Šis un tas par mīlestību un nāvi. Žurnāliste Inita Sila par seriālu «Šis un tas par Vitusu un Emmu»

Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF) 17. oktobrī būs skatāmas dāņu režisora Madsa Mengela daudzsēriju mākslas filmas “Šis un tas par Vitusu un Emmu” pirmās trīs sērijas. Pārdomās par filmu (ko vēlāk varēs vērot arī LTV un Replay.lv) dalās žurnāliste, grāmatas “Tango ar diviem misteriem V” autore Inita Sila.

Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF) šoruden notiek no 14. līdz 24. oktobrim. Festivāla programmā skatāmas vairāk nekā 100 filmas, un lielākā daļa no tām šogad pieejamas arī tiešsaistē.

Portālā LSM.lv par Riga IFF filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.

Skaistas, sniegotas kalnu virsotnes un spilgti dzeltenā lietusmētelī tērpta jauna sieviete, kuras seja sākumā ir miglaina un nav pat saskatāma – filmas pirmais kadrs, kas skaidri parāda, ka stāsts būs par viņu – Emmu, kura mainīs Vitusa dzīvi. Lai gan dāņu romāns, pēc kura tapusi šī daudzsēriju filma, saucas “Šis un tas par Vitusu”. Arī filma veidota no vīrieša skatupunkta, tas ir Vitusa stāsts par Emmu. Tas man šķiet ļoti interesanti – mēģināt kaut nedaudz izprast, kas notiek jauna vīrieša emociju pasaulē. Mums ir tik daudz žurnālu, grāmatu, raidījumu utt., kas palīdz iedziļināties sieviešu psiholoģijā, pati esmu daudzus gadus tajos strādājusi, bet sajūtu pasaule caur vīrieša prizmu ir retums.

Tātad – Vituss ir jauns vīrietis, kurš vairākus gadus strādā kafejnīcā, viņam ir skaista, gudra draudzene Sāra (kā saka pats Vituss – nesaprotu, ko viņa manī saskata), it kā mierīga, vienmuļa dzīve. Varētu pat teikt – garlaicīga. Viņa sejā ierakstīts jau tāds kā dzīves pagurums, kad nekas īpaši nesaviļņo. Pat uz brālēna uzaicināto kostīmu ballīti viņš neierodas kā citi – pārdomātā tērpā –, bet savā ikdienišķajā džinsa jakā. Un tur es pirmo reizi ieraugu Vitusu patiesi smaidām – kad viņš iepazīstas ar krietni iereibušu meiteni, ģērbtu omāra kostīmā, kurai no pārāk daudz iedzertā alkohola paliek slikti.

Tā ir Emma un viņu pirmā saruna – pie tualetes poda.

Meitene, kura ir pilnīgi pretēja Vitusam – enerģiska, dzīvespriecīga, smaidīga, dzīvi baudoša. Lai gan Vitusam taču it kā ir draudzene, aizsākas viņu stāsts. Protams, tas nav vienkāršs. Filma ir vairākās sērijās, kā mini seriāls, kas skatītāju ierauj savā varā, radot vēlmi pēc iespējas drīzāk redzēt nākamo sēriju, lai uzzinātu, kas notiks tālāk. Kā tiks šķetināti viņu noslēpumi? Viņiem abiem tādi ir, bet, protams, kurš gan svešiniekam atklāj to, ko cenšas slēpt? Bet varbūt tas ir visgodīgākais veids, kā uzsākt attiecības – uzreiz izstāstīt to, kas var izrādīties šķērslis? Varbūt viss būtu izvērsies citādi, ja uz Emmas pirmajā randiņā uzdoto jautājumu,– kāds ir tavs lielākais noslēpums – Vituss izstāstītu taisnību?

Daudzsēriju mākslas filma “Šis un tas par Vitusu un Emmu”

Vīrieša noslēpums: (ne)būšu tēvs

Vitusa noslēpumu skatītājs zina: viņa draudzene ir stāvoklī. Bet viņš nav gatavs kļūt par tēvu, viņš negrib, lai Sāra turpina grūtniecību. Diezgan tipiska situācija, pieļauju, daudzi zinām šādus piemērus. Un tas liek aizdomāties par atbildības uzņemšanos, par egoismu un varbūt arī vieglprātību. Vai vispār pāris, pirms sāk attiecības, mēdz izrunāt jautājumu, ko mēs darīsim situācijā, ja iestāsies grūtniecība, jo var gadīties visādi? Jo stāsts jau nav par pusaudžiem, ne pat pirmā kursa studentiem, bet par jauniem, it kā nobriedušiem cilvēkiem (man šķiet, ka 27 gadi ir pieaudzis cilvēks.) Bieži vien tikai tad, kad fakts jau ir noticis, atklājas, ka partneriem šajā jautājumā ir krasi atšķirīgi viedokļi. Vai nejauša/neplānota grūtniecība ir tikai sievietes atbildība?

Vai tas, ka vīrietis godīgi atzīst, ka nebūs labs tēvs, vienmēr ir slikti?

Vai labāk, ja bērns  aug ģimenē, kur nav mīlestības, bet tikai tāpēc, ka vajadzēja palikt kopā bērna dēļ? Vai sieviete, kura pieņem lēmumu – es bērnu dzemdēšu tik un tā, ir egoiste? Vai dažkārt tas neizrādās sievietes plāns, patiesībā izmantot vīrieti, lai tikai tiktu pie bērna, jo viņa to vienkārši grib? Vai vīrietis drīkst atteikties piedalīties? Vai pie diviem nelaimīgiem cilvēkiem, kuri atteikušies no iespējas būt kopā ar savu īsto mīlestību, var izaugt laimīgs bērns? Un kā reaģēt tai otrai sievietei, kuras mīļotais būs tēvs? Šie daudzie jautājumi šaudās pa prātu, bet nav vienas skaidras, kur nu vēl pareizās, atbildes. Filma uz šo jautājumu neatbild, nenostājas neviena pusē, vien parāda, cik sarežģīta šī situācija ir arī vīrietim. Konkrētajā gadījumā  – vīrietim, kurš tikko saticis brīnumainu sievieti, sāk iemīlēties un pirmo reizi dzīvē vispār saprot, ko tas nozīmē – mīlēt.

Daudzsēriju mākslas filma “Šis un tas par Vitusu un Emmu”

Jāatzīst, strādājot ilgus gadus sieviešu žurnālos, zinot daudzu vientuļo mammu stāstus, vienmēr esmu nostājusies sieviešu pusē, bet tagad aizdomājos, ka ne vienmēr patiesība ir tikai vienā pusē.

Jo mēs reti iedziļināmies, kāpēc vīrietis pieņem lēmumu nebūt ikdienas tēvs. Kādi tarakāni un kāpēc dzīvo viņa galvā. Vitusa  gadījumā nojaušams, ka tam ir saistība ar viņa paša ģimeni. Viņš reti, tikai jubilejās, satiekas ar tēvu, kuram ir jauna draudzene. Mamma tiek pieminēta pagātnes formā un vienīgā lieta, kas no viņas saglabājusies, ir viņas uzņemtā Vitusa bērnības fotogrāfija. Līdz dziļākajā krīzes brīdī tarakāni jeb Vitusa iekšējie dēmoni, protams, izlaužas. Tas, ko Vitus gadiem sevī turējis, emocijas un sāpes, kuras neizrādījis un apspiedis, vienā brīdī uzsprāgst.

Sievietes noslēpums: nedziedināma slimība

Bet, atgriežoties pie noslēpumiem – ir nojaušams, ka Emmai tas ir vēl lielāks. Jau no pirmās sērijas, vērojot Emmas uzvedību, man šķita, ka viņa dzīvo tā... it kā tās būtu pēdējās dzīves dienas. Viņa ir tik brīva – brīva no jebkādiem stereotipiem un priekšstatiem, kā būtu pareizi, ko drīkst un ko nedrīkst. Viņa rotaļājas, dejo ar dzīvi. Nē, nedara neko kriminālu, par lielāko pārkāpumu varētu uzskatīt to, ka viņa pierunā Vitusu restorānā nozagt sāls un piparu trauciņus flamingo veidolā vai staigā pa svešas automašīnas jumtu.

Es nojaušu, kāpēc esmu izvēlēta izteikties par šo filmu, un vērojot Emmas uzvedību, es it kā redzu sevi no malas.

Jo kopš brīža, kad pirms vairāk nekā diviem gadiem sataustīju veidojumu krūtī, es sāku dzīvot citā ātrumā. Jo apzinājos – nezinu, cik gara būs mana dzīve, tāpēc man tik daudz kas jāpamēģina! Es jau biju aizgājusi no stabila darba, un pēc veidojuma sataustīšanas bija skaidrs, ka es nemaz vairs nevaru atgriezties tādā darba režīmā. Turklāt – es negribu tikai strādāt, es gribu tikai dzīvot! Pilnasinīgi. Un arī Emma ir bez darba. Rodas loģisks jautājums – kāpēc jauna, enerģiska sieviete paņēmusi garu atvaļinājumu un dzīvo pie vecākiem?

Daudzsēriju mākslas filma “Šis un tas par Vitusu un Emmu”

Es, protams, nezinu, vai Emma tik dzīvespriecīga bija arī pirms... viņai diagnosticēja neoperējamu audzēju. Piedodiet, atklāju Emmas noslēpumu, lai gan vismaz man no pirmā kadra bija skaidrs, ka viņai ir kāda slimība, jautājums tikai – kāda. Ir epizodes, kas netieši uz to norāda, it kā Emma to pasaka “caur puķēm”. Vitusam gan uz jautājumu, kāpēc jādodas atvadīties no sev īpašas, tuvas vietas, melo, ka īpašumu pārdos. Ak, cik labi zinu šo sajūtu!

Ir grūti otram izstāstīt par savu slimību.

Lai arī man nebija neoperējams audzējs, pateikt diagnozi “vēzis” mīļotajam vīrietim ir ārkārtīgi smagi. It sevišķi, ja tās ir jaunas, tikko uzsāktas attiecības. Bail, ka otrs nobīsies, bail, ka tas pieliks punktu šim skaistajam sapnim. Mēs bijām satikušies tikai mēnesi pirms es uzzināju diagnozi. Taču tā kā veidojumu biju sataustījusi agrāk un nojautu, kas mani sagaida, pirms viņa es savā ziņā testēju vīriešus, ar kuriem iepazinos – vai viņi būs tik stipri, lai būtu man līdzās? Bet tikai vēroju, neko neteicu. Jā, arī es ilgi glabāju šo noslēpumu – audzēju – to es neteicu nedz vīriešiem, nedz draudzenēm, nedz vecākiem. Apzināti pieņēmu lēmumu par to klusēt, jo negribēju, lai mani žēlo, lai uz mani skatās un izturas ar līdzjūtību. Mums joprojām ir stigmas par onkoloģijas pacientiem. It kā viņi būtu staigājoši miroņi. Bet vairāk par visu es negribēju saviem tuvajiem nodarīt sāpes. Jo, ja jums ir jūtas, nav iespējams, ka otram šī ziņa nesāpēs. Un kurš gan apzināti grib savu mīļo sāpināt? Jau Imants Ziedonis rakstīja, ka visbriesmīgāk ir, kad otram sāp. Es zināju, ka maniem mīļajiem manas sāpes sāpēs pat vairāk nekā man pašai. Tāpēc ļoti labi saprotu Emmas izvēli dzīvot ar noslēpumu un izlikties, cik viss labi. Jo līdz brīdim, kamēr viens otram neizstāsta savus noslēpumus, viņi dzīvo kā burbulī. Tas viņiem kopējs – vēlme aizbēgt no realitātes, no savām problēmām. Un tāpēc šoks, uzzinot noslēpumus, ir pamatīgs. Es nezinu un droši vien nekad neuzzināšu, ko iekšēji pārdzīvoja mans vīrietis, kad uzzināja manu diagnozi. Jo man to neizrādīja. Tāpēc nespēju bez līdzpārdzīvojuma skatīties uz Vitusa iekšējo cīņu, viņa bailēm un sāpēm. Viņš reiz ir zaudējis savu tuvāko dzīves sievieti – māti, un tagad viņam jāzaudē sieviete, kuru viņš mīl? Ir vajadzīga drosme un iekšējs spēks – ļauties šīm jūtām, zinot, ka tām nav lemts “mūžīgi mūžos”. Manuprāt, tas ir galvenais, ko arī saprata Vitus:

ir lietas, ko mēs nevaram mainīt, un lietas, ko varam. Viņš nevar mainīt Emmas diagnozi, bet var izvēlēties, vai būs viņai līdzās šajā “ceļojumā”.

Pavadīs kopā ar viņu tik daudz laika, cik būs dots. Lai gan lieliski zina, ka sāpēs un būs grūti.

Daudzsēriju mākslas filma “Šis un tas par Vitusu un Emmu”

Filma noteikti nav par slimību (tas vispār tikai beigās atklājas). Esmu redzējusi vairākas filmas, kur varonis ir nedziedināmi slims, bet šī noteikti ir gaišākā. Tie, kas baidās, ka tur būs ainas ar mirstošu jaunu sievieti bez matiem, un tas nozīmē, ka jāsagatavo kabataslakatiņi asaru plūdiem – gribu nomierināt. Tā nav standarta melodrāma, kur epizodes būvētas tā, lai nevarētu neraudāt. Šis ir ziemeļvalstu kino, un varbūt tāpēc šķiet daudz tuvāks arī mūsu mentalitātei. To caurvij humors, un es pat biežāk smējos, nekā raudāju.

Filma ir dzīvi apliecinošs stāsts par jaunību, atbildību, iemīlēšanos un mīlestību. Par mīlestību plašākā izpratnē. Par mīlestību pret bērnības draugu, pret ģimeni. Par mīlestību, kas nebeidzas. Par mīlestību pret dzīvi. Tādu, kāda tā ir. Bez iedomātām ilūzijām.

Par dzīves un likteņa paradoksu, ka līdzās bēdām un sāpēm ir arī kas ļoti skaists.

Man tas šķiet brīnums. Jā, šis Emmas un Vitusa stāsts nav autobiogrāfisks, tas ir romāns, fikcija, ko talantīgais dāņu rakstnieks Sigurds Hartkorns Plātners uzrakstījis 26 gadu vecumā (tā iznāca 2015. gadā.)

Bet, ziniet... Tādi brīnumi notiek arī dzīvē. Es un mans stāsts ir tam piemērs. Manai grāmatai ir nosaukums “Tango ar diviem misteriem V (vēzi un vīrieti)”, jo arī es savās dziļākajās sāpēs saņēmu lielāko dāvanu – mīlestību. Skaidri zinu, ka tā ir laime – apzināties, ka vari aiziet no šīs pasaules mīlot un esot mīlēts. Mūsu lielais dzīves uzdevums, šķiet, dzīvot un mīlēt tā, kā to darīja Emma un Vitus, tikai – bez nedziedināmas slimības fonā. To arī es ar savu grāmatu gribēju pateikt: mīliet dzīvi, mīliet viens otru, jo neviens nezina, cik gara tā būs.

Daudzsēriju mākslas filmas “Šis un tas par Vitusu un Emmu” pirmās trīs sērijas Riga IFF programmā būs skatāmas 17. oktobrī kinoteātrī “Splendid Palace” un tiešsaistē. Savukārt no 27. oktobra seriāls uzsāks ceļu pie LTV skatītājiem LTV7 ēterā un Replay.lv.

Riga IFF filmu apskati

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt