Sievietes «pienākums». Recenzija par filmu «Mātes piens»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Tikko, 1. februārī, pirmizrādīta Ināras Kolmanes filma "Mātes piens", kas uzņemta pēc Noras Ikstenas tāda paša nosaukuma romāna motīviem. Ar šo, iepriekš pārcelto pirmizrādi noslēdzas rudenī uzsāktais Latvijas filmu maratons – lielākie vietējā kino svētki kopš simtgades programmas.

Filma turpina vismīlētākā latviešu kino tradīciju – tā ir sociāla, vēsturiska drāma, turklāt iemīļota romāna ekranizācija. Okupācijas laika ietvarā ierāmēts ļoti sāpīgs, trāpīgs stāsts par mātes lomu, sievietes "pienākumu" un bezspēcību varas priekšā.

"Mātes piena" varones nevar justies drošas par savas telpas noslēgtību, jo tā pieder kādam citam – režīmam, vīrietim, arī depresijai.

Viņas cīnās par pašnoteikšanos, taču ikreiz atduras pret nepārvaramu sienu, kas ar laiku tiek internalizēta un ierobežo nevis ārēji, bet aptur iekšējo impulsu kā tādu. Savulaik Anda Baklāne par grāmatu rakstīja, ka "vēsture nav Ikstenas romāna galvenā varone", un norāda, ka galveno varoni (filmā – Astru) var lasīt kā simbolu tautas kolektīvajai traumai. Apspiestības psiholoģija (oppression psychology) aplūko veidus, kā apspiešana iedarbojas uz cilvēka psihi. Dažādu jomu pētnieki nonāk pie vieniem secinājumiem – apspiešanas ietekme ir identitātes zaudēšana, bailes, bezspēcība, dusmu neizpaušana, izolētība, šaubas un pašapziņas trūkums (Geraldine Moane (1999, 2011)). Astras tēls iemieso to visu.

Runājot par "Mātes pienu", ir jārunā par režīma ielaušanos privātajā telpā; tas ir klātesošs kaut vai mūsu apziņā, kamēr stāstu uztveram, tādēļ lasām notiekošo konkrētos kontekstos.

Kaut arī okupācijas pazīmes lielākoties ir mākslīgi uzkabinātas attiecību konfliktam filmas centrā, kopumā tās latviešu skatītājā disonansi, visticamāk, nerada.

Mēs – arī mana paaudze, kas dzimusi pēc okupācijas, – atpazīst laikmeta kodus gan no mūsu vecāku un vecvecāku stāstiem, gan no personīgajām vidēm, kurās uzaugām deviņdesmitajos. Taču nevar nepiekrist Ilzei Jansonei, kas recenzijā "Kino Rakstos" norāda, ka ilgošanās pēc brīvās Latvijas filmā šķiet "piemontēta", neīsta, jo katra aina, kurā tā tiek ietverta – mārtiņrožu karogs, saruna ar svešinieku kafejnīcā, skolotājs Blūms –, ir neiederīga kopējā filmas plūdumā. Laikmeta uzsvērums šajos brīžos ņem virsroku pār filmas kodolu, t.i. mātes un meitas attiecībām.

Filma "Mātes piens"
Filma "Mātes piens"

Ielaušanās apzīmējumu varētu izmantot arī ekranizācijas kontekstā. Ir skaidri redzams, ka filmas pamatā ir grāmata; literārais teksts laužas cauri ekrānam katru reizi, kad kāds no varoņiem runā. Liekas, ka pēdējos gados mūsu kino sāk atlabt no literāri pareizo, tīro, viengabalaino dialogu ligas, bet adaptācijās tam pārkāpt ir īpaši sarežģīti. Filmas literatūrīgais skanējums dod savu artavu atsvešinājuma radīšanā, kas, protams, var būt ļoti veiksmīgs (un, spriežot pēc emocionālajām atsauksmēm soctīklos, iedarbīgs) paņēmiens, taču man personīgi tas neļauj pietuvoties varonēm, kuru iekšējie pārdzīvojumi mani tik spēcīgi satrieca, kad lasīju Ikstenas grāmatu.

Vīrieši filmā lielākoties ir režīma pārstāvji, kas apliecina to, ka patriarhālās un koloniālās sistēmas varas uzturēšanai izmanto vienas un tās pašas metodes. Padomju Savienība, kuru pētniecībā arvien biežāk skata tieši koloniālisma kontekstā, ielaužas ne tikai varoņu profesionālajā, bet arī privātajā dzīvē, dodot augsni gan daļai no starppersonu konfliktiem, gan galvenās varones mentālajām nekārtībām.

Filma "Mātes piens"
Filma "Mātes piens"

Īpašu uzmanību sociālajām sistēmām, kurās cilvēks atrodas, ir pievērsis psihologs Urijs Bronfenbreners (Urie Bronfenbrenner), kurš norāda, ka sabiedrība indivīdu ietekmē, iespaidojot tā mikrosistēmu jeb vidi, kurā indivīds dzīvo (Geraldine Moane (1999, 2011)) – tā var būt gan skola vai darbs, gan mājsaimniecība un pilsētas rajons. Indivīdam pārvietojoties starp dažādām mikrovidēm, tas nonāk saskarē gan ar citiem cilvēkiem, gan ar plašākām struktūrām, t.i. mākslu, medijiem, politiskajām sistēmām u.tml. Ikviena saskare atstāj nospiedumu. Atgriežoties pie filmas, ir skaidrs, ka tā (un tās pamatā esošā grāmata) saprotami ilustrē mijiedarbību starp minētajām struktūrām. Izteikti tas ir redzams skolu sistēmā, kas audzina Noru par ideālo padomju cilvēku, kurš ir tik drošs savā pārliecībā, ka patiesība izklausās pēc meliem. Nora savukārt skolā apgūto nes mājās, kur tas izrādās spēcīgāks nekā mātes delīrija runas par patieso Latvijas vēsturi. Šaubu sēkla gan ir iesēta, un beigu beigās Nora no kārtīgas pionieres kļūst par Atmodas notikumu dalībnieci. Psiholoģe Džeraldīna Moane (Geraldine Moane (1999, 2011)), runājot par atbrīvošanas psiholoģiju, norāda, ka tiltu starp personīgo un politisko veido izmaiņas starppersonu līmenī.

Lai mainītos politika, pietiekoši daudziem indivīdiem jāpiedzīvo personīgas izmaiņas, kuras visbiežāk iniciē vai pamudina līdzcilvēku iesaistīšanās.

Galvenās lomas atveidotāja Maija Doveika sarunā ar kolēģi Elīnu Vasku-Boteri zīmīgi saka: "Tas mātes piens, ko mēs atstāsim saviem bērniem un mazbērniem, būs jau daudz veselīgāks, nesaindēts. Tad nebūs jābaidās par to, ko mēs dodam savam bērnam." Ar šiem pašiem vārdiem, ar ko noslēdzas abu aktrišu saruna, es vēlos noslēgt arī savu rakstu.

Mātes pienā, ko saņem nākamās paaudzes, plūst mazāk sāpju, traumas un ciešanu, dodot vairāk vietas mīlestībai.


Geraldine Moane (1999, 2011). Gender and Colonialism. A Psychological Analysis of Oppression and Liberation. New York: Palgrave Macmillan. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti