Spēks ir mūsu paaudzē. Intervija ar režisori Montu Gāgani

Filma “Meldra” ir jaunās režisores Montas Gāganes veidots stāsts par mazpilsētas meiteni, kuras ceļi atved viņu uz galvaspilsētu Rīgu. Arī mēs tiekamies kādā Rīgas kafejnīcā kafijas, kino un aizraujošu sarunu gaisotnē.

Tavu filmu varētu dēvēt par izaugšanas, iniciācijas filmu. Kā tu nonāci pie šādas idejas?

Sākotnēji šis žanrs tika definēts kā “coming of age” stāsts, kas šajā gadījumā atklājas Meldras braucienā uz Rīgu. Mana kursabiedrene Dita Celmiņa iepriekšējā intervijā jau minēja, ka bieži vien vislabāk varam runāt par tēmām, kuras paši kaut cik pārzinām vai esam piedzīvojuši. Šī pieaugšanas tēma jau ir tas, kas man šobrīd vienlaikus ir aktuāls un saprotams.

Nereti par režisoru (atmetot “jaunais”) dēvē tad, kad autoram ir tapusi pirmā pilnmetrāžas spēlfilma, taču, veidojot īsfilmu, grūtības pakāpe nebūt nekrītas. Vai tā ir? Ar ko ir visgrūtāk samierināties, veidojot īsfilmu?

Filma "Meldra" (2016)

Lai slavenam rakstniekam atdotu mazpilsētas literārajā pulciņā aizmirsto blociņu, topošā rakstniece Meldra dodas viņu uzmeklēt uz Rīgu.  Meitene iekuļas vieglprātīgā galvaspilsētas uzdzīves mutulī un ne tikai lauž savus mietpilsoniskos standartus un bailes lemt pati par savu dzīvi, bet arī pieviļ viesmīlīgo draudzeni un zaudē ilūzijas par rakstnieku, kurā meitene iemīlējusies.

Filma skatāma trešdien LTV1 plkst. 22.30 un replay.lv.

  • Žanrs: drāma, komēdija
  • Garums: 28 min
  • Režisore: Monta Gāgane
  • Scenāriste: Monta Gāgane
  • Operators: Aleksandrs Grebņevs
  • Montāžas režisore: Sandra Alksne
  • Lomās: Elīna Dambe, Jānis Vimba, Ance Strazda, Uldis Sniķers, Sigita Jevgļevska u.c.
  • Producents: Latvijas Kultūras akadēmija
Īsfilmai ir cits formāts. Veidojot to, ir jāsaprot, ka laiks, kurā tev jāatklāj stāsts, ir vairākkārt īsāks. Šajā gadījumā mums bija jāiekļaujas 25-30 minūtēs. Tas nozīmē, ka veidošanas procesu ietekmēja noteiktais filmas garums. Sākumā, kad mēs sākām domāt par savām filmām, daudzas idejas tika atmestas, jo tās vairāk bija atbilstošas pilnmetrāžas formātam. Arī man par filmas “Meldra” sākotnējo ieceri teica to pašu. Pilnmetrāžas filmas formāts, manuprāt, ļauj bagātīgāk apaudzēt stāstu. Filmas garums drīzāk runā par darba formu, bet svarīgāk pirms tam ir saprast, ar kādu saturu vēlies strādāt.

Vai kino veidošanā pastāv kaut kādi priekšnoteikumi? Saprotams, ka tehniski ir kaut kādi pieņēmumi, kā veidot ekrāna realitāti, tomēr tie nereti tiek apzināti pārkāpti.

Es domāju, tas ir atkarīgs no paša autora. Ja viņš pats pieņem, ka viņa mākslā ir priekšnosacījumi, tad tādi arī pastāv. Ir autori, kas vēlas lauzt ledu un pārkāpt kino mākslas robežas, bet citi vēlas darboties konkrētas tradīcijas laukā. Viss ir atkarīgs, kādu spēlīti autors izvēlas spēlēt. Manuprāt, svarīgi ir saprast, ka jebkura autora brīvība formā un saturā pamatā vienalga balstās tradicionālajā izpratnē par konkrēto mākslas virzienu. Pat ja tu gribi lauzt ledu, tev ir jāsaprot, kādu ledu tu lauz. Kad autors saprot pašu pamatu, tad arī tā ledus laušana iegūst citu jēgu un nozīmi.

Tu kino meklē saturu vai formu?

Man primārais ir stāsts, bet arī vizualitāte ir svarīga. Svarīgi, lai runātu attēls. Varonim sava iekšējā pasaule ir jāparāda caur darbību.

Cik lielā mērā režisors domā par skatītāju brīdī, kad viņš taisa filmu? Varbūt studentu filmās ir citādi, bet tomēr lielākoties filmas, neatkarīgi vai tās ir pilnmetrāžas vai īsfilmas, veido, lai tās skatītos. 

Man nav bijusi sajūta, ka es gribētu taisīt filmu sev. Es vēlos komunicēt ar skatītāju caur šo mediju un kaut ko viņiem arī pateikt. Skatītājs ir svarīgs.

Man šķiet, ka mums ir daudz tēmu, par kurām vajadzētu runāt vairāk. Māksla ir labs veids, kā runāt par svarīgiem jautājumiem.

Fragments no filmas "Meldra"

Ko režisoram nozīmē atzinīgi vārdi? Tie palīdz strādāt vai tomēr bremzē kaut kādu attīstību?

Man šķiet, ka katrs autors tomēr gaida kaut kādu rezonansi. Manuprāt, vissliktākais, kas var piemeklēt autora darbu, ir vienaldzība, kad tas netiek pat ievērots. Protams, ir brīnišķīgi saņemt uzslavas, bet arī kritika ir ārkārtīgi svarīga. Caur to autors aug un pilnveidojas, iespējams, ierauga jaunu dimensiju, par ko pirms tam nebija domājis. Vienlaikus kritikai jābūt konstruktīvai un adekvātai, nevis pašmērķīgai.

Kā trūkst šobrīd kritikai Latvijā?

Svarīgi saprast kritikas mērķi. Ir cilvēki, kuri raksta rakstīšanas pēc, bet citi tiešām domā un analizē. Man šķiet, ka arī skatītājs kaut kādā mērā ir kritiķis. Tomēr dažreiz šķiet, ka starp kritiku un parasto skatītāju ir plaisa, jo katrs bieži vien atrodas savā burbulī un tā arī nesatiekas. Man šķiet, ka šādām “tikšanās reizēm” tomēr vajadzētu notikt vairāk.

Tavuprāt, kritika var būt tilts starp režisoru un skatītāju?

Varbūt ir! Dažkārt tu izlasi kritiku un varbūt labāk saproti konkrēto darbu. Vienlaikus tas ļoti atkarīgs arī no situācijas un paša skatītāja, taču tas var darboties arī pretēji.

Nav noslēpums, ka šobrīd Latvijas kino vide ir uzņēmusi apgriezienus. Vai, tavuprāt, latviešu skatītājs spēs to novērtēt? Kā piedabūt skatītāju nākt uz latviešu kino?

Es domāju, tie, kas iet uz kino, arī turpinās to darīt, bet šajā gadījumā mums ir jādomā par tiem, kuri to nedara tik bieži. Pirmkārt, mani priecē, ka filmas arvien biežāk tiek izrādītas arī ārpus Rīgas, ne vien lielajās pilsētās, bet arī mazajās. Arī cenas, piemēram, Gulbenē, kur uzaugu, man nešķiet tik briesmīgas, kad tiek atvesta kāda filma. Lai gan seansi varbūt vienmēr nav pārpildīti, tas tomēr veicina interesi. Otrkārt, man šķiet, ka

spēks ir mūsu paaudzē. Mums būtu vairāk jāiedrošina tie, kuri varbūt kūtrāk apmeklē kinoteātrus. Daudzi vienkārši nav raduši to darīt, viņi nezina, kas tas ir, un, kamēr nezina, viņi arī pēc tā netiecas.

Piemēram, es diezgan bieži aicinu draugus un ģimenes locekļus, kuri nestrādā radošajās nozarēs, pievienoties iet uz filmu. Tas ļauj ielūkoties viņu burbulī, un viņiem ielūkoties manā.

Vai ir kādi plāni attiecībā pret kino tuvākajā nākotnē? Varbūt kaut kas jau top?

Jā, pavisam noteikti. Es šobrīd loloju pāris idejas un vienlaikus strādāju pie dažām. Mēģinu arī iesaistīties citu pilnmetrāžas filmu ražošanas procesos. Es noteikti ceru, ka šī filma nav mans pēdējais darbs kino.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti