Sīrijas valdības opozicionāri - nu jau četrdesmitgadnieki - Ragda un Amers iepazinās cietumā Sīrijā, pirms gadiem 15. Pēc atbrīvošanas apprecējās, piedzima bērni.
Britu dokumentālists Šons Makalisters ar Ragdu un Ameru iepazinās vēl pirms Arābu pavasara nemieriem - 2009.gadā, Ragda tolaik atkal bija cietumā. Vīrs kopā ar četrus un četrpadsmit gadus vecajiem dēliem viņu gaidīja mājās.
"Lielākoties, kad skaties uz Sīriju vai tamlīdzīgiem stāstiem, redzi 30 sekunžu ziņu izlaidumu, un nekad nedabū redzēt tādus pašus cilvēkus, kā mēs. Tādus, kas smejas, raud, mīl, mirst," saka režisors. "Tas mazums, ko spēju, ir parādīt cilvēkiem pasauli, ko redzu es. Kad mani draugi Anglijas ziemeļos noskatās, viņiem šķiet, ka viņi ir satikuši (nu jau savus draugus ) Ameru un Ragdu, ka viņi kaut ko ir uzzinājuši par viņu valsti un kultūru."
Kopš nemieriem 2011.gadā valsts ierauta karā starp prezidenta Bašara al Asada atbalstītājiem, opozīciju, kurdu spēkiem un grupējumu "Islāma valsts".
"Tas ir kļuvis par pilsoņu karu, jo mēs neiejaucāmies, lai izglābtu vai palīdzētu Sīrijai," turpina režisors. "Kad Baširs al Asads izmantoja ķīmiskos ieročus pret bērniem, viņš pārkāpa Rietumu “sarkano līniju”, bet mūsu inertuma dēļ viss turpinās. Turklāt nu daļu valsts kontrolē "Islāma valsts". Asads ir zaudējis pusi Sīrijas, tā vairs nav viņa rokās. Savā ziņā arī vesela paaudze, kas riskēja revolūcijā, ir zaudējusi savu valsti. Tas ir skumji."
Sākumā tas bija stāsts par Sīriju. Pēc tam, kad aizturēja arī režisoru un atņēma uzfilmēto materiālu, viss mainījās.
"Tobrīd šķita, ka stāsts ir zudis, jo stāsts bija Sīrijā, bet es vairs nevarēju tur filmēt un viņi vairs nevarēja tur dzīvot. Mans arests mainīja filmu. Tagad tas ir par to, kas notiek ar sīriešiem pēc Sīrijas," norāda Makalisters.
Ragda, Amers un viņu dēli bēga uz kaimiņvalsti Libānu. Vēlāk lūdza patvērumu Francijā. Režisoram jautāju, vai nejūtas atbildīgs par to, ka viņiem nācās Sīriju pamest?
"Jūtos. Kādu laiku jutos, tas bija grūti," atzīst režisors, "bet es kameras priekšā viņiem jautāju, vai viņi mani vaino. Viņi teica “nē”. Vienīgais cilvēks, ko viņi vaino, ir Bašars al Asads - nav iemesla, kādēļ viņam vajadzētu mani apcietināt par to, ka es viņus filmēju. Man šķiet, ka tie, kuri filmās riskē, beigās kaut kā tiek atalgoti. Lai gan Ragda ilgojas pēc revolūcijas un Sīrijas, viņas bērniem ir iespēja, jauna dzīve un nākotne. Tāpat arī Ameram. Visdrīzāk viņiem Francijā ir drošāk nekā sprādzienos Sīrijā. Viņiem savā ziņā paveicās."
“Sīrijas mīlasstāstā” karš un revolūcijas alkas ir trešais, vienmēr klātesošais Amera un Ragdas attiecībās. Iespējams, vēl jo vairāk tad, kad viņi pametuši Sīriju. Vai viņiem kādreiz būs, kur atgriezties?
"Es domāju, ka viņi tiks ārā no tā, arī Irāka un citas valstis tiks, bet tas nenotiks vienā naktī. Rietumu valstis ilgi meklēja, kas ir demokrātija, kā tajā dzīvot un elpot. Viņi tagad nāk ārā no tumsas, no bailēm, sačukstēšanās, paranojas, neziņas, kam ticēt. Bet tikpat labi var teikt, ka tagad viņiem brīvības ir vēl mazāk nekā bija," skaidro režisors.
Ar “Sīrijas mīlasstāsta” režisoru Šonu Makalisteru 2.septembrī sazvanījāmies tiešsaistē, kamēr viņš Parīzes lidostas kafejnīcā gaidīja reisu uz mājām. Ceturtdienas vakarā viņu varēs satikt Rīgā un pēc filmas uzdot savu jautājumu par Ameru, Ragdu un Sīriju.
"Sīrijas mīlasstāsts" "K.Sunī" arī svētdien, 6.septembrī.
