Simtgades vasarā – tikai svētki. Saruna par dokumentālo filmu «Katra diena simtgadē. Gadalaiki»

Krāšņākais un bezrūpīgākais simtgades laiks – vasara. Mūs lutināja gan Latvijas klimats, gan notikumu daudzveidīgais spektrs. Bet filmas “Katra diena simtgadē. Gadalaiki” veidotājiem tas nozīmēja vēl garākas un saspringtākas darba dienas un naktis.

Filma "Katra diena simtgadē. Gadalaiki" pirmizrādi uz kino ekrāniem piedzīvoja 2019. gada 18. novembrī, bet sākot ar 21. martu, četras sestdienas pēc kārtas četras filmas daļas - "Ziema", "Pavasaris", "Vasara", "Rudens" - piedzīvos televīzijas pirmizrādi Latvijas Televīzijā. Katru no kino vakariem ievadot, kinokritiķe Daira Āboliņa uz sarunu aicina filmas veidotājus.

Filma, kas veidota poētiskā kino stilā, ieguva agro rītu gaismu un gaišo nakšu romantiku. Tika uzfilmēts visapjomīgākais filmas materiāls, kas bija tik daudz aptverošs un krāsains, ka tā strukturēšana kļuva par smagu un atbildīgu uzdevumu filmas “Vasara”  montāžas režisoram Armandam Zvirbulim, kurš pēc vairākām paša veidotām filmām – “Mazie laupītāji”, “Sarkanais mežs” – uz laiku pameta režisora krēslu un pārsēdās pie montāžas pults.

Sadarbībā ar režisori Dzintru Geku kā montāžas režisors Armands Zvirbulis bija strādājis gan pie Dzintras Gekas dokumentālajām filmām par Sibīriju, gan filmās par Ilmāru Blumbergu un Knutu Skujenieku. Darbs pie filmas daļas “Vasara” montāžas aizņēma vairākus mēnešus, līdz kadru pa kadram, kā poētiskā kino aizsākumos, tika atlasīti visizteiksmīgākie un tēlainākie kadri, kas apspoguļoja notikumu garu gan cilvēkos, gan dabas noskaņās.

Daira Āboliņa: Četrdaļīgajai filmai “Katra diena simtgadē. Gadalaiki” ir četri pianisti un četri montāžas režisori. Dzintra, tas ir diezgan liels risks! Viņiem katram bija savs redzējums. Jūsu virsvadībai bija jābūt ļoti stingrai?

Dzintra Geka: Neticamā veidā tas viss realizējās daudz labāk, kā varētu domāt. Es aicināju četrus ģeniālus montāžas režisorus, savus draugus. Skaidrs, ka katram varēja būs savs redzējums! Bet bija filmējis viens operators kopīgā poētiskā kino manierē. Armandu Zvirbuli, kurš montēja “Vasaru”,  es pazīstu jau 20 gadus. Katrs redz savādāk, bet es domāju, ka operators, režisors un montāžas režisors, tā ir svētā trīsvienība, no kā filma veidojas.

Daira Āboliņa: Vai bija iekšēja diskusija, kuram no montāžas režisoriem uzticēt kuru filmas segmentu?

Dzintra Geka: Es jautāju montāžas režisoriem, kuru no gadalaikiem katrs no viņiem vēlētos montēt.

Andra Doršs gribēja montēt “Ziemu”, Arta Ģiga izvēlējās montēt “Pavasari”, Madara Didrihsone montēja “Rudeni”, bet vēl palika “Vasara”. Tā kā Armands bija vienīgais montāžas režisors meiteņu komandā, tad viņam tika visgrūtākais. Viņš teica: skaidrs.

Armands Zvirbulis: Cik viņa skaisti pateica! Bet man nebija izvēles.

Daira Āboliņa: Cik stundas materiāla bija jānoskatās?

Armands Zvirbulis: Mums vienā gadalaikā ir vidēji 92 dienas. Vidēji kāda stunda materiāla katru dienu un dažas dienas arī 3 stundas, tātad kādas 100 stundas uzfilmētā materiāla.

Dzintra Geka: Armandam bija visgrūtāk, jo bija Dziesmu un deju svētki, kas jau paši par sevi bija kādas 15 stundas garš materiāls.

Armands Zvirbulis: Bet es biju vislaimīgākais, pirmkārt, par Dziesmu svētkiem. Manā dzīvē tā sanāca, ka simtgades Dziesmu svētki man pagāja garām, jo es tajā laikā filmēju seriālu “Sarkanais mežs”. Un es neko neredzēju. Bet operators Viktors Grībermans bija ģeniāli nofilmējis visus notikumus, kur es būtu gribējis būt klāt. Tas bija mans dzīves prieks tajā laikā.

Daira Āboliņa: Vai Dzintra Geka deva kādus pieturas punktus, kā sakārot materiālu? Cik lielā mērā tu biji brīvs radīt pats savu vasaru, kas kļūs par vienu no četrām filmas daļām?

Armands Zvirbulis: Es biju brīvs radīt pats savu vasaru. Bet režisore un operators bija jau ielikuši materiālā savu konceptu, to visu fiksējot.

Tas lielais uzstādījums bija tik stabils, ka no tā nebija ne vajadzības, ne iespējas kaut kur mukt vai sprukt. Fundaments bija ļoti pamatīgs.

Daira Āboliņa: Vai režisorei bija iespēja saskaitīt, cik varoņu ir filmā, cik notikumu ir filmā?

Dzintra Geka: Dziesmu svētkos vien tik daudz ir varoņu! Tieši filmā “Vasara” ir visvairāk latviešu seju, mūsu skaistās sievietes un bērni. Deju svētki man vispār liekas kā tāda latvietības kulminācija.

Mums otrs operators Aivars Lubānietis Dziesmu svētkos filmēja kopskatus, bet ar Viktoru Grībermanu mēs bijām vienojušies, ka filmēsim vairāk to, kas ir ārpus Dziesmu svētku kadra. Un tāpat arī festivālā “Pozitīvus”. Tieši vasaras filmā ir vairāki lielie svētki. Man Pēteris Vasks jautāja, vai tad filmā “Vasara” neviens vispār nestrādā? Bet tā gandrīz iznāca, tikai uz rudens pusi sāka kādus ābolīšus un melonītes novākt. Tik daudz priecīgu notikumu bija šajā vasarā. Un tā to Armands arī samontēja. Un tad mums bija doma parādīt arī Reini Zariņu.

Daira Aboliņa: Viņš ir pianists filmā “Vasara”

Dzintra Geka: Jā, viņš spēle Pētera Vaska ”Zaļo ainavu”, un tas notika konkrēti 4. jūlijā, bet filmā viņš parādās divās epizodēs. Es tikai gribu uzsvērt, ka Armandam Zvirbulim bija titānisks darbs. Visa 2019. gada vasara viņam pazuda montāžas telpā.

Daira Āboliņa: Armand, vai tu montēji, klausoties šo muzikālo skaņdarbu un respektējot šī skaņdarba iekšējo struktūru?

Armands Zvirbulis: Es zināju šo mūziku jau sen. Bet, manuprāt, mūzika nāca klāt šim stāstam, kā papildu slānis.

Dzintra Geka: Tātad jau sākot šo filmu, bija skaidrs, ka tajā skanēs Pētera Vaska cikls “Gadalaiki”, un attiecīgi mēs izvēlējāmies pianistus, kuri varētu arī vizuāli būt simboliski tieši konkrētajam gadalaikam. Interesanti, ka filmā “Vasara” jau tāpat ir daudz mūzikas! Ir svētki, ir daudz dažādu trokšņu, notiek dažādi koncerti, bet tieši šī klavieru mūzika veido muzikālu, harmonisku rakstu.

Mēs to saucam par “sarkano diegu”, kas savieno visu filmas materiālu.

Bet jāsaka, ka Armands ir ļoti muzikāls un viņš zina, ko nozīmē filmā mūzika. Viņš to ir pierādījis savā daiļradē. Es nezinu, cik viņam bija viegli vai grūti, bet rezultāts ir ļoti labs.

Armands Zvirbulis: Nevar būs slikts rezultāts, ja filmā skan Pētera Vaska mūzika! Viņš iedod temporitmu, un viņš iedod harmoniju.

Daira Āboliņa: Kā jūs sabalansējāt notikumus filmā? Ne visi cilvēki varēja nopirkt biļetes uz Dziesmu svētkiem, ne visi varēja svinēt. Vai jūs par to domājāt, ka ir kaut kur kāda veca kundzīte, kuras svinības varbūt ir šī filma?

Dzintra Geka: Jā, mēs par to domājām. Un man nākas atzīties, ka vissarežģītāk bija tieši ar Dziesmu svētkiem. Zinot, ka filma ir 90 minūtes, likt filmā dziesmu svētku materiālu 20 vai 30 minūtes, tas absolūti izjauktu koncepciju – katra diena simtgadē. Un tad mēs ar Armandu izrunājām un nolēmām, atstāsim Dziesmu svētkus tikai kādas 6 minūtes. Un pēc tam abi sašļukām. Galu galā atjaunojām filmā Dziesmu un deju svētku materiālu līdz 15 minūtēm, jo tas dod tādu pacēlumu.

Daira Āboliņa: Vai kaut kādus sociālos akcentus jūs arī gribējāt saglabāt filmā? Latvijas karte nav tik viendabīga.

Dzintra Geka: Protams, sociālos akcentus mēs filmējām, un viņi ir visās filmās. Pilis un būdiņas. Cilvēki, kuriem ir labāk vai sliktāk. Bet mēģinājām saglabāt arī humoru. Vienā epizodē, piemēram, pie tirgus gaļas paviljona gozējas pārēdies bebrs, un līdzās ir uzraksti – valūtas maiņa un hostelis.

Arī uz bēdu brāļiem mēs gribējām paskatīties ar smaidu.

Armands Zvirbulis: Varētu būt, ka “Vasara” ir tā priecīgākā no visām filmām. Un, ja runājam par svētkiem, tad man liekas, ka vasaras atslēga varētu būt dzīves svinēšana. Bet mums filmā “Vasara” ir arī kapu svētki, un tas man liekas  ļoti dzīvi apliecinošs notikums. Filmā “Vasara” ir visvairāk harmonijas arī visniecīgākajos, it kā nesvarīgākajos brīžos, kas arī ir fiksēti. Laikam tāpēc, ka vasara mums ir svētki. Mums to silto mēnešu it tik maz.

Daira Āboliņa: Kas ir filmas kulminācija?

Dzintra Geka: Nu, jā Dziesmu svētki ir pagājuši, ko tālāk rādīt? Tā jau ir tā kulminācija! Bet kulminācijas bija arī citos “Vasaras” posmos. Viena no tām ir pāvesta viesošanās, kas bija septembrī, tur ir Agra Daņiļeviča deju uzvedums pie jūras, tur ir “Pozitivus”. Tā tomēr sanāca kā tāda notikumu kardiogramma.

Daira Āboliņa: Armand, visu vasaru tu montēji, atgriezies ar šiem notikumiem 2018. gada vasarā. Ko tev kā cilvēkam šī mācība caur filmu deva? Ko tu uzzināji par to, kā mēs dzīvojam Latvijā?

Armands Zvirbulis: Šī iespēja, strādājot pie filmas, pirmkārt, man atgādināja, cik es esmu bagāts, dzīvojot šeit pie savas tautas ar to pagātni un dzīvesziņu, kas mums visiem ir dota. Tā man vēlreiz deva tādu būtisku izpratni par to, cik mēs kā tauta esam skaisti: jebkurā vecumā, pie jebkuras darbības, svētkos un ikdienā. Jā, tas man deva prieka izpratni!

Jā, es esmu latvietis šajā laikā. Un tā mēs dzīvojām 2018. gadā. Pēc desmit gadiem tās droši vien būtu citas sejas un cita filma.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti