Slava ir šokējoša, depresija ir īsta. Z paaudzes balss – Billija Ailiša

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Amerikāņu dziedātāja – deviņpadsmitgadīgā Billija Ailiša maina mūzikas industrijas spēles noteikumus, kur galvenais motīvs – nekādu noteikumu nav. 25. februārī platformā “Apple TV” klajā nāca dokumentālā filma “Billie Eilish: The World's a Little Blurry” – intīms vērojums par pusaudzes slavu, depresiju, ģimeni un to, kā guļamistabā ierakstīt “Grammy” vērtu mūzikas albumu. Katrai paaudzei vajag savus elkus, un katrai dekādei tie ir savi. No “Nirvanas” kasešu un eksplozīvu rokkoncertu laikiem līdz “Spice Girls” CD ierakstu un žurnālu plakātu invāzijai – ir pienācis laiks 21. gadsimta paaudzes jeb “Generation Z” uznācienam.

“Popa un rokmūzikā viss notiek cikliski, tā tas bijis ārišķīgajos septiņdesmitajos, kam kā protests sekoja pankroks, tā tas bija krāsainajos un pozitīvajos astoņdesmitajos, kam sekoja grandžs un saplēstas džinsas. Arī 2000. gadi populārajā mūzikā bija kliedzoši ārišķīgi – sākot ar sieviešu atveidošanu repa videoklipos, boibendiem, beidzot ar Lēdijas Gāgas gaļas kleitām.

Bilija iemieso to pašu, ko Kurts Kobeins deviņdesmito gadu sākumā – tā ir jaunās Z paaudzes balss, kura, būdama skaista meitene, sevi pasniedz pilnīgi citādāk – XL izmēra džemperī un sporta kedās,”

tā dziedātāju raksturo mūzikas žurnālists Jānis Žilde. Billija dzied par to, ko vēlas, ģērbjas tā, kā jūtas ērti, – slēpjot augumu aiz plata apģērba. Viņa ir labākais draugs saviem klausītājiem, kuri tiek aicināti pa tiešo guļamistabā. Tur Ailiša kopā ar brāli, talantīgo producentu Finesu Okonelu 2019. gadā ierakstījuši debijas albumu “When We All Fall Asleep, Where Do We Go?”. Viņu dziesmu ieraksti un video interneta platformās “Youtube”, “Spotify” un citviet straumēti vairāk kā 15 miljardus reižu, bet “Instagram” sekotāju skaits 2020. gadā pieaudzis no viena līdz 15 miljoniem. 2020. gadā Ailišu nominēja sešām “Grammy” balvām, no kurām viņa ieguva piecās visās būtiskākajās kategorijās – to vidū “Gada albums”, “Gada dziesma”, “Labākais jaunais mākslinieks”. Iepriekš tas izdevās amerikāņu dziesminiekam Kristoferam Krosam pirms nepilniem 40 gadiem – 1981. gadā. Ar Ailišas vārdu saistīti vēl citi rekordi, topu pirmās vietas un platīna statusi ierakstu tirāžām, taču nekas no tā nebūtu iespējams bez interneta, kur viņa ar brāli 13 gadu vecumā publicēja dziesmu “Ocean Eyes” un kas guva fenomenālu atsaucību.

No 25. februāra “Apple TV+” platformā ir pieejama dokumentālā filma Billie Eilish: The World's a Little Blurry”, kas jau guvusi nedalītu mediju un fanu uzmanību ar savu atklātību un detalizētu “virtuves” noskaņu. Citiem vārdiem, tas ir divarpus stundu ilgs dokumentāls vēstījums par vienas pusaudzes mentālās veselības problēmām, slavas ēnas pusēm, fiziskām sāpēm koncertu laikā, debijas albuma ierakstu un galu galā par to, kas visu satur kopā – Billijas vecāki un brālis, tuvākie draugi un miljoniem uzticamu fanu. Taču “dienas beigās” stāsts ir par pusaudzi, kura ir gana drosmīga, lai izklātu laukā emocijas tiem bērniem un jauniešiem, kuriem tas ir vajadzīgs tikpat ļoti cik viņai.

“Es gribu, lai jums viss ir labi. Ja jums ir labi, tad man arī,” saka Billija koncerta laikā.

Filmas režisors Erdžejs Katlers ir pieredzējis slavenību “mednieks”, kurš tā vietā, lai raktos pa dzeltenajām mēslainēm vai dzītos pēc skandalozām tēmām, savu filmu varoņiem ļauj runāt pašiem. Katlers vēro no malas, un ar to pilnībā pietiek, lai rezultātā rastos materiāls bez sabiedrisko attiecību vēriena, tā vietā – skatītājam tiek nodoti intīmi vērojumi par slavas, cieņas un apbrīnas otru pusi. Karjeru sācis ar politisko filmu “The War Room” 1993. gadā, aptverot Bila Klintona vēlēšanu kampaņu, Katlers ir autors arī 2009. gada dokumentālajai filmai par modes bībeles “Vogue” rudens numura izdošanu “September Issue”, kas atklāj ne tikai glamūru un spozmi, bet ļauj “Vogue” radošajiem cilvēkiem kaut pusteikumā pateikt, cik smags un nepateicīgs mēdz būt darbs modes industrijā.

Billija Ailiša savā filmā vienkārši dzīvojas savu vecāku bungalo Losandželosas reģionā, ar brāli raksta dziesmas debijas albumam, tiekas ar lielajiem “Interscope Records” vadītājiem, kam seko izpārdoti vasaras koncerti lielākajos festivālos un mazākās koncertzālēs. 2020. gads maina plānus visai pasaulei, un Billija nav izņēmums, tādēļ iespaidīgie koncerti un enerģija, kas strāvo no Billijas, vēl ļauj pakavēties pirmspandēmijas festivālu nostalģijā, kad vēl bija ļauts apskauties un burzīties skatītāju tūkstošos.

Ģimene Billijai ir viss, tik lielā mērā, ka tās dažbrīd ir par daudz. Abi ar brāli skoloti mājmācībā, Kalifornijas hipiju vecāku gādībā, jaunie mūziķi radoši izpaudās kopš agras bērnības.

Billija dzied no mirkļa, kad iemācījās runāt, apguvusi dejošanu, taču nopietna trauma pārvilka treknu svītru viņas dejotājas karjerai. Ailiša atzīst, ka tieši vecāki, kuri devuši brīvību darīt to, kas patīk, ir visvairāk ietekmējuši viņas karjeras izvēles. Abi viņas vecāki ir aktieri un mūziķi, bet pēdējos gados – arī tūres menedžeri. Billija ir kopā ar ģimeni 24 stundas diennaktī, un atsevišķos filmas brīžos var tikai nojaust, ka vecāku mīlestība reizēm Billiju smacē nost, viņa tikai vēlas viena izbraukt ar auto – ar savu nupat iegūto autovadītāja apliecību. Milzīgajā slavas lēcienā Billijai ir izdevies izrauties no depresijas un pašnāvnieciskām domām, un tieši šīs tēmas caurauž daudzus dziesmu tekstus, radot mulsumu pašas vecākos. “Kādēļ tu dziesmās rosini sevi nogalināt?” bažīgi jautā Billijas māte. “Es rakstu tādus dziesmu tekstus tieši tādēļ, lai to neizdarītu,” viņai atbild Billija.

Paškaitējums, suicidālas domas, riebums pret savu ķermeni, ļauni murgi un fobijas – tēmas, no kurām Billija nevairās, tās iztulkojot vizuālā valodā.

Viņas videoklipos parādās zirnekļi, tumsa un piķis, melnas asaras un mītiski tēli, kuri Billiju pakļauj savā varā. Tieši šis ekscentriskās psihoterapijas paveids ir tas, kādēļ 2000. gadu klausītāji viņu tā iemīļojuši, izveidojot mūzikas telpu, kur uz pusotru stundu justies piederīgam savā neiederīgumā tik sensitīvā laikā kā tīņu gadi.

“Ailiša parasti ir elks jaunākā pusaudžu vecuma meitenēm. Viņas bieži min to, ka Ailiša ir "autentiska", "neuztraucas par to, ko citi par viņu domā", "stilīga" un arī "droša" – piemēram, daudzām pusaudzēm šķiet svarīgi, ka viņa spēj brīvi justies uz skatuves. Protams, ir svarīgi, ka Ailiša ir slavena, bet uzreiz tiek uzsvērts, ka viņa, par spīti tam, neesot iedomīga. Domāju, tās ir lietas, kuras pusaudzes vēlētos visvairāk redzēt pašas sevī,” tā jaunu cilvēku attiecības ar mākslinieci raksturo pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs.

Kamēr daudziem miljoniem klausītāju mūzika, kurā atrast neglīto sevi, šķiet kā svaiga gaisa malks, vairums interneta komentētāju neizprot tik drūmu ideju popularizēšanu. Šeit gan ir vērts pieminēt, ka katram mūzikas žanram raksturīgs savs veids, kā pārstrādāt tik smagas tēmas kā depresija, atstumtība, pašnāvība – ja tas ir aktuāli. Pasaulē popularitāti guvušais “soundcloud” reps, ko pārstāv arī pāragri mirušais mūziķis “Lil Peep”, tiecas uz atklātu, teju pārspīlētu fizisku destrukciju, pielejot eļļu jau tā uzkarsētajai ASV opiātu krīzei un pašnāvību skaita pieaugumam, arī pārmērīgai alkohola un narkotiku lietošanai. Un tomēr – ja cilvēku veido vide, liela daļa šo hiphopa mākslinieku nenāk no laimīgām vai pārtikušām ģimenēm, kas savā ziņā definē viņu pasaules uzskatu – ja pasaule jau saknē ir drūma un neērta vieta, tad kādēļ tajā lieki uzkavēties?

“Jā, tā varbūt ir šīs Z paaudzes ēnas puse – depresija tiek romantizēta un pašnāvību skaits divdesmitgadnieku vidū ir ļoti augsts. Nedomāju, ka šeit būtisku lomu spēlē tieši Ailiša, bet kopumā gaisā jūtama spriedze, emocionāla nestabilitāte, īpaši jau tagad, kad aiz loga ir globāla pandēmija. Mūziķi ir tikai ierosinātājs, problēma ar paškaitējumu, pašnāvnieciskām tieksmēm jāmeklē katra jaunieša ģimenē, uzmanības trūkumā no vecākiem,” komentē Žilde.

Ja Ailišu uzlūko kā savas paaudzes paraugu – ar no tā izrietošo rotaļīgo attieksmi pret nāvi, ironijas slāņiem un atbalstošo, viegli cinisko joku kultūru internetā – klusēšana un izolēšanās, šķiet, nodara vēl lielāku kaitējumu, ko apstiprina arī Konstantinovs. Viņš turpina: “Pētījumi rāda, ka vislielāko risku jaunietim rada nevis mentālās veselības problēmas, bet izolēšanās, apkārtējo nezināšana un sajūta, ka esi ar šādām problēmām viens. Redzot, ka arī citiem ir līdzīgas grūtības – īpaši slavenībām –, tās kļūst vieglāk pieņemamas un pusaudzis spēj ar tām vieglāk tikt galā. Es arī to izmantoju terapijā, piemēram, ja bērnam ir diagnosticēta kāda grūtība, tad mēs kopīgi pārrunājam slavenības, kurām ir līdzīgas grūtības, bet kuras tāpat ir spējušas izveidot lieliskas dzīves.” Piederība noteiktai grupai un atbalsts, kas ir ļoti svarīgs, protams, var arī veicināt destruktīvu uzvedību sevišķi, ja tas ir vienojošais faktors. “Protams, arī trendiem ir liela nozīme – pusaudži vēlas atdarināt to, kā rīkojas un ko pārdzīvo viņu elki, un ja šie elki pārdzīvo problēmas, tad pusaudži vēlas šajā ziņā līdzināties. Daļa no šīm problēmām, piemēram, graizīšanās vai pašnāvības mēģinājumi ir "lipīgi" – tie izplatās caur komunikāciju.

Starp Billijas Ališas sekotājiem ir daudz jauniešu, kuriem mentālās veselības grūtības kļuvušas par tādu kā identitātes un piederības zīmi.”

Šeit man atmiņā nāk saruna ar labu draugu jau pieaugušu cilvēku vecumā. Par tēmu – internets ir labi vai slikti – draugs izcēla to, ka, pateicoties sociālajiem tīkliem, sapratis, ka nav viens tāds dīvains. Man viņam ir jāpiekrīt – pirms divdesmit gadiem mums bija iespēja uzrakstīt vēstuli fanu klubam un sapņaini raudzīties – vai vienlaikus raudāt – uz “Backstreet Boys” plakātiem. Tikai vēlāk es uzzināju, ka “Backstreet Boys” bija izkalkulēts producentu sapnis, kam maz sakara ar mūsu sāpēm, pārdzīvojumiem un graizīšanās mēģinājumiem. Protams, bija arī “Nirvana” – jau tuvāk vientuļo pusaudžu salauztajām sirdīm.

Billijas fanu vidū ir arī vairākas prominentas slavenības – Džūlija Robertsa, Toms Jorks, Deivs Grols, “Nirvanas” dalībnieks, kurš Billijas slavu salīdzinājis ar Kobeina sprādzienbīstamo popularitātes spozmi 1991. gadā, bet Toms Jorks slavēja mākslinieci par viņas autentiskumu un brīvību. Fani – toreiz un tagad – raud, dzied un plosās līdzi saviem iemīļotajiem mūziķiem, gaida pie arēnu ieejām un alkst iegūt foto. Protams, šī uzmanība nes lielu slogu. Kurtu Kobeinu šāds psiholoģiskais spiediens aizveda nebūtībā, bet Billijai bija jāiziet psihoterapija ar vecāku atbalstu.

Un tomēr – filmas materiālu caurstrāvo Billijas mīlestība pret savu tuvāko, un tāds ir arī viņas klausītājs.

Kā nekā, Billijas apsēstība ar Džastinu Bīberu jau no 12 gadu vecuma viņu izveidojusi par tādu cilvēku, kāda viņa ir, – aizrautīga, sīksta, pagalam emocionāla un mērķtiecīga. Beidzot Billiju koncerttūres laikā sagaidīja tas pats pielūgtais Džastins Bībers, kura apskāvienos viņa beidzot atviegloti izraudājās. Jo satikšanās ar savu elku – tas taču ir maģisks brīdis. Arī tad, ja tu esi slavenākā pusaudze ar piecām “Grammy” balvām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti