Simtgades «Gadalaiki» – Pētera Vaska mūzika Dzintras Gekas filmā. Saruna ar autoriem

“Katra dienas simtgadē. Gadalaiki. Rudens” ir režisores Dzintras Gekas 2018. gada Latvijas dzīves “odisejas” ceturtā un noslēdzošā daļa, kas sākas ar lietus čaboņu, lāsēm pret stiklu un koku galotnēs. Pirmie nosarkušie koki filmas kadra gleznai piešķir iekšēju lirisku dinamiku. Rihards Plešanovs aizkadrā atskaņo Pētera Vaska “Rudens klaviermūziku”.

Filma "Katra diena simtgadē. Gadalaiki" pirmizrādi uz kino ekrāniem piedzīvoja 2019. gada 18. novembrī, bet sākot ar 21. martu, četras sestdienas pēc kārtas četras filmas daļas - "Ziema", "Pavasaris", "Vasara", "Rudens" - piedzīvos televīzijas pirmizrādi Latvijas Televīzijā. Katru no kino vakariem ievadot, kinokritiķe Daira Āboliņa uz sarunu aicina filmas veidotājus.

Vēl nav skumju par vasaras plaukuma pārvēršanos dubļos. Jauni, krāsaini jaunieši burzās parkā, un veca salīkusi tantiņa sarkanā laktiņā velk pa ietvi savu rūtaino ratiņsomu. Tāda ir dzīve, domājot eksistenciālās kategorijās.

Filmas koncepcijas garīgā dominante nenoliedzami ir komponista Pētera Vaska klaviermūzikas cikls “Gadalaiki”, kura atsevišķi skaņdarbi tapuši dažādos laikos.

Jau 1980. gadā Pēteris Vasks sarakstīja “Balto ainavu”, bez sākotnēja mērķa radīt muzikālus turpinājumus. Gadu gaitā tas kļuva par pirmo soli pretim muzikālo skaņdarbu ciklam, jo gadu vēlāk tika sarakstīta “Rudens klaviermūzika”. Gandrīz 15 gadus vēlāk, 1995. gadā, tapa “Pavasara klaviermūzika”. Iztrūkstošo gadalaiku “Vasara” Pēteris Vasks pabeidza 2009. gadā, domājot par gadskārtu un arī cilvēka mūža cikliskumu. Pasaules mēroga komponists Pēteris Vasks mūzikā ielicis savu latviskās dabas un dzīves ziņas poēziju.

2018. gada rudens bija kontrastu laiks – lielās politikas, lielo cerību un lielās jubilejas salūta laiks. Mazas modes dāmas pirms sava pirmā uznāciena un humpalas Centrāltirgū. Katru konfekti “Gotiņa” sievas ietin ar rokām, vīri – gāž mežu, lai, sasalstot zemei, baļķus vieglāk izvest. Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis uzlaiž uz skatuves sava teātra jauno paaudzi. Dzīve turpinās. Pirmā sniega miers.

Daira Āboliņa: Tas būtu ļoti nepareizi par šo filmu teikt – muzikāla filma. Bet ņemot vērā, ka jūsu filmā visas sastāvdaļas ir ārkārtīgi būtiskas, mūzikai bija ļoti liela nozīme.

Dzintra Geka: Veidojot šo filmu “Katra diena simtgadē”, bija pilnīgi skaidrs, ka tur būs Pētera Vaska mūzika “Gadalaiki”. Man tā egoistiski likās, ka ir vajadzīga mūzika, kas vieno. Es arī iedomājos, ka varētu būt četri pianisti, un mēs ar Pēteri to pārrunājām. Pianisti, kuri vairāk atbilda gadalaikam, arī spēlēja (Andrejs Osokins, Vestards Šimkus, Reinis Zariņš un Rihards Plešanovs – D.Ā.)

Un mūzikai izrādījās vēl lielāka nozīme, nekā sākumā bija iecerēts, jo viņa tiešām sasaista, bet tajā pašā laikā, es zinu, cik tas briesmīgi skan komponistam, ka viņa mūzika skan fonā, bet uz ekrāna ir kaut kas cits… bet ar laiku jau pierod.

Daira Āboliņa: Kaut gan mēs ļoti labi zinām šo Pētera Vaska skaņdarbu sēriju, bet ir vērts uzsvērt, ka tā tomēr nav radīta speciāli filmai. Tā ir taisnība?

Pēteris Vasks: Tā ir taisnība. Bet cik interesanti! Es ilgstoši rakstīju šo klaviermūzikas ciklu, kā zinādams, ka varbūt kādreiz noderēs!

Dzintra Geka: Bet ne jau filmai!

Pēteris Vasks: Arī filmai! Kā tad tu būtu uztaisījusi filmu, ja man nebūtu “Gadalaiku”?

Dzintra Geka: Vivaldi!

Pēteris Vasks: Jā, Vivaldi. Bet tu jau vairāk manai mūzikai esi pievērsusies!

Es būtu greizsirdīgs, ja tu pēkšņi būtu paņēmusi Vivaldi “Gadalaikus”.

Daira Āboliņa: Vērts pieminēt, ka jūs šo filmu veidojāt ne tikai ļoti ciešā tandēmā, bet esat dzīvesbiedri. Varbūt Pētera Vaska loma nav tikai komponists? Varbūt Dzintra Geka nesa mājās šo darbu, šo filmu?

Pēteris Vasks: Dzintra, atšķirībā no manis, daudz un labprāt stāsta par savu grūto un skaisto profesiju.

Daira Āboliņa: Un jūs esat labs klausītājs?

Pēteris Vasks: Kā tad! Tas taču ir tik svarīgi un interesanti. Un, ja Dzintrai kādreiz sirds ir pilna, tad mēģinu arī mierināt, lai otrā rītā atkal ir spēks to darīt tālāk.

Dzintra Geka: Kā zināms, režisori ir lieli egoisti. Varbūt komponisti vēl lielāki. Un, protams, veidojot filmu, tu meklē pilnīgi visur, lai tā izdotos. Es esmu Pētera mūziku arī citās savās filmās likusi. Varbūt man palīdzējis tas, ka man bija ļoti laba skola. Rīgas Kinostudijā mani pirmie darba gadi bija kā montāžistei, vēlāk kā montāžas režisorei. Es ļoti daudz montēju mūziku un trokšņus, un man liekas, ka es jau tā biju iesitusi roku mūzikas graizīšanā, ka man kādreiz kinostudijas galvenais mūzikas redaktors Zolotonoss teica:

Dzintra, mūzika nav desa, ko var tā graizīt.

Reiz es biju pamanījusies tā sagraizīt, ka komponists Ivars Vīgners pilnīgi vairs nepazina savu skaņdarbu. Man tiešām ir savas teorijas un arī tehnikas iemaņas, kad es montēju mūziku, ka dažas skaņdarba daļas var ienāk filmā pat atkārtoti. Kad tu ieraugi uz ekrāna citu bildi, tu vairs nereaģē, ka šo mūziku esi jau dzirdējis.

Daira Āboliņa: Pēteri, kā jūtas komponists, dzirdot un redzot savu mūziku kinorežisores interpretētu? Tas vairs nav tā, kā jūs to esat ierakstījis nošu lapā!

Pēteris Vasks: Šis ir gadījums, par ko es Dzintras talantu nebeidzu apbrīnot darbā ar mūziku! Kā teica Zolotonoss – sagriezt mūziku…

Dzintra Geka: Kā desu.

Pēteris Vasks: Tu viņu graizi, bet tas tev izdodas izcili. Tas vienmēr ir īstajā vietā un īstajā brīdī. Mūzika dod tādu akcentu, pēkšņi parāda citu dimensiju. Tur tev ir neticams talants! Kādos citos gadījumos es varbūt būtu dusmīgs un ietu ārā no zāles, bet šeit man jāizsaka sava apbrīna. Tev ir šāds talants, jā.

Daira Āboliņa: Pēteri, kā veidojušās jūsu attiecības ar kino mūziku? Filmā attēls uzspiež savu zīmogu mūzikai, režisors manipulē ar mūziku! Vai jūs esat par sadarbību ar kino?

Pēteris Vasks: Man vienmēr liekas, ka tas ir ārkārtīgi interesanti! Es atceros, kad es vēl biju pavisam jauns komponists un rakstīju pirmo mūziku multfilmām. Režisors Ansis Bērziņš mani uzaicināja laiku pa laikam. Tad es tiešām rakstīju oriģinālmūziku. Atnes man režisors uzdevumu, un viss ir sadalīts pa sekundēm! Septiņas sekundes skudriņa Tipa kāpj kaut kur augšā, un 11 sekundes kāds kādam dzenas pakaļ, un tā visu filmu. Un pēkšņi tev ir jāraksta mūzika un jātur rokā hronometrs! Tu nevari tā brīvi pludināt tās savas emocijas. Tas bija tik interesants, nebijis aspekts.

Bet sadarbība ar Dzintru mani ir atbrīvojusi no šī... Viņai pašai piemīt iekšēja izjūta, lai īstajā brīdī skanētu mūzika.

Daira Āboliņa: Dzintra, vai jūs turat rokā hronometru, kad jūs filmā strādājat ar mūziku un attēlu?

Dzintra Geka: Nē. Bet, montējot tādas emocionālas epizodes, man ļoti bieži filmā skan mūzika. Un mēdz būt arī tā, ka kādam skaņdarbam skanot, es jau iztēlojos bildi. Es atceros, ka, veidojot savas Sibīrijas filmas, man uzreiz bija prātā Pētera skaņdarbs “Balsis”. Dzīvības balsis, klusuma balsis. Kā zināms, mūzika bieži vien var bildei palīdzēt nest domu. Tā iznācis, tikai dažās filmās man nav Pētera mūzikas. Tikai tāpēc, ka tieši tam stāstam es to nesajutu. Filmai “Džona Doreda sala” nav tava mūzika, Pēter.

Pēteris Vasks: Bet arī tai bija ļoti laba mūzika. Gustavs Mālers, Henriks Gureckis.

Daira Āboliņa: Kāda bija jūsu sajūta, kad jūs ieraudzījāt jau gatavu filmu “Katra diena simtgadē. Gadalaiki”?

Pēteris Vasks: Tas bija viens fantastisks piedzīvojums manā dzīvē. Es to redzēju 2019. gada 18. novembrī, visas dienas garumā notika filmas “Katra diena simtgadē. Gadalaiki” pirmizrāde, visas četras filmas daļas pēc kārtas kinoteātrī “Splendid Palace”.

Cik fantastiski skaista ir mūsu zeme, cik brīnišķīgi ir cilvēki! Pilnīgi neticams notikums!

Pēc tam man ir bijusi iespēja arī citās vietās šo filmu skatīties, un katru reizi es atklāju kādu jaunu niansi, ko iepriekš nebiju ievērojis. Šis 2018. gada jūsu titāniskais darbs, tā ir fantastika dāvana mums visiem. Cilvēkiem, kuri ir apmulsuši un nelaimīgi, kādi mēs diemžēl ļoti bieži esam, tā ir tāda spirdzinoša elpa - nu, apskaties uz savu zemi, kā tu vari tā čīkstēt?! Vai tad te nenotiek tās skaistākās, interesantākās lietas? Vai tad Latvija nav tā skaistākā zeme un lielākā Dieva dāvana, kas mums pieder? Labāk domā, ko tu viņai vari labu darīt! Tās bija manas vienkāršās pārdomas, skatoties filmu.

Dzintra Geka: Es tikai vēl gribu piebilst, ka šīs filmas daļas “Rudens” montāžas režisore ir Madara Didrihsone. Ļoti, ļoti brīnišķīga māksliniece, arī filozofe. Tas diezgan reti gadās, ka režisors un filozofs tā labi sadzīvo kopā. Un katrs montāžas režisors ir kādu savu niansi ievilcis filmā. Un es atceros, ka filmā “Rudens”, man bija iecerēta epizode, ka uz robežas tur staigā suņi. Un šo epizodi bija ļoti grūti uzfilmēt. Suņi bija aizvesti uz citu vietu. Bija apledojis. Viktors un Modris brauca ar visu tehniku pilnīgi pa pliku ledu. Aizbrauc un suņi atkal pārvietoti. Un sāk jau krēslot. Viņi man zvana, ka nebūs to suņu. Es saku - nē, vajag nofilmēt kaut vai tumsā. Un nofilmē beidzot… Bet montāžas laikā, es kādas dienas nesēžu kopā ar Madaru, pēc tam skatos to epizodi, un nav to suņu! Madara man saka, ziniet, man nepatīk suņi, man bail no viņiem. Tā bija viena no retajām reizēm, ka es uztiepu savu režisora gribu, un suns ir filmā.

Daira Āboliņa: Vai filmā ir vietas, kur drīkst smieties, kur varbūt drīkst raudāt līdzi?

Pēteris Vasks: To vajag man prasīt. Dzintra visu zina no galvas! Bet ir tādas. Pārsteidzoša ir latviešu labā audzināšana, un cilvēki kautrējas. Bet, ja ir joks – tad smejies! Un asaras jau arī birst, protams.

Daira Āboliņa: Varbūt filmā kādu epizodi mēs katrs varēsim identificēt ar sevi jeb varbūt – ne, bet tas ir vesels gads mūsu valsts dzīvē. Kas jums katram personiski bija 2018. gada kulminācija jūsu dzīvē?

Dzintra Geka. Kulminācija bija varbūt arī gada pēdējā diena.

Operators Viktors Grībermans atkal filmēja dzemdību namā. Viņš gaidīja, kad tā gada pēdējais bērniņš piedzimst.

Bet mēs tomēr izšķīrāmies filmā rādīt mazo Jeti, ar kuras piedzimšanu sākas gads, un 31. decembrī viņai jau ir gadiņš.

Milzīgais darbs bija paveikts, un tā bija gada kulminācija, es domāju, ka visa grupa jutās laimīga. Pēteris, kurš jau tāpat katru dienu izjūt manus priekus un bēdas, un mūsu abi kaķi arī bija priecīgi.

Daira Āboliņa: Pēteri, kāds ir jūsu 2018. gada spilgtākais iespaids vai emocija?

Pēteris Vasks: Bija ļoti daudz! Dziesmu un deju svētki ir absolūts fenomens, ko varbūt tā pa īstam nemaz neapzināmies. Bet mēs kā tauta esam izdzīvojuši arī tāpēc, ka mums ir Dziesmu svētki no 1873. gada, ko mums pat okupācijas gados neatņēma, un tas mums palīdzēja saglabāt mūsu nacionālo identitāti, mērķus un ideālus. Un, protams, man personīgi katru gadu virsotne ir 18. novembris, jo brīvība ir pats būtiskākais un svarīgākais. Tie ir milzu svētki. Un simti un tūkstoši skaistu sīkumu… saulrieti, saullēkti. Cik skaista ir pasaule! Esi viņai atvērts, un tad viņa tev smaidīs pretim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti