Filmas pamatu veido spilgtākās epizodes no simtgadnieku atmiņu stāstiem, viņu skats uz šodienu un vēlējumi Latvijas nākotnei.
“Latvija - Tu vienīgā manas īstenās vērtības mērs,” tik personiski savas attiecības ar Latviju raksturoja viena no filmas varonēm Lidija Burčaka. Latvijas Radio viņu satika pirmajā simtgadnieku salidojumā pagājušajā gadā Rundāles pilī.
“Kas palīdz nodzīvot tik skaistu, garu mūžu? Kustības un nerunāt ļaunu, bet labu. Vislielāko ļaunumu uzvar labums vai labestība. Ļaunums nav spējīgs labestībai turēties pretī,” salidojumā pauda Burčaka.
Simtgadnieku salidojums, kurā piedalījās 42 Latvijas vienaudži, būs tikai viens no filmas pieturas punktiem. Filmas varoņus satiksim arī viņu mājās un vēl citās vidēs, iepazīsim viņu dzīves izjūtu, spilgtākās atmiņu epizodes un skatu uz šodienu.
Ideja veidot šādu filmu pieder Lūkasam Mairim Marcinkēvičam.
“Tas sākās pirms vairākiem gadiem, kad man iznāca tikties ar Martu, kurai bija 99 gadi. Viņa bija tāda jautra, jestra, un nemaz nelikās, ka viņai ir tik daudz gadu. Toreiz viņa vēl mācījās arī apgūt datoru. Un tad likās, ka šie cilvēki ir tādi interesanti personāži, ko vajadzētu iemūžināt. Filmā ir 16 varoņu. Vecākajai kundzei ir 106 gadi, viņa ir no Tukuma,” atklāj Marcinkēvičs.
Filma neiekļaujas simtgades programmā, līdz ar to tās tapšana galvenokārt balstīta labā idejā un entuziasmā, kā arī apziņā, ka šis stāsts par simtgadniekiem vienkārši nevar gaidīt finansiāli labākus apstākļus.
Tapšanas aizkulises atsedz filmas izpildproducents Valters Kagainis: “Nekā nebija, izņemot ideju, ka vajag tādu filmu uztaisīt. Bet tajā pašā laikā bija arī izpratne, ka šie potenciālie varoņi, viņi jau negaidīs, viņi ir jāķer, kamēr viņi ir, un tā tas arī tika filmēts.”
Safilmētais materiāls bija jau vairāk nekā 100 stundu garš, kad procesā iesaistīties tika uzrunāta režisore Ludmila Ikere.
“Es ielūkojos materiālā un sapratu, ka uzdevums ir tāds, ko es savā 25 gadu stāžā kā režisore, kādreiz strādādama Rīgas kinostudijā, neesmu piedzīvojusi. Tajā pašā laikā šie varoņi ar savu garīgo spēku, kas bieži vien pārspēj tās fiziskās iespējas, kādas viņos vēl ir saglabājušās, man uzlika tādu latiņu, kuru es gribēju sasniegt,” atklāj Ludmila Ikere.
Visi filmas varoņi izgājuši ļoti skarbu dzīves skolu, arī karu, bet vienmēr atraduši spēku pārvarēt grūtības, un viens no spēka avotiem bijusi tieši mīlestība pret Latviju.
“Mūsu viens varonis ir bijis izsūtīts aiz polārā loka un atnācis kājām uz Latviju atpakaļ. Tāpat kā varonis Jānis Apinis, kurš bija izsūtījumā Sibīrijā un kuram pēc reabilitācijas lielu naudu solīja maksāt kā algu, lai tikai viņš tur paliktu, bet viņš nāca uz Latviju. Pats saviem spēkiem uzbūvēja vienkāršu mājiņu un dzīvo šeit. Tāpat kā Marta, kura beigās saka – un pietiek tagad! Un Martiņa ir jau “aizgājusi atpūsties”. Vai tur kaut kur mēs viņu satiksim,” stāsta Ludmila Ikere.
Caur filmas varoņu personībām, viņu dzīves stāstiem filma nes līdzi arī aisberga neredzamo daļu, kas nav pateikta vārdos, bet ir pati būtiskākā – uzskata filmas montāžas režisore Gunta Ikere: “Tas ir nevis Latvijas vēstures stāsts pa kaut kādiem posmiem vai periodiem. Tas mums ir tikai mazliet pieķerts, aizķerts. Bet būtiskākais ir tie mazie sīkumiņi, tas mazais cilvēks tajos esības vējos, kā viņam tur iet. Bet mums tur ir tādas spilgtas ainiņas. Kaut vai par Lidiju, kura savu zirgu nosargāja. Vienkārši ar savu spītu stāvēdama, un vispār Lidija ir kaut kas unikāls.”
Ludmilas Ikeres dokumentālā filma “100 gadi esības vējos” pirmizrādi piedzīvos festivāla “Lielais Kristaps” laikā 11.novembrī.
