Kopš jūnija vidus ''Mākslas stacijā Dubulti'' skatāma plaša Anša Starka personālizstāde „Portreti RL” (portretu fotogrāfijas, kas tapušas žurnāla “Rīgas Laiks” intervijām),
savukārt šodien fonda „Mākslai vajag telpu” Vasaras mājā atklās izstādi „Pāri”, kurā iemūžināts izcilais, šogad mūžībā aizgājušais mākslinieks Ilmārs Blumbergs.
Fotogrāfs Ansis Starks kopš 2010.gada veido žurnāla „Rīgas Laiks” intervēto personību portretus, un šai saistībā tapa arī fotosesija ar Ilmāru Blumbergu. Tās konteksts bija 2013.gadā „Arsenālā” notiekošā Blumberga izstāde ar nosaukumu „Es nemiršu”, kas šogad, māksliniekam aizejot mūžībā, ieguva it kā vēl citu, zīmīgi simbolisku saturu.
Blumbergs pazīstams kā savu darbu un arī pats savu izpausmju režisors, un tāds viņš bijis arī fotosesijā, taču viņa personībai tas piederējies ļoti organiski, atzīst Ansis Starks:
''Lielākoties man patīk, ka cilvēks nepozē, bet ir tādi pozētāji, ar kuriem es esmu mierā, es labprāt bildēju to, ko viņi piedāvā, un tas laikam bija Blumberga gadījums. Es pieļauju, ka ikdienā, kad viņš ir viens, kad viņš strādā vai atpūšas, noteikti ir pavisam citas izteiksmes, bet to es neesmu bildējis un nezinu, kā tas izskatās”.
Blumberga portreti galvenokārt tapuši izstāžu zālē „Arsenāls”, kad mākslinieks pats vadīja skatītājiem ekskursijas un komentēja savus darbus, atsevišķs stāsts ir par portretu, kas bija paredzēts žurnāla „Rīgas Laiks” vākam:
''Pēc neilga laika satikāmies vēlreiz, jo bija uzdevums no „Rīgas Laika” uztaisīt bildi vākam. Un vajadzēja ar ciet acīm – tāds bija uzstādījums. Vēl sākotnējais uzstādījums bija, ka vajadzētu, lai Blumbergs izskatās miris, bet pēc tam žurnāls pats tā kā sakautrējās un to tā kā atcēla. Bet es neko sliktu tajā nesaskatīju, un tas labākais pārsteigums bija, ka rezultātā arī bilde tāda sanāca – ļoti ticams rezultāts. Bet to mēs visu turpat „Arsenālā” tādā kopdarbībā arī dabūjām gatavu, kamēr beigās tikām līdz tam vajadzīgajam. Bet, protams, pēc kāda laika skatoties, un jau ar citu domu nekā toreiz, arī tie pa vidu tapušie uzņēmumi ir labi”.
Domājot par izstādi, Ansis Starks iedziļinājies arī Ilmāra Blumberga daiļradē un atklājis, ka šodienas kontekstā viņam Blumberga mākslā ļoti svarīgs šķiet vēstījums par cilvēka ķermeņa ievainojamību un trauslumu un to, ka cilvēks ir kas daudz vairāk par ķermenisko un vielisko.
Šai saistībā Ansis Starks savai izstādei devis nosaukumu „Pāri”:
„Nosaukums „Pāri” radās no domas, ka – kaut kas ir beidzies un kas paliek pāri… Un ko ar to dara… Vai - kam tas kalpo un kam tas pēc tam vēl tiek izmantots…”.
Izstādes „Pāri” kuratore Inga Šteimane dēvē Ansi Starku par jaunas ēras dokumentālistu, kas veido turpinājumu tā dēvētajam kultūras portretam, kas Latvijā uzplaukumu piedzīvoja 70. un 80.gados:
„Viņš nestāsta klišeju stāstus par elkiem, viņš nestāsta to, ko mēs zinām par šiem māksliniekiem, viņš nepaģēr, ka viņš ir dvēseļu reģis, viņš vairāk uztver seju kā objektu telpā, kā skulptūru, kā ainavu, un caur šo formālo tuvošanos atklāj, protams, arī daudz no cilvēciskās būtības, taču neuzspiežot kaut kādu tādu zināmu šīs slavenības stāstu, bet ļaujot uztvert to, kas nu katram mums ir tuvāks”.
Anša Starka jaunākā izstāde „Pāri” ar Ilmāra Blumberga portretiem skatāma Rīgā, fonda „Mākslai vajag telpu” Vasaras mājā. Savukārt Jūrmalā, mākslas stacijā „Dubulti” jau pirms divām nedēļām durvis vērusi daudz plašāka viņa personālizstāde „Portreti RL”, kurā ietverti 36 personību vairāk nekā 200 fotoportreti.
