Smalkums, humors un īsta kino mīlestība. Atvadās no kinozinātnieka Viktora Freiberga

19. jūlijā atvadāmies no izcilas Latvijas kultūras personības – kinozinātnieka Viktora Freiberga. Atvadīšanās notiks pulksten 14.00 krematorijas Lielajā zālē. Viktora Freiberga devums mūsu kultūrai ir ļoti īpašs. Viņš bija erudīts kino zinātnieks, studentu iemīļots pasniedzējs, asprātīgs lektors un grāmatu autors. Viņa trešā un tagad jau pēdējā grāmata "Vakar, šodien, rīt" liktenīgā kārtā dienas gaismu ieraudzīja tieši tajā pašā nedēļā, kad autors aizgāja mūžībā. Bet viņš jau bija paspējis novērtēt grāmatas maketu un viņam izdevums ļoti patika. 

Smalkums, humors un īsta kino mīlestība. Atvadās no kinozinātnieka Viktora Freiberga
00:00 / 05:52
Lejuplādēt

Serdžo Leones filma "Reiz Amerikā" ir viena no tām, ko Viktors Freibergs apraksta jaunajā grāmatā "Vakar, šodien, rīt". Viņš arī uzsver, ka šīs filmas suģestiju jo īpaši pastiprina sērīgi emocionālā un ar attēlu saplūstošā Ennio Morikones mūzika. Dažkārt pat šķiet, ka Leone filmējis jau ar gatavu mūzikas partitūru. Kodolīgas un asprātīgas atziņas par filmām un mazliet arī par dzīvi veido grāmatu "Vakar, šodien un rīt", tā ir Viktora Freiberga un kino pētnieces Danielas Zacmanes kopdarbs, un tai ir neparasts un ļoti oriģināls vizuālais veidols.

Daniela Zacmane stāsta: "Dzīve izspēlēja pārsteidzošu scenāriju, ka grāmata atnāca un Viktors aizgāja. Viņš pats vēl paspēja maketu apskatīt, viņš uzrakstīja, ka viņam ļoti patīk. Kā viņš rakstīja: "Neizskatās pēc kārtējās kino grāmatas!" Un bija ļoti priecīgs par Bruno Meļļa zīmējumiem. Tā ir tāda kino skatīšanās dienasgrāmata, kas ir veidota kalendāra formā, bet nav piesaistīta konkrētam gadam, jo ikviens gads var būt kino gads. Un tam vajag būt kino skatīšanās gadam. Es esmu ļoti pateicīga, ka es varu tur būt blakus Viktoram. Jā, skaidrs, ka tā ir kaut kāda pabeigtība, jo nekas jauns šādā nozīmē vairs neradīsies, un tāpēc jo īpaša tāda dāvanas sajūta."

Danielai Zacmanei Viktors Freibergs vispirmām kārtām ir kino balss gan tiešā, gan pārnestā šī vārda nozīmē.

Tiešā nozīmē tas bija viņš, kurš savulaik "Kinogalerijā" tulkoja filmas, kuras Zacmane ar lielu aizrautību apmeklēja. Viņa tulkotāja balsij bija īpašs tembrs – mierīgs un vienlaikus ieinteresēts, un šī balss nekad neteica priekšā paša tulkotāja attieksmi. Viktors Freibergs bijis arī Danielas Zacmanes pasniedzējs, bet nu jau daudzus gadus viņi bija arī vienkārši labi draugi, abi rakstīja rubriku par kino "Rīgas Laikam", un viņiem bija ļoti daudz sarunu, pēdējos gados viņi stundām varēja runāt pa telefonu. Freiberga balsī vienmēr varēja just ļoti patiesu kino mīlestību, un tieši tas tik ļoti uzrunāja arī citus. Zacmane atzīst:

"Vispār viņam piemita liels smalkums. Gan tajā, kā viņš sajuta pasauli, gan viņa pārdzīvojumos, gan viņa valodā, gan viņa humorā un arī kritikā. 

Mana aizrautība ar kino sākās jau bērnībā, bet tik lielā mērā, kāda tā kļuva ar laiku, par to es esmu pateicīga Viktoram. Es domāju, ka viņš ļoti cilvēciskoja, bet nevis trivializēja attieksmi pret kino. Lai arī viņam bija ļoti lielas akadēmiskās zināšanas, viņš pilnīgi noteikti nebija snobisks.

Visam, ko viņš teica, varēja cauri just tādu īstu kino mīlestību."

Režisors Uģis Olte vēl mēnesi pirms Viktora Freiberga aiziešanas mūžībā bija viņa students un pie viņa aizstāvēja savu bakalaura darbu. Kā atzīst Uģis Olte – tāpēc vien bija vērts atgriezties universitātē gandrīz jau 40 gadu vecumā, lai nokļūtu šīs izcilās personības starojuma laukā: "Pirms tam es tikai zināju brīnišķīgus stāstus par to, ka viņš ir īsts profesors. Piemēram, uz vienu lekcijas sākumu bija ieradies ar maisiņu, kurā bija maltā gaļa un slēdzene. Viņš to vienkārši nolika uz galda un sāka stāstīt savas kino semiotikas gudrības.

Tas, ko es noteikti atcerēšos visu mūžu, ka cilvēks var būt ne vien ārkārtīgi spēcīgs savā prātā, bet tam līdzās vēl arī ar lielu asprātības grunti.

Es visvairāk apskaužu viņa humoru izjūtu, tas humors bija diezgan tumšs, tieši tāds, kā man patīk. 

Otra lieta. Tad, kad viņš mācīja par kino, visa viņa uzmanība bija tikai un vienīgi vizuālas lietas. Viņa ideālais kino bija tāds, kurā ļoti maz runā. Viņš bija gaišs cilvēks. Kā profesors man viņš būs vispaliekošākais."

Pēdējos gadus Viktors Freibergs dzīvoja skarbas slimības ēnā, pirms trim gadiem klajā nāca viņa pirmā grāmata "Kinomāna slimības vēsture", kurā arī, vēstot par sarežģītiem dzīves pārbaudījumiem, viņš bija lieliski saglabājis viņam raksturīgo melno humoru un par šo grāmatu saņēma Dzintara Soduma balvu. Viņš arī ļoti vēlējās, lai šī grāmata cilvēkus iedvesmotu.

"Jebkurā gadījumā es ļoti ceru, ka varbūt dažiem tas varētu palīdzēt nejusties tādiem galīgi vientuļiem un bezcerīgiem. Man nepatīk pārāk vārds "cīnīties" ar vēzi, bet savā ziņā tā ir tāda savdabīga cīņa. Es mēģināju to rakstīt tā, lai tas būtu salīdzinoši gaiši par drūmām lietām, lai tas varētu pēc iespējas iedvesmot un kādam līdzēt," teica Freibergs.

Atvadīšanās no kinozinātnieka Viktora Freiberga būs šodien, 19. jūlijā, pulksten 14.00 krematorijas Lielajā zālē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt