Filma stāsta par jaunu sievieti Kloē (režisora senākā filmā „Jauna un brīnišķīga” iepazītā Marine Vača), kura iemīlas savā psihoanalītiķī Polā (Žeremijs Renjē). Viss ir ļoti romantiski, bet, kad pāris sāk dzīvot kopā, jaunajai sievietei sāk rasties aizdomas, ka viņas mīļotais nav tas, par ko uzdodas.
Vai mēs patiesi pazīstam tos, kurus visvairāk mīlam? Šoreiz šādu jautājumu uzdod režisors, kurš gandrīz katrā filmā provocē un spēlējas ar žanriem un skatītāju gaidām. Tā visa netrūkst arī „Dubultajā mīlniekā”, kurā romantika mijas ar melodrāmu, melodrāma – ar trilleri, bet skatītājs tiek vests cauri slepeniem mīlas, kaisles un zemapziņas labirintiem.
„Vēlējos radīt erotisku trilleri ar spēcīgu psiholoģisko spriedzi. Taču mans mērķis nebija vienkārši šokēt, bet gan uztaustīt kaisles sarežģītību,” par filmas rašanos stāsta F. Ozons.
Franču režisors neslēpj, ka savā daiļradē mīl spēlēties ar „dubultspēlēm”, bet, kā to novērojuši kinokritiķi, to dara viegli, rotaļīgi un ļoti stilīgi. „Man kino ir spēle. Ir jāspēlējas ar auditorijas gaidām. Sniegt skatītājam to, ko viņš gaida, vai arī - ne. Aizraujoši ir rotaļāties ar pašu kino žanru,” ir pārliecināts režisors.
Bet „normāla dzīve” F. Ozonu nekad nav interesējusi. Vismaz ne kino. Kā novērojis kinokritiķis un kino vēsturnieks Andrejs Plahovs, franču režisors nekad nav interesējies par „vienkāršiem cilvēkiem”. Pēc viņa teiktā, gandrīz visi šī režisora varoņi tādā vai citā veidā pārkāpj robežas.
Noslīpētās estētikas dēļ „Dubulto mīlnieku” kinokritiķi salīdzina ar Pedro Almodovara kino, savukārt, pats franču režisors atklāj, ka šajā filmā daudz uzmanības pievērsis ģeometrijai, simetrijai un atspulgiem.
Kinokritiķi īpaši novērtējuši meistarīgi radīto spriedzi, kā arī iekāres un briesmu savīšanos. Dažiem tas atgādina Alfrēda Hičkoka filmas, savukārt citiem Braiena de Palmas un Pola Verhovena kino. Taču tā nebūt nav akla citu režisoru atdarināšana, bet, kā saka kino apskatnieks Karloss Maranjons, tas ir viegls flirts ar klasiskā psiholoģiskā trillera žanru.
