Jaunie, idejām bagātie censoņi ar laiku uzzina, ka idejas realizācija būs jāpielāgo dažādiem faktoriem – pieejamam finansējumam, publikas ieradumiem un modei. Vari taisīt kaut ko savu, alternatīvu, bet dienas beigās būs jāatzīst, ka mēs visi sapņojam kļūt par aktieriem "lielajā teātrī" – tiešā un pārnestā nozīmē. Veiksme šajā jautājumā ir bijusi labvēlīga vienam no aktieriem – Armandam, otru – Ivaru – atstājot ēnā. Armanda panākumi maina arī trupas, kas vēl pirms mirkļa bija viena hipiju ģimene, attieksmi pret Ivaru. Konkurence, skaudība attīstās lēnām un klusi, bet atrisinās vienā acumirklī.
Galvenie "Revolūcijas" varoņi ģērbti kā galminieki – frakās un parūkās. Tas akcentē ārišķību, kas tik bieži publikai ir pietiekama, kā arī atgādina par to, ka galma sistēma joprojām ir aktuāla, lai gan darbojas citās, mūsdienīgās dekorācijās. Piemēram, uz skatuves ir striptīza stienis, kas pilda simbolisku uzdevumu kopējā stāstā. Filmas nosaukums kombinācijā ar tērpiem un Ivara monologu par aristokrātes un viņas sunīša giljotinēšanu rosina aizdomāties par vēsturiskām revolūcijām. Bet kontrastam – kailskats dušā, šādi galveno varoni padarot neaizsargātu un provocējot skatītāju iztēlē kļūt par iespējamo varmāku.
Filmā ir daudz melna, ķecerīga humora, kura pamats ir gan vispārpieņemti stereotipi, gan publikai mazāk zināmas patiesības, saistītas ar mākslinieku ikdienu.
Tas viss izspēlēts caur paradoksu, absurdu, ironiju, šādi humoru iekļaujot kopējā filmas ritumā bez uzdevuma sasmīdināt publiku (un tieši tāpēc ir smieklīgi).
"Revolūcijas" attīstības punktus atzīmē dziesma "Tie sienāži", kas filmā izskan dažādās versijās. Filmas gaitā atkārtojas arī suņa tēls, simbolizējot naivumu un paklausību.
Liktenīgos pavērsienos uz ekrāna parādās arī pats režisors Lācis, kurš iejuties elles jātnieka-kovboja tēlā. Ar šķeltu mēlīti, zibošu acu skatienu, mušas pavadīts, viņš – Belcebuls – kārdina un moka galveno varoni. Lai arī par galveno aktieri teātrī ir kļuvis Armands, skatītājiem galvenais varonis ir Ivars, un šādi par Armandu uzzinām no Ivara skatupunkta, ar kameras palīdzību sekojot viņa pēdās un viņa maldos. Kamēr tur, tālumā, skaņa atklāj patieso, sadzīvisko ikdienu.
Vizuāli iespaidīgā kadrā, anarhistu jeb revolucionāru labākajās tradīcijās tiek sadedzināta policijas mašīna, taču galu galā kadrs kļūst par fotogrāfiju pie sienas, šādi parādot, ka revolūcija notikusi formāli, nevis patiesībā. Kad finansējuma trūkuma dēļ abi aktieri tiek sasēdināti uz viena zirga, revolūcija ir zaudējusi jēgu. Taču filmas noslēgums burtiski uzraus kājās itin visus! "Revolūcija" uzdod daudz jautājumus, tostarp par mākslas jēgu, par būtisko un ārišķīgo, par spēju cīnīties par savu ideju, lai arī tā nav finansiāli izdevīga. Piemēram, revolūcijā vienkāršā tauta gāza aristokrātus, bet filmas galvenais varonis – mākslinieks pats ir kā aristokrāts.
Iespējams, tas padara revolūciju neiespējamu?
Tajā pašā laikā filmas "Revolūcija" sirreālais sižets piedāvā negaidītus pavērsienus, intrigu arī tiem skatītājiem, kuri nemeklē filozofiskas patiesības, bet vēlas kino izklaidi.
