Simtgades «Ziema» pianista Georgija Osokina pavadījumā. Saruna par dokumentālo filmu «Katra diena simtgadē»

Režisores Dzintras Gekas dokumentālajā filmā “Katra diena simtgadē. Gadalaiki” iemūžinātais gads sākas ar daļu “Ziema”. Jaungada nakts gan slimnīcā, gan svinību salūtā. Cilvēki nogurdināti vilciena vagonos, sanīkuši tramvaja pieturā, bet daba uzbango jūras stihijas skaistumā vētras laikā. Kontrasti dzīvē, dabā, notikumos, ikdienas skaudrumā, komismā un skaistumā. Janvāris, februāris skaita gada dienas, bet tikai ar laika distanci varēs vērtēt, kurš mirklis šajā gadā ir bijis zelta vērts. Pētera Vaska mūziku tik pārpasaulīgi spēlē pianists Gerogijs Osokins.

Filma "Katra diena simtgadē. Gadalaiki" pirmizrādi uz kino ekrāniem piedzīvoja 2019. gada 18. novembrī, bet sākot ar 21. martu, četras sestdienas pēc kārtas četras filmas daļas - "Ziema", "Pavasaris", "Vasara", "Rudens" - piedzīvos televīzijas pirmizrādi Latvijas Televīzijā. Katru no kino vakariem ievadot, kinokritiķe Daira Āboliņa uz sarunu aicina filmas veidotājus.

Režisore Dzintra Geka kopā ar savu radošo komandu 2018. gadā veica mazu profesionālu un estētisku varoņdarbu. Viņa 2018. gadā nolēma uzfilmēt katru no 365 gada dienām. Lai sakārtotu apjomīgo uzfilmēto materiālu, režisore izvēlējās kino vēsturē un arī mūzikā akceptētu klasisku dramaturģijas struktūru: gadalaiki. Tā radās četrdaļīga filma: "Ziema", "Pavasaris", "Vasara", "Rudens". Filmā dažkārt dažu sekunžu, dažkārt minūšu garumā iemūžināta simtiem cilvēku dzīve Latvijā. Poētiskas filmas uzbūve ir daudz sarežģītāka, nekā no malas vērotājam varētu likties. Ir jāveido smalks iekšējs tēlu un emociju tīmeklis, ko režisore Dzintra Geka dara gan ar Pētera Vaska mūzikas, gan četru izcilu pianistu un četru  atšķirīgu montāžistu starpniecību.

Daira Āboliņa: Filma būs ne tikai gleznaini skaista, bet arī muzikāla. Bet pirmais jautājums režisorei Dzintrai Gekai. Vai jūs apzinājāties darba apjomu, uzņemoties gada laikā filmēt katru dienu?

Dzintra Geka: Mēs to īsti neapzinājāmies. Ideja pieder manam operatoram Viktoram Grībermanam. Bet likās tā vērts, lai sāktu domāt, kā to realizēt. No jaunībā Rīgas kinostudijā pavadītajiem gadiem mums tas likās tik satraucoši un svarīgi, ka tu katru dienu brauc un filmē. Tagad mēs bieži vien dzīvojam no vienas filmas uz otru.

Otrs, mums likās, ka iemūžināt katru dienu simtgadē - tā ir svēta lieta.

Arī tad ja no tā iznāktu viena filma jeb četras filmas, kā tagad, mēs to būtu izdarījuši vēsturei. Tas likās tik svarīgi, ka mēs apkopojām spēkus.

Pirmais, ko mēs nolēmām filmēt, ir bērns, kurš piedzimst Latvijā 1. janvārī. Operators Viktors Grībermans 31. decembra vakarā iegāja slimnīcā un pulksten pusdivpadsmitos, viņš man zvana, ka bērns jau dzimst. Es vēl teicu, nu, varbūt mēģiniet to kaut kā aizkavēt, lai viņš piedzimst drusku pāri pusnaktij, jo nebija gaidāms, ka varētu vēl kāds tajā naktī dzimt… Protams, tas tā nenotika. Bet tomēr bez desmit minūtēm divos naktī piedzima mazā Jete, kuras dienām mēs sekojām visa gada garumā.

Sākotnēji bija doma, ka mēs no katras dienas filmā liksim 15 sekundes un tas kopumā būs 91 minūte un 25 sekundes. Tas bija mūsu nodoms. Bet tad, kad mēs sapratām, ka ir nofilmētas 300 stundas materiāla un daudzas dienas šajā gadā bija atsevišķas filmas vērtas, likās svarīgi izveidot četras filmas, četros gadalaikos.

Cik lielu lomu mūzikai jūs iedalījāt jau tajā brīdī, kad sākāt strādāt pie projekta?

Dzintra Geka: Jau pašā sākumā bija doma, ka filmā skanēs Pētera Vaska “Gadalaiki”. Šis klaviermūzikas cikls. Pēteris Vasks to akceptēja. Es uzrunāju četrus izcilus pianistus, kuri šo skaņdarbu bija atskaņojuši. Attiecīgajā gadalaikā katrs no pianistiem būs kādas 30 sekundes redzams arī uz ekrāna, skaņdarba atskaņošanas laikā. Georgijam Osokinam janvārī bija plānots mēģinājums un koncerts Nacionālajā operā.

Tas bija ļoti, ļoti liels organizatoriskais un arī paredzēšanas darbs. Kā katra diena veidosies.

Pašā sākumā mēs lūdzām Simtgades birojam informāciju, kuros novados un kas notiks. Bez tā, ka mēs uzrunājām cilvēkus, lai filmētu viņu personiskajā telpā, tomēr bija liels skaits svarīgu pasākumu, kas notika Latvijā, un bija skaidrs, ka tie ir jāfilmē. Šis lielais notikumu skelets vēl tika aizpildīts ar trīs dienu cikliem, lai emocionāli un saturiski varētu samontēt. Tieši janvārī ir jubilejas gan Raimondam Paulam, gan lācenītei Ilzītei, gan vēl citiem. Tā tas veidojās.

Kā tieši veidojās sadarbība ar pianistiem? Georgij, vai tieši ziema bija jūsu paša prioritāte muzikālā ziņā?

Georgijs Osokins: Nē, pirmkārt, es neesmu filmas autors. Es vienkārši atsaucos uz šo brīnišķīgo ideju. Es biju “Balto ainavu” spēlējis jau iepriekš, varbūt tāpēc Dzintra ar Pēteri tā izvēlējās.

Bet jūs kļuvāt arī par vienu no filmas varoņiem. Vai jūs zinājāt, ka jūsu būsiet arī uz ekrāna, kaut nelielātomēr nozīmīgā portretējumā.

Georgijs Osokins: Es to nezināju. Man vissvarīgākā bija mūzika. Manuprāt, tā emocionālā saikne, kas savieno vairākus slāņus filmā - gan mūziku, gan attēlu. Mēs jūtam filmā to atdevi no titāniskā Dzintras un operatora darba, kas ir faktiski kā dzīvesveids. Tos mirkļus, ko sanāca notvert, - to nevar uzrakstīt scenārijā, to nevar pareģot. Jābūt ļoti talantīgiem cilvēkiem, lai to varētu pēc tam kristalizēt uz ekrāna. Tāpēc šī filma ir savā veidā unikāla parādība, jo ir jāsaprot, ko nozīmē katru dienu ceļot, katru dienu nodarboties ar mākslu. Es pat to neuzskatu par konceptuāli dokumentālu filmu.

Tur ir ļoti daudz mākslas filmas elementu. Tas, ko mēs redzam uz ekrāna, dažreiz ir tik poētiski, tik simboliski un svarīgi, runājot par mūsu valsti.

Daba un dabas skaistums ir pilnīgi unikāla parādība, kura mums pieder.

Georgijs kopā ar Dzintru Geku piedalās sarunā, bet vēl trīs pianistus mēs sajūtam caur filmu. Dzintra, līdzu iepazīstiniet ar pārējiem mūziķiem, kuri parādīsies citos filmas gadalaikos?

Dzintra Geka: Jā, mēs to pārrunājām ar Pēteri Vasku. Bet es arī pianistu vizuālo izskatu asociēju ar kādu konkrētu gadalaiku, kurā viņi varētu spēlēt. Jo viņi visi savā koncertdzīvē spēlē visus gadalaikus! Protams, bija skaidrs, ka Vestardam Šimkum ir jāspēlē ”Pavasaris”. Pirms kādiem gadiem es piedzīvoju koncertu, šķiet, Norvēģijā, ko es toreiz pat uzfilmēju. Beidzot skaņdarbu, viņš burtiski sabruka uz klavierēm. Arī mūsu filmā operators viņu filmēja tādā neparastā zemā rakursā, un Vestards bija pārsteigts, pats to ieraugot filmā. “Vasara” ir apcerīga, un tai piestāv tāda svēta seja, kāda ir Reinim Zariņam, uz tādu iekšēju harmoniju vērsta. Rudens ir Rihards Plešanovs.

Georgiju operators Viktors Grībermans ļoti interesanti uzfilmēja no operas aizkulisēm.

Georgijs ir visnoslēpumainākais, viņš ir tāds kā sapņu princis, liekas, ka ar ledus sirdi, kas gan patiesībā tā laikam nav.

Es runāju tikai par vizuālo tēlu. Un jāatzīst, ka montāžās režisore Andra Doršs, viņa vienkārši iemīlēja Georgiju. Viņa dienām ilgi montēja un montēja, un tad viņa teica, ka noteikti grib iet uz Georgija koncertiem. Un, protams, tad viņa gāja uz koncertiem. Daudzas citas meitenes ir teikušas, ka Georgija personība ir tik fascinējoša un, protams, arī izcilā pianista meistarība. Bet tas bija iemesls, kāpēc Georgijs Osokins spēlēja “Balto ainavu”, un tas 1000% attaisnojās.

Georgij, bet varbūt arī jūs jautājāt režisorei, kāpēc ziema tieši jums?

Georgijs Osokins: Varbūt Dzintra to nezināja, jo to nekad neesmu teicis, bet man no gadalaikiem tieši ziema ir vismīļākā. Tur ir jābūt kaut kādai maģijai, kā izcilai režisorei tas pienākas, viņa laikam to sajuta. Es sevi neuzskatu par filmas varoni, es pildu tikai nelielu funkciju. Bet Pētera Vaska mūzika šeit veido skaitu simbiozi ar kino un video attēlu, un tas arī ir viens no režisores nopelniem. Man vienkārši bija liela laimes šajā projektā piedalīties.

Georij, vai muzicējot jūs sev kaut ko vizualizējat jeb jūs pilnībā atdodaties mūzikai un nekāda iedomu attēla jūsu priekšā nav?

Georgijs Osokins: Ļoti grūti par to domāt un diskutēt, jo mēs tomēr mēģinām aptvert neaptveramo gan kino mākslā, gan mūzikā. Dažreiz, jā, es redzu kaut ko konkrētu no pagātnes, dažreiz redzu kaut ko futūristisku, dažreiz es pat nevaru noformulēt, ko es redzu. Es nezinu, kā tas strādā, un es nevaru analizēt to procesu, kas risinās mūsu smadzenēs, bet priekš manis tas ir sava veida transs. Tu aizmirsti pats par savu ego, tu esi daļa no gleznas.

Es vienmēr to tā uztveru, ka tu esi daļa no mākslas darba.

Un mākslas darbs eksistē ļoti reti, manuprāt. Spēlēt var ļoti labi, un klausītājiem tas var arī patikt, bet tas ir milzīgs retums, ja tas tiešām ir kaut kas maģisks un tiešām ietver sevī milzīgu spēku, kas var pat mainīt cilvēku uztveri par dzīvi, par visu.

Vai jūs zinājāt, kāds attēls būs uz ekrāna, skanot jūsu izpildītajai mūzikai?

Georgijs Osokins: Nē. Man patīk nezināt. Ja es varu uzticēties, tad labāk nezināt. Arī koncertos man labāk patīk, ja cilvēki nezina, ko es spēlēju. Tad viņi to uztver ar atvērtāku sirdi.

Un šeit es biju mākslas darba recipients savā ziņā. Es pilnīgi atdevos, un rezultāts sanāca brīnišķīgs.

Jūs ieraudzījāt filmu uz ekrāna. Vai rezultāts jūs kaut kā pārsteidza?

Georgijs Osokins: Māksla vienmēr ir šausmīgi subjektīva. Un es biju gatavs, ka Dzintras redzējums būs Dzintras redzējums. Tas, ko tu redzi, nekad nesakrīt ar to, ko redz citi, un tā varbūt ir mākslas būtība. Bet es biju pārsteigs, cik skaisti un brīžiem filozofiski ir tas, ko mēs redzam uz ekrāna. Cilvēku sejas, notikumu hronoloģija… Bet rezultātā tu nejūti, ka tas ir sarežģīti. Tas ir visaptverošs skats no malas. Jā, es biju pozitīvi pārsteigts.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti