Elmārs Seņkovs skaidro: "Katrs no aktieriem ir aizņemts ar saviem darbiem, un man bija svarīgi fiksēt vēsturi, fiksēt viņus, jo tomēr Latvijas Kultūras akadēmijas absolventi, un man bija svarīgi viņus iemūžināt, lai viņi paši pēc gadiem varētu skatīties, cik viņi bija talantīgi un skaisti."
Izrāde ir filmēta gan klasiskā variantā, iemūžinot personāžu monologus, gan izmantojot GoPro videokameras, kas bija piestiprinātas pie katra aktiera, stāsta režisore Linde, atzīmējot, ka ikkatru ainu ir nofilmējuši visi aktieri no sava skatupunkta. Savukārt uzņemtais materiāls ir montēts starp personāžu skatupunktiem. Speciāliste pieļauj, ka GoPro kameras Latvijas kinematogrāfijā tik lielā skaitā līdz šim nav izmantotas.
"Mums ar Elmāru abiem ir interese par eksperimentiem. Vienkārši nofilmēt kaut kā no malas vai uzfilmēt vienkārši klasiski... Mēs apsvērām šādus variantus, bet tas mums pašiem nebūtu bijis interesanti. Pamēģinājām izdarīt kaut ko tādu, ko neesam darījuši," atklāj Linde.
Galarezultātā ir sanākusi ne īsti filma, ne arī izrāde, atrodoties sava veida starpzonā, kas režisorus vilina. Atrast līdzsvaru starp abiem formātiem bijis grūti, atzīstas Seņkovs, uzsverot, ka galvenais bija saglabāt oriģinālās izrādes kodolu. Savukārt balanss radies, iespējams, pateicoties abu režisoru kompetencei – Seņkovs kā teātra speciālists, savukārt Linde – kino.
Izrādes pamatā ir varonis, kas dzīvē daudz ko ātri ir sasniedzis, taču nespēj pieaugt. Darbs un attiecības ir, taču tai pašā laikā dvēselē valda tukšumu. Tā par galveno personāžu izsakās režisori, norādot, ka izrādes sižetā katrs var saskatīt līdzību ar sevi. Savukārt varoņa atveidotājs Matīss Budovskis atzīmē, ka viņam šis darbs bijis par cilvēka vientulību:
"Arī tajā brīdī, kad šķietami viss ir, tad īsti gana līdz galam nav, un tev negribas kā jaunam cilvēkam nobāzēties un tikt piesietam pie citiem cilvēkiem. Tu it kā esi starp visiem, bet tajā pašā laikā jūties viens.
Visu uztver savādāk un tu redzi citos liekulību vai vēl dažādas nepatīkamas īpašības, un tas, protams, nepadara tevi pašu par labāku cilvēku, bet tieši pretēji – tu kļūsti par tādu sabiedrības biedu tajā brīdī, kad tu sāc viņus atmaskot, bet pats jau nedzīvo nekādā veidā labāku vai tikumīgāku dzīvi."
Izrādes versijā ekrānam var novērot, ka daļa epizožu ir nofilmētas brīvā dabā, dzīvoklī un bārā. Savukārt citas epizodes uzņemtas uz skatuves, radot iespaidu, ka tā ir parasta izrāde. Seņkovs norāda, ka galvenais ir parādīt, ka izrāde oriģināli bijusi iestudēta teātrī un ka šī skatuves mākslas veida klātesamība ir svarīga.
Savukārt vairāk nekā pusgadu ilgā filmēšana aizritējusi labā noskaņā. Daļa no radošā procesa noritēja pērn ziemā, kad valstī bija spēkā īpaši stingrā mājsēde, kuras laikā bija arī komandantstunda. Tolaik darbs neesot apstājies. Gluži otrādi – kādā Rīgas bārā filmēšana gājusi pilnā sparā. Un tas vietējiem cilvēkiem radījis neizpratni, atminas Budovskis: "Mēs filmējām tajā brīdī slēgtā kafejnīcā, un mums vairākas reizes uzrīdīja policiju. Jāsaka, ka tas traucēja filmēšanas gaitu. Mums bija atļaujas, un viņi devās prom. Bet nu jā – cilvēki nebija apmierināti, ka iekšā kaut kas notiek, kamēr visiem pārējiem viss ir liegts, par spīti tam, ka ārā bija izlikta zīme, ka notiek filmēšana. No ielas izskatījās, ka mēs, jaunieši, dzeram bārā. Bet mēs filmējām, mēs strādājām."
Izrādes "Medības" versija ekrānam tiešsaistes pirmizrāde gaidāma 20. janvāra vakarā. Savukārt interneta platformā tā būs pieejama vēl mēnesi.
