacionālā kino centra izsludinātā konkursa. Pāris mēnešus iepriekš bijām atjaunojuši darbu pie pilnmetrāžas filmas veidošanas. Tad nāca šis konkurss [par kvalitatīvu un mākslinieciski augstvērtīgu seriālu veidošanu], un
mēs ar Artu sapratām, ka šī ir viena fantastiska iespēja šo stāstu izstāstīt, plašāk iedziļinoties, – tā, kā tas būtu pelnījis. Gintam bija jāizvēlas, vai viņš ir gatavs. Paldies Gintam, viņš piekrita.
Es tikai stādos priekšā, ko viņam, ar viņa perfekcionismu, prasījušas šīs 55 filmēšanas dienas, kas noteikti ir stipri savādāk pie pilnvērtīgas pilnmetrāžas mākslas filmas vai dokumentāla projekta. Lai Gints man piedod. Tiešām milzu paldies, un bija bauda būt kopā ar viņu filmēšanas laukumā. Es ceru, ka skatītājiem būs patikšana to novērtēt.
