Sievietes vieta arhitektūrā? Evelīnas Ozolas pārdomas par filmu «Pilsētu sapņotājas»

Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF) 19. oktobrī būs skatāma režisora Žozefa Hillela dokumentālā filma “Pilsētu sapņotājas” par četrām iedvesmojošām pilsētvides arhitektēm. Pārdomās par filmu dalās arhitekte un urbāniste Evelīna Ozola.

Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF), kas šogad norisinās no 15. līdz 25. oktobrim, vienpadsmit dienās tiek izrādītas 129 filmas, seansus piedāvājot gan klātienē, gan tiešsaistē. Festivāla programmā šogad – pasaules kinofestivālos atzinību guvuši darbi, drosmīgi skatupunkti no Baltijas jūras reģiona un Ziemeļvalstīm, talantīgas debijas un ilgi gaidīti pašmāju kinodarbi.

Sabiedrisko mediju portāls LSM.lv lasītājiem piedāvā iepazīties ar filmām, kas ir ne tikai augstvērtīgi mākslas darbi, bet arī rosina pārdomas un diskusijas par sabiedrībai aktuāliem tematiem.

Par vienpadsmit Riga IFF filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.

To, ka arhitektūra ir vīriešu profesija, es, tāpat kā filmas “Pilsētu sapņotājas” varones, uzzināju jau arhitektūras studiju pirmajā dienā. Profesors Krastiņš, uzrunājot pirmkursniekus, norādīja, ka meitenēm bieži ir grūtāk pabeigt studijas, jo viņām ir tendence radīt bērnus, un arhitektūra vispār ir ļoti tehniska nodarbošanās. Es studēju arhitektūru 2000. gadu sākumā, bet visas četras filmas varones savas karjeras sāka veidot pagājušā gadsimta 50. gados, kad pēc kara laika emancipācijas sievietes tika iestumtas atpakaļ virtuvē. Dzimumu vienlīdzības jautājums filmā, kas stāsta par četrām ievērojamām arhitektēm, kuras nesen pārkāpušas 90 gadu slieksni, ir pastāvīgi klātesošs.

Blanšai Lemko fan Ginkelai bija labākās sekmes viņas kursā, tomēr pie Hārvarda Universitātes  stipendijas viņa netika, jo tolaik uz to varēja pretendēt tikai vīrieši. Vēlāk viņa kļuva par pirmo arhitekti sievieti, kas ieguvusi nozīmīgākos apbalvojumus un augstākos amatus dažādās Kanādas arhitektūras institūcijās. Karjeras sākumā pielikusi roku arī pie slavenā Lekorbizjē projekta ''Unité d’habitation'', Blanša atstājusi pēdas modernisma arhitektūrā un glābusi Monreālas vecpilsētu no nojaukšanas.

Aizraušanās ar arhitektūras mantojumu viņu vieno ar Filisu Lambēru — arhitekti un mecenāti, Kanādas Arhitektūras centra dibinātāju. Pateicoties viņas vērīgumam un ģimenes kapitālam, Lambērai izdevies nosargāt virkni vēsturisku ēku Monreālā. Vien 27 gadu vecumā Lambēra uzņēmās vadīt sava tēva kompānijas “Seagram” augstceltnes būvniecību Ņujorkā. Filmā viņa min, ka sākumā vajadzējis nostiprināt savu autoritāti vīriešu kolektīvā. Plašāk par šo pieredzi Lambēra nestāsta, taču to ir viegli iztēloties.

Esmu diezgan droša, ka ikviena arhitekte ir piedzīvojusi situāciju, kad pasūtītājs, būvnieks vai inženieris labprātāk sarunājas ar kolēģi – vīrieti, jautā “vai tad priekšnieks nepievienosies?” vai arī steidz skaidrot lietas, ko mūsu sievišķīgās smadzenes diez vai spēj aptvert.

No ikdienas diskriminācijas var daļēji izvairīties, strādājot pārī ar vīrieti, bet dažkārt tas atspēlējas.

Amerikāņu arhitekte, plānotāja, rakstniece un profesore Denīze Skota Brauna karjeru veidoja plecu pie pleca ar Robertu Venturi. Viņu 1970. gados sarakstītā grāmata “Mācoties no Lasvegasas” ir visu pasaules arhitektūras skolu obligātās literatūras sarakstos, bet īstenotie projekti — spilgtas postmodernisma ikonas. Tomēr 1991. gadā arhitektūras augstāko apbalvojumu — Prickera balvu pasniedza Venturi vienam, par spīti viņa paša iebildumiem. Savas sāpes par situācijām, kurās viņas panākumi tiek piedēvēti darba un dzīves partnerim Venturi, Skota Brauna apraksta aizkustinošā esejā “Room at the top?” par seksismu un zvaigžņu sistēmu arhitektūrā. Vairāk nekā desmit gadu viņa to nepublicēja, baidoties no apdraudējuma karjerai.

Lai gan sieviešu vārdi arhitektūras vēsturē atrodami dažādos gadsimtos, plašāku uzmanību arhitektes sākušas izpelnīties tikai pavisam nesen. Piemēram, Lielbritānijas Karalisko zelta medaļu arhitektūrā kopš balvas iedibināšanas 19. gadsimta vidū saņēmusi tikai viena sieviete — Zaha Hadida — un trīs precēti arhitektu pāri. Pēdējos gados dibinātas vairākas organizācijas, kas cenšas pievērst uzmanību tam, ka arī izcilas sievietes arhitektes ir pelnījušas publisku atzinību.

Nepārprotiet, mēs necīnāmies tikai par balvām, tieši otrādi — formāli apbalvojumi bieži vien ir lāča pakalpojums cīņā par vienlīdzīgu attieksmi ikdienā. Sievietes ir tikpat talantīgas un spējīgas radīt labu arhitektūru kā vīrieši.

Turklāt sievietes personīgās un profesionālās pieredzes apvienojums arhitektūrā un pilsētplānošanā ir būtisks.

Sievietes lieto pilsētu un ēkas atšķirīgi no vīriešiem, piemēram, biežāk veicot tā saucamos aprūpes braucienus — dodoties pie vecākiem, uz bērnudārzu, uz veikaliem pēc pārtikas un dažādām saimniecības lietām. Mūsu ķermeņi ir mazāki un vieglāki, mēs ilgāku laiku pavadām tualetē, mēs biežāk esam apdraudētas satiksmē un tumšās ielās. To pierāda dati, un tas būtu jāņem vērā, projektējot ēkas un plānojot pilsētas.

Arhitektūras un pilsētplānošanas vēsturē ir arī daudz apliecinājumu sieviešu vērīgumam un rūpēm par apkārtējiem. Lambēra un Skota Brauna ir arī lieliskas fotogrāfes un pilsētu vērotājas, bet ainavu arhitekte Kornēlija Hāna Oberlandere — progresīva domātāja, kas iestājās par apzaļumotiem jumtiem, bioloģisko daudzveidību un pārdomāti projektētiem bērnu rotaļlaukumiem vēl ilgi pirms tam, kad tas kļuva populāri.

Filmas pirmajai daļai ir pagrūti izsekot — kadri ātri mainās, notiek pārvietošanās no Monreālas uz Filadelfiju un atkal atpakaļ, tiek minēti daudzu slavenu arhitektu vārdi, un stāsti apraujas intriģējošās vietās. Es labprāt iemainītu garlaicīgos piefilmējumus filmas otrajā daļā pret iedziļināšanos filmas varoņu pārdomās un garajās darba gaitās. Kāpēc vienā filmā apvienoti stāsti par četrām arhitektēm?

Grūti iedomāties, ka kāds uzņemtu filmu par uzreiz četriem vienlīdz slaveniem arhitektiem — vīriešiem.

Bet no gaišās puses — tā mēs ātrāk panāksim vienlīdzīgu pārstāvniecību arhitektūras dokumentālajā kino.

Filma "Pilsētu sapņotājas" Riga IFF programmā būs skatāma 19. oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un tiešsaistē.

Pēc “Pilsētu sapņotājas” seansa Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē norisināsies Viestura Celmiņa vadīta saruna, kurā piedalīsies arhitektes Zaiga Gaile, Sintija Vaivade un Evelīna Ozola.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti