Vitālijs Manskis jau sešus gadus par savu mītnes zemi izraudzījies Latviju, kur izlēma pārcelties pēc Krimas okupācijas 2014. gadā, un šeit viņš realizē daudzus savus radošos projektus. “Splendid Palace” piedāvā iepazīt režisora pēdējo gadu filmas, kas godalgotas nozīmīgākajos kinofestivālos un risina komplicētus cilvēka un varas, personības un valsts politiskās sistēmas jautājumus.
“Radinieki/Родные/Rodnye/ Close Relations” (2016)
Filma “Radinieki” tiek uzskatītā par Vitālija Manska personiskāko filmu, jo Ukrainas–Krievijas politiskās krīzes izraisītās sekas atspoguļojas paša režisora sazarotās ģimenes modelī. Vitālijs Manskis pats ir dzimis Ukrainā, studējis Maskavā un tur izveidojis ģimeni un karjeru. Sākoties politiskajam konfliktam, daļa ģimenes radinieku paliek Krievijas ietekmes zonā, bet citi atbalsta Ukrainas intereses. Vitālija mamma, viņas māsa, viņu bērni un mazbērni, māsīcas, tantes un onkuļi nevar turpināt savu normālo ikdienas dzīvi bez savas politiskās gribas apliecināšanas, sākot ar piedalīšanos vēlēšanās un beidzot ar strīdiem sava dzīvokļa virtuvē, cepot pankūkas. Režisora sarunas ar radiniekiem atklāj gan emocionālus cilvēku viedokļus un pārdzīvojumus, gan arī ļauj saprast vēsturisko kontekstu, kas sanaidojis cilvēkus gan vienas ģimenes, gan valsts mērogā.
Filma ir Latvijas, Igaunijas, Vācijas un Ukrainas kopražojums. Vitālijs Manskis filmu pabeidza Latvijā.
“Saules staros/ В лучах Солнца/ Under the Sun” (2015)
Filma, kas pēta totalitāras valsts mehānismu, kas ierauj savos zobratos katru ģimeni, bērnus ieskaitot. Starptautiski novērtētā filma ir uzņemta Ziemeļkorejā un stāsta par kādu mazu meiteni, kura sāk mācīties pirmajā klasē un apgūst ne tikai savas valsts etnogrāfiskās dejas, bet arī sabiedrības pamatlikumus. Tas ir utopiskas valsts modelis. Režisors Vitālijs Manskis filmā rāda, kā parastam korejietim izdodas uzturēt mītu par valsti, kur katrs pilsonis ir laimīgs un paklausīgs, kur sapnis par ideālu sabiedrību tiek ieaudzināts kopš mazotnes. Šīs valsts saule ir tās politiskais vadonis, un šāds totalitārisma modelis ir pazīstams ne tikai Korejai, bet arī Krievijai un daudzām Austrumeiropas valstīm, tas arī izskaidro filmas universālo dabu un panākumus pasaulē. Režisors Vitālijs Manskis šīs filmas veidošana laikā operatoram aizliedza izslēgt kameru arī tad, kad to pieprasīja Ziemeļkorejas amatpersonas, kas nepārtraukti kontrolēja filmēšanas procesu. Safilmēto materiālu izveda slepus, riskējot kā minimums ar savu brīvību.
Filma izrādīta vairāk nekā 60 festivālos, saņēmusi balvas Igaunijas kinofestivālā “Black Nights”, “MFDF Ji.hlava” Čehijā un Latvijas augstāko kino apbalvojumu "Lielais Kristaps" par gada labāko filmu. Demonstrēta kinoteātros, Vācijā, Čehijā, ASV, Latvijā un daudzviet citur.
“Putina liecinieki / Свидетели Путина / Putin’s Witnesses” (2018)
Režisors Vitālijs Manskis filmu par Vladimiru Putinu iesāk savā Maskavas dzīvoklī, kad viņa ģimene sagaidot jauno gadu, 1999. gada 31. decembrī, uzzina, ka prezidents Boriss Jeļcins atkāpjas no saviem politiskajiem pienākumiem, dodot vietu savam pēctecim.
Vitālijs Manskis savulaik strādājis kā dokumentālā kino veidotājs un producents vairākos Krievijas TV kanālos, viņam bijis atļauts filmēt augstākās elites politiķus. Savu kino mērķu sasniegšanai viņš izmantojis gan oficiālās kameras, gan slēptās kameras iespējas, radot laikmetu atainojošas un raksturojošas filmas. “Putina liecinieki” ir detalizēts Krievijas prezidenta un to cilvēku portretējums, kuri nodrošināja viņa varu, – izmantoti gan Mansku ģimenes privātā arhīva video, gan kino materiāli, kas uzņemti 20. un 21. gadsimta mijā, kad veidojās pašreizējā Krievijas varas elite. Šajā laika periodā Vitālijs Manskis uzņēma vairākas filmas, kas sniedza unikālu iespēju iekļūt valsts politikas aizkulisēs, – par Mihailu Gorbačovu, Borisu Jeļcinu, Vladimiru Putinu un dzīvi Kremlī. Nofilmētais, bet līdz šim neizrādītais atsedz pagrieziena punktu Krievijas jaunāko laiku vēsturē.
Filma “Putina liecinieki” tika nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvai kategorijā “Gada labākā dokumentālā filma”, tikusi izrādīta vairāk nekā 50 kinofestivālos. Filma demonstrēta kinoteātros Šveicē, Čehijā, Ukrainā, Polijā, arī Latvijā.
Kā jau ziņots iepriekš, starptautiskais dokumentālā kino festivāls "Artdocfest/Riga" notiks no 28. aprīļa līdz 3. maijam. Festivāla filmas pašlaik būs iespējams skatīties vien žūrijai un nelielām vienas mājsaimniecības grupām, bet plašākai publikai tās tiks izrādītas, visticamāk, rudenī, tiklīdz būs iespējami kino seansi klātienē.
