Sociālais un politiskais aktīvisms mākslā. Kāds tas ir Baltijas valstīs?

''Rīgas Fotogrāfijas biennāles – NEXT 2019'' programmas ietvaros notikušā simpozija "(Ne)Aktīvisma manifestācijas Baltijas jaunākajā mākslā" mērķis bija noskaidrot, ko mūsdienās saprot ar aktīvismu, kāda ir politiskā un sociālā aktīvisma nozīme mūsdienu mākslā un kā tas izpaužas vai neizpaužas Baltijas jauno mākslinieku un kuratoru darbos.

Simpozijā īpaša uzmanība tika pievērsta mākslas fotogrāfijai un attēlam, tomēr tēma skatīta plašākā laikmetīgās mākslas un kultūras kontekstā. Lai arī simpozija uzmanības centrā bija Baltijas valstis, pasākumā piedalījās arī mākslinieki un kuratori no Polijas un Vācijas. Uz simpozijā aktualizētajiem jautājumiem atskatās kultūras projektu kuratore Elīna Ķempele.

ĪSUMĀ

Baltijas valstīs aktīvisma laukā pamanāmāko vietu ieņem feminisms

Daudzviet Rietumeiropā, arī vairākās austrumu kaimiņvalstīs laikmetīgajā mākslā novērojama aktīva interese un iesaistīšanās sociālu un politisku problēmu risināšanā. Turpretī Baltijas valstīs, lai arī  nenoliedzami noris pilsoniskās sabiedrības un tostarp arī aktīvisma attīstība, mākslas aktīvisms jeb aktīvisms mākslā gan jaunākās paaudzes mākslinieku, gan kuratoru radošajā darbā vēl joprojām ir retums. Tas gan nenozīmē, ka jaunos māksliniekus neinteresē lokāli un globāli aktuāli sociālpolitiski jautājumi, drīzāk vēsturiski trūkst šādas – mērķtiecīgi aktīvas – mākslas pieredzes un tradīcijas.

Interesanti, ka visās trijās Baltijas valstīs tieši laikmetīgās mākslas kontekstā vispamanāmāko un konsekventāko pozīciju aktīvisma laukā šobrīd ieņem feminisms jeb cīņa par dzimumu līdztiesību, kā arī minoritāšu tiesībām. Bieži aktīvisti iesaistās arī citu (vides aizsardzība, tiesiskums u.c.) problēmu risināšanā.

Atsevišķu mākslinieku un mākslas organizāciju uzmanību piesaistījusi arī šī brīža globālā migrācija un ar to saistītie cilvēktiesību pārkāpumi, kā arī pasaules klimata izmaiņas.

Feminisma un laikmetīgās mākslas attiecībām no dažādām perspektīvām bija pievērsušies vairāki simpozija dalībnieki. Latviešu mākslas kritiķe, kuratore un pētniece Jana Kukaine savā stāstījumā aktualizēja galvenos stereotipus un problēmas feminisma mākslas uztverē Latvijā. Piemēram, apgalvojums, ka "feminisms ir novecojis", uzskats, ka feminisms mākslā nemaz nav vajadzīgs, jo reālas problēmas ir citur (tirgū, slimnīcās, cietumos u.c.), kā arī jautājumi par to, kas ir "īsts feminisms" un – vai feminisma māksla vispār ir māksla?

Video un performanču māksliniece Mētra Saberova savukārt stāstīja par to, kā savā radošajā praksē radikālu ķermeņa mākslu izmanto kā sociālu platformu diskusijai par sievietes identitāti. Māksliniece dalījās arī personīgajā pieredzē par to, kā viņa pati un viņas māksla tiek uztverta dažādās sociālās situācijās un vidēs.

Lietuviešu fotogrāfe un pētniece Daļa Mikonīte (Dalia Mikonyte) sniedza īsu ieskatu mākslas aktīvisma norisēs Lietuvā laikposmā no 1993. gada līdz mūsdienām un iepazīstināja ar mākslinieču-aktīvistu grupas ''Cooltūristes'' iniciatīvām cīņā par sieviešu un LGBT tiesībām, zaļas pilsētvides aizsardzību un citiem sabiedrībā būtiskiem jautājumiem.

Mikonītes aizraušanās ar arhīvu pētniecību deva simpozija dalībniekiem iespēju redzēt unikālus Lietuvas televīzijas raidījumu un ielu interviju ierakstus no 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākuma; tajos vēstīts par pirmajiem soļiem diskusijai sabiedrībā par seksuālo minoritāšu atzīšanu un tiesībām.

Mākslas aktīvismā būtiski akcentēt ētiku un atbildību

Igauņu kuratore, mākslas teorētiķe un aktīviste Airi Trīsberga (Airi Triisberg) analizēja aktīvisma un laikmetīgās mākslas prakšu mijiedarbi, apskatot vairākus interesantus piemērus ne vien Baltijas, bet arī Somijas un Krievijas mākslā. 

Piemēram, krievu mākslinieces Olgas Jitlinas projekts "Iespēju zeme" (Land of Opportunity, 2011), kurā viņa kopā ar cilvēktiesību aktīvistu Andreju Jakimovu un pašiem nelegālās migrācijas tīkla organizētājiem izstrādājusi galda spēli, kuru spēlējot cilvēks soli pa solim iziet visu nelegālā darba imigranta ceļu Krievijā, ietverot reālās naudas summas, lokācijas un apdraudējumus. 

Trīsberga min arī mākslas aktīvisma piemērus bēgļu atbalstam (Igaunijā, Somijā u.c.), šajā kontekstā vēršot uzmanību uz ētikas un atbildības problēmu. Proti, mākslinieki un mākslas organizācijas bieži izmanto šādas neaizsargātas sabiedrības grupas un to problēmas kā materiālus saviem mākslas darbiem, lielākoties ar vislabākajiem nodomiem, taču nereti pat neapzinoties, ar kādu savu rīcību rada šiem cilvēkiem vēl lielāku apdraudējumu vai kaitējumu. 

Airi Trīsberga dalījās arī savā personīgajā vairāku gadu aktīvisma pieredzē, gan cīnoties par mākslas jomas darbinieku darba tiesībām un aizsardzību, gan organizējot publiskus protestus pret dažādiem problemātiskiem Igaunijas valdības lēmumiem. Savā darbībā viņa uzsvērusi – par pārmaiņām sabiedrībā ir jācīnās pašiem, uzņemoties savu daļu atbildības. Turklāt, lai panāktu pārmaiņas, kas ir ilgs un sarežģīts process, aktīvismam jākļūst par konsekventu dzīves daļu.

Jaunā igauņu māksliniece, kuratore Kaiza Māzika (Kaisa Maasik) iepazīstināja ar savu projektu "Tava mīlestība sāp" (Your Love Hurts, 2018), kurā viņa aktualizējusi individuālo un sabiedrības atbildību vardarbības partnerattiecībās un ģimenē kontekstā. Uzdodot jautājumu – iejaukties vai neiejaukties, ja tas tiešā veidā uz mani neattiecas? Ierosme projektam radās pēc lidmašīnā pašas novērota vardarbīga incidenta, kura laikā māksliniece neiejaucās, un šis lēmums vēl ilgi pēc tam nelika mierā viņas sirdsapziņu un prātu. 

Kaiza dalījās arī savā redzējumā par aktīvismu šodienas Igaunijas mākslā, nosaucot sev interesantākos māksliniekus, taču pati sevi, lai arī neiebilst, ka iepriekšminētais projekts tiek raksturots kā sociālā aktīvisma piemērs, par aktīvisti neuzskata. Viņu vienkārši interesē indivīda un sabiedrības attiecības.

Ukrainā dzimusī, Polijā dzīvojošā māksliniece Jūlija Kriviča (Yulia Krivich) un lietuviešu fotomākslinieks Šarūns Kvietkus (Šarūnas Kvietkus) prezentēja projektus, kuros katrs savā atšķirīgā konceptuālā un mākslinieciskā pieejā bija pievērsušies identitātes problēmjautājumiem mūsdienās aktuālo migrācijas procesu ietvarā.

Jūlija Kriviča, kura plašu starptautisku ievērību guva ar projektu "Uzdrīkstēšanās & jaunība" (Daring & Youth), kurā viņa bija pētījusi radikāli labēji orientētu politisko aktīvistu, nesenā kara veterānu jauniešu grupu Dņeprā, Ukrainā.

Savā jaunākajā projektā Kriviča pēta imigrantu identitātes un sociālā statusa problēmas, šoreiz par galveno izziņas un iedvesmas avotu izmantojot pašas – ukraiņu imigrantes Polijā – pieredzi. 

Māksliniece joprojām saglabājusi savu līdzšinējo pieeju – veidot pamatīgu izpēti un dokumentālu materiālu bāzi, lai pēc tam ar to strādātu mākslinieciski.

Šarūns Kvietkus savukārt stāstīja par vienu no saviem nesenākajiem projektiem "Augsne" (Soil), kurā viņš pievērsis uzmanību kādam interesantam fenomenam. Lietuviešu migranti, sastopoties ar identitātes un piederības izaicinājumiem esot svešumā, jaunajās mājās (piemēram, Lielbritānijā) savu komūnu ietvaros gan materiāli, gan nemateriāli mēģina imitēt dzīvi Lietuvā, radot unikālas mini hibrīdrealitātes jeb kultūrtelpas. 

Aktīvisms mākslā aktualizē arī militarizācijas un pilsoniskās pretošanās jautājumus

Šveiciešu izcelsmes Berlīnē dzīvojošā jaunā fotogrāfe Klaudija Bīlere (Claudia Bühler) iepazīstināja ar savu vērienīgo projektu "Tā nav zinātniskā fantastika" (It's not Science Fiction). Tajā viņa pievērsusies Eiropas ieroču industrijas un militarizācijas problēmām, aicinot sabiedrību vērst uzmanību uz ieroču ražotāju lomu ne vien militāru konfliktu uzturēšanā, bet arī radīšanā, kā arī stratēģiskā jauniešu iesaistīšanā – piemēram, ar īpašām akcijām aicinot jauniešus, kas spēlē videospēles, piedalīties militāro dronu vadīšanas apmācībās u.c.

Fotogrāfe iemūžina ieroču ražotnes un pēta pieejamo dokumentāciju, ar datu analīzes palīdzību veidojot kartes ieroču tālākas izmantošanas ceļiem u.c.

Poļu fotomākslinieks, foto grāmatu autors Rafals Milahs (Rafal Milach) savā stāstījumā pievērsās pilsoniskās pretošanās tēmai un dalījās ar neierastāku piemēru tam, kā mākslinieks var būt aktīvists vai aktīvisma atbalstītājs.  Reaģējot uz 2017. gada jūlijā Varšavā notiekošajiem protestiem, Milahs izveidoja foto grāmatu "Gandrīz katra roze uz barjerām pie parlamenta" (Nearly Every Rose on the Barriers in Front of the Parliament), un projekta ietvaros ar pūļa finansējuma akcijas starpniecību ieguva līdzekļus nevalstisko organizāciju finansiālam atbalstam. 

Mākslinieks uzsvēra, ka aktīvismam jeb pašiniciatīvai un uz pārmaiņām vērstam domāšanas veidam būtu jākļūst par sabiedrības lielākuma ikdienu. 

Aktīvisms – ne vien darbība, bet arī attieksme pret sabiedrībā notiekošo

Viens no secinājumiem, kas izskanēja simpozija noslēguma diskusijā, – Baltijas valstīs šobrīd ir vērojama salīdzinoši strauja pilsoniskās sabiedrības attīstība (parādās arvien jaunas organizācijas, atsevišķas iniciatīvas), kas ļauj domāt, ka arī mākslā sociālpolitiskas tēmas un aktīvisms ar laiku būs sastopams arvien biežāk. Savukārt novērojums, ka Baltijas laikmetīgajā mākslā aktīvisma kontekstā šobrīd visredzamākais virziens ir feminisms, tika papildināts ar komentāru, ka, izrietot vai saistībā ar feminisma jautājumiem, tiek aktualizētas arī citas problēmas, kas veicina aktīvisma attīstību mākslā kopumā. Sarunas dalībnieki pievērsās arī aktīvisma definīcijai, proti, kādi mērķi, izpausmes formas ir šāda apzīmējuma cienīgas? 

Atbildot uz šo jautājumu izkristalizējās viedoklis, ka aktīvisms ir ne tikai tā tradicionālākās formas (publiski protesti u.c.), bet arī attieksme pret sabiedrībā notiekošo un savu lomu tajā, kā arī citu aktīvistu gan morāla, gan materiāla atbalstīšana.

Aktīvisma izpausmju formu kontekstā daži no diskusijas dalībniekiem dalījās savā novērojumā, ka ļoti agresīvas aktīvisma izpausmes zaudē savu efektivitāti un jēgu, jo izteikta agresija tikai izraisa pretagresiju, tādējādi neradot nekādas pozitīvas izmaiņas.

Viens no noslēdzošajiem secinājumiem – gan mākslā, gan sabiedrībā kopumā aktīvismam, vismaz domāšanas veida un attieksmes līmenī, būtu jākļūst par ikdienu. Savukārt, runājot tieši par trim Baltijas valstīm, jāsecina, ka aktīvismā laikmetīgajā mākslā jomā Igaunija un Lietuva salīdzinoši ir Latviju nedaudz apsteigušas. 

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti