Stāsts par dzīvi, nevis hromosomu. Publiciste Santa Remere par filmu «Mans brālis – supervaronis!»

Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) bērnu filmu programmā 24. oktobrī tiešsaistē būs skatāma Stefāno Čipāni lente "Mans brālis – supervaronis!". Pārdomās par filmu dalās publiciste Santa Remere.

Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF) šoruden notiek no 14. līdz 24. oktobrim. Festivāla programmā skatāmas vairāk nekā 100 filmas, un lielākā daļa no tām šogad pieejamas arī tiešsaistē.

Portālā LSM.lv par Riga IFF filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.

Mūsu ģimene katru gadu gaida festivāla Riga IFF bērnu jeb ģimenes seansus, rēķinoties, ka tas būs visiem kopā kulturāli kvalitatīvi pavadīts laiks, nevis es atkal kaut kur aizslīdēšu prom no ģimenes vakarā, lai “baudītu kultūru”. Manuprāt, viena no jaukākajām lietām, ko ģimenes filma var izdarīt, ir... likt justies forši par to, ka tev ir ģimene. Lai cik paradoksāli tas neizklausītos – palīdzēt mīlēt un pat mazliet apbrīnot dzīvi ģimenes formātā, atgādinot vecākiem, ka, neskatoties uz dažādajām raizēm un miega trūkumu, jūs šobrīd izdzīvojat skaistu un vērtīgu dzīves posmu. Savukārt bērniem – ka viņu vecāki nav tikai pelēcīgs un jauno paaudzi nesaprotošs fons viņu krāsainajai dzīvei, bet arī cilvēki, kas viņus ļoti mīl. Tomēr kino bieži uztur priekšstatu, ka nopietnā dzīve un lielie jautājumi tiek risināti ārpus ģimenes formāta – supervaroņi nekad neņems bērnus līdzi galvu reibinošajos piedzīvojumos, vai, ja bērns parādīsies kādā nopietnā kino ainā, tad tā būs šķiršanās drāma, kurās viņš tiks malts starp pieaugušo ego dzirnakmeņiem.

Savukārt zem nosaukuma “ģimenes filma” nereti slēpjas kaut kāda karikatūra, kur darbojošies personāži ir bezrakstura normīši un sunim piemīt vairāk brīvās gribas nekā atsevišķam ģimenes loceklim. Bet ne Riga IFF izlasē.

Stefāno Čipāni godalgotā filma “Mans brālis – supervaronis!” tieši pretēji visam augstāk minētajam parāda, cik lielā mērā romantiskā Itālijas vide, attiecību drāma, eksistenciālo izvēļu jautājumi, spriedze, rokenrols, koledžas intrigas un supervaroņi pieder pie ģimenes dzīves. Filmas pamatā ir stāsts par kāda zēna Džakomo ģimeni, kurā piedzimst jaunākais brālis Džovanni ar Dauna sindromu. Jā, šāds notikums ģimeni skar, rada satricinājumus un grūtības, taču tas nav viss, kas tur notiek – katrs filmas varonis, gan mazais Džovanni, gan drusku lielākais Džakomo ir personība ar savu raksturu un likteni, kas mēdz neparedzami mainīties.

"Mans brālis – supervaronis!""

Kad ginekologa kabinetā bērniņu gaidošais pāris saņem “sliktās ziņas”, mans lielais desmitgadīgais dēls pie ekrāna aizmiedz acis un saka, ka negrib redzēt “to bērniņu”. Viņš īsti nezina, ko nozīmē šī diagnoze, bet filma ataino tipisku slikto ziņu situāciju, pie kuras skatītājs kā pēc komandas izpilda reakciju “labāk nezināt”. Bet šī filma nav nākusi sāpināt un uzlikt skatītājam vienam pašam tikt galā ētiskās dilemmas slogu.

Tā ir filma par dzīvi, nevis slimību, tā mudina atvērt acis un doties nezināmajā teritorijā, kļūstot par šī varonīgā piedzīvojumu stāsta varoni arī pašam.

Mēs ar dēlu mazliet aprunājamies par to, ko nozīmē ārstes piedāvātais aborts, jo arī turpmāk filmas gaitā atkārtoti parādīsies jautājums “vai labāk būtu bijis nomirt?”. Bet tikmēr filma raiti rit tālāk un pakāpeniski iepazīstina ar mazo “ķīnietim līdzīgo” zēnu, kurš ir aizkustinoši mīļš un draudzīgs – tāds, kādu viņu redz viņa brālis un māsas. Džo reizēm dara smieklīgas lietas, piemēram, aizmet saldējumu pār plecu vai absurdā veidā šķērso ielu, citreiz izrāda lielu centību vai drosmi, kas sniedzas pāri viņam piedēvēto spēju robežām. Taču filma nav mazā Džo, bet vecākā brāļa Džakomo pieaugšanas stāsts, kurā ar savu bērna pieredzi viņam jārisina konflikts starp apkārtējo stereotipiem un personīgo pieredzi. Kur pusaudža personība vēl tikai pielaiko neērtās pieaugušo pasaules drēbes un mēģina izslēpot slalomu starp personīgajām izjūtām un citu cilvēku ievainojošiem viedokļiem. Viņam ir jāspēj atrisināt jautājums, ar kuru visa plašā pasaules sabiedrība vēl nav tikusi skaidrībā: kas īsti ir Džo – karalis, ķīnietis, Pīters Pens, nindža, dinozauru mednieks vai slimnieks, apgrūtinājums, apkaunojums?

"Mans brālis – supervaronis!""

Filma caur Džakomo perspektīvu rāda, ka svarīgākais šajā situācijā ir runāt – meklēt apzīmējumus saviem vērojumiem un sajūtām. Filmas veidotāji pieslēdzas bērna perspektīvai – paradoksiem, kas reizēm veidojas bērnu valodā, bet pirmkārt jau uztverē, piemēram, tādiem apzīmējumiem “superdaunis”, kas pauž tikai lepnumu par savu īpašo brāli. Tāpat tiek pamanīti dažādi praktiski, atjautīgi risinājumi brāļa audzināšanā, kas nāk tieši no bērnu spējas bezaizspriedumaini skaidrot pasauli.

Protams, visu laiku Džovanni un Džakomo nedzīvo laimīgās bērnības pasakā. Kā ikvienā ģimenē starp brāļiem valda arī dusmas, ķīviņi un greizsirdība, un neviens no šī dabiskā procesa netiek izolēts. Izredzētais un atšķirīgais “karalis Džo” grib dzīvot normālu, patstāvīgu dzīvi, savukārt pusaudzis Džakomo nonāk ļoti sarežģītā izvēļu un iekšējo šaubu ceļojumā, kur ir daudz maldu, kļūdu, vainas un neziņas. Zēns no bērnības bija pieradis lepoties ar sava brāļa īpašajām spējām, par kurām viņam, mīlēdama un labu gribēdama, stāstījusi ģimene, bet, sastopoties ar pārējās sabiedrības uzskatiem, lepnumu nomaina kauns un destruktīva rīcība.

"Mans brālis – supervaronis!""

“Viņš ir neticami stulbs!” – mans dēls dusmojas uz ekrāna varoni, kad Džakomo kārtējo reizi kādam samelo par savu brāli vai pieņem citus acīmredzami sliktus lēmumus.

Es arī nodomāju – neiespējami! Bet tad atkal, pašķetinot pašai savas pieaugšanas atmiņas, nemaz tik pārspīlēti neliekas – kādos absurdos melu pinekļos mēdz ievest, piemēram, nespēja atzīties, ka esi pazaudējis maiņu apavu maisiņu, nemaz nerunājot par sarežģītākām lietām, tādām kā vēlmi noslēpt ģimenes “negodu” vai savu vājumu, kas patiesībā ir daudz globālu nelaimju cēlonis. Filmā šie nopietnie jautājumi ir prasmīgi savīti ar dažādiem skolas dzīves piedzīvojumiem un tīņu vilinājumiem. Tur runā par gandžu, par friendzone, par “YouTube” – vienvārdsakot visu, kas notiek dzīvē.

Džo un Džakomo vecāki ir apbrīnojami, viņi neatlaidīgi cenšas nodrošināt mājās draudzīgu, atbalstošu un humora pilnu klimatu, bet priekšā vienmēr ir jauni pārbaudījumi. Varbūt mazliet komiski pārspīlēti – Džakomo ģimene izskatās pēc stereotipiskas itāļu vidusmēra ģimenes, kurā ļoti mīl bērnus, kura visvairāk laika pavada lielveikala stāvvietā, uz kuru brauc ar “Volvo” (vēlāk “Citroen”) un pie kuras pieder vismaz viena ekscentriska gotu tante –, bet viņi ir ļoti iedrošinošs un pašpietiekams paraugs. Tā ir ģimene, kas ir klātesoša savu bērnu dzīvēs un gatava siltā krāsainā deķī sasegt arī to, kurš melojis un kļūdījies, runāt ar viņu, cik ilgi vien būs vajadzīgs, lai nonāktu pie kādas skaidrības.

"Mans brālis – supervaronis!""

Dēls jautā – vai Itālijā visi tā dzīvo? Jo nesen redzēta arī populārā animācijas filma “Luka” (2021) par citu itāļu zēnu, kur arī ģimene ne tikai ēd kopā makaronus, bet piedod un atbalsta bērnus visos pārbaudījumos. Es neesmu bijusi Itālijā, bet gribu ticēt, ka tā tur ir.

Viņu valstī ir savas sociālekonomiskās problēmas, taču bērnus mīloša sabiedrība, iespējams, ir itāļu augstākais humanitārais sasniegums, kuru tāpat kā makaronus varētu lietot arī pie mums.

Atgriežoties pie filmas – tajā tiek uzsvērts, ka bērns ar Dauna sindromu nenonāk tukšā vietā, bet gan ģimenē, kur jau priekšā ir vēl kāds bērns vai rads. Man īpaši patīk filmas aina, kurā simboliski parādīts, kā pie galda iekšējā ģimenes lēmuma pieņemšanā demokrātiski piedalās visi – arī katram bērnam ir balss, nevis vecāki lemj viņu vietā. Un arī man, pieaugušajai skatītājai, filma pirmo reizi atver acis par kādu jautājumu, ko nebiju spējusi sev izskaidrot – kāpēc mēs gribam novērsties no svešā un nepazīstamā? Jo mums ir bail, mums nav pieredzes un nezinām, ko ar to darīt. Sastopot cilvēku ar smagu diagnozi, apgrūtinātiem sociālajiem apstākļiem vai kādu citu problēmu, mēs sākam baidīties – kā viņš dzīvos? kā viņš strādās? kas viņam palīdzēs? Tās ir bailes no bailēm, tāds kā absurds slazds.

"Mans brālis – supervaronis!""

Filmas apakšvirsrakstā rakstīts “Stāsts par mani un Džovanni, kuram ir par vienu hromosomu vairāk nekā man”, un es saprotu, ka šis teikums norāda ne tikai uz to, ka filmas pamatā ir Džakomo Macariolas autobiogrāfisks stāsts. Tas ir stāsts ir arī par mani – par katru cilvēku sabiedrībā, kurā ienāk jaunais bērniņš vai cilvēks.

Atbilde uz bažīgo jautājumu “bet kā viņš dzīvos?” ir pavisam vienkārša – “viņam taču būsi tu!”.

Filma "Mans brālis – supervaronis!" Riga IFF programmā būs skatāma 24. oktobrī tiešsaistē.

Riga IFF filmu apskati

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt