Skaties Replay.lv|Sieviešu pieskatīšana. Kristīnes Briedes dokumentālās filmas «Svārstības» recenzija

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Kristīnes Briedes filmas "Svārstības" centrā ir trīs mūsdienu latviešu garīdznieces. Lai gan filmā uzsvars ir uz tās varonēm, darbs ir tapis ļoti konkrētā sociāli politiskā kontekstā – Latvija ir teju vienīgā valsts pasaulē, kuras oficiālā luteriskā baznīca ir aizliegusi sieviešu ordināciju, lai gan pirms tam divdesmit gadu garumā sievietes varēja kalpot kā mācītājas.

Tiem, kam ikdienā nav saskares ar kristīgo baznīcu, "Svārstību" sākumā konstatēt faktu, ka Latvijā nevis sievietēm vēl nav piešķirtas tās pašas tiesības kā vīriešiem, bet ka tās viņām ir bijušas un tad tikušas atņemtas, varētu likties pārsteidzoši.

Filma gan nav par to, ka kaut kas būtu mainījies tieši tagad. Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) atkāpās no rietumu luterāņu baznīcu vairākumam raksturīgās progresīvās nostājas un atcēla sieviešu ordinācijas jau 1993. gadā. Latvijas luteriskās baznīcas garīdzniecēm, kas vēlas ordinēties par mācītāju, tas ir jādara trimdā tapušajā Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā pasaulē (LELBP). Lai gan šī regresīvā politika tika īstenota pirms trīsdesmit gadiem, skatoties filmu, nevar nedomāt par sieviešu tiesībām mūsdienās.

Baiss ir fakts, ka daudzviet pasaulē redzam, ka tiesības nevis tiek paplašinātas, bet tiek atņemtas.

To, ka kustēties ir iespējams arī pretējā virzienā (šajā gadījumā pret sieviešu līdztiesību un viņu tiesībām lemt pār savu dzīvi), ir pierādījuši neseni notikumi arī ārpus Latvijas—no Afganistānas līdz ASV redzam, ka šie jautājumi tiek pārcilāti. Un tieši pēdējā gada laikā daudzas pasaules sievietes ir zaudējušas dzīvību, iestājoties par tik elementārām tiesībām, kā ģērbties sev tīkamā veidā vai apmeklēt skolu.

Lai gan nereti liekas, ka daudzas no šīm lietām notiek "tālu prom" no mums un mums "svešās kultūrās", patriarhālā loģika šo notikumu pamatā ir tā pati, kas dažādos procesos Latvijā.

Briede gan filmā daudz neiedziļinās konkrēti politiskos jautājumos un neaicina arī savus skatītājus kļūt par aktīvistiem. Latvijas luteriskās baznīcas vēsture un arī jautājumi par sieviešu ordināciju Latvijā un ārzemēs konkrēti parādās tikai filmas sākumā, kad tiek sniegts īss un informatīvs konteksts par tēmu. "Svārstības" savā būtībā ir tās varoņu—Rudītes Losānes, Daces Balodes un Agritas Staško—portreti. Mēs šīs sievietes iepazīstam gan viņu mājās, gan arī baznīcas darbā. Jāņa Šēnberga precīzā un poētiskā kinematogrāfija, kā arī Sniedzes Prauliņas un Riharda Zaļupes mūzika, kas smalki balansē starp lirisko un garīgo, ļauj izcelt šo sieviešu iekšējās cīņas un pārdzīvojumus, kas norisinās mijiedarbē ar viņu darbu baznīcā.

"Svārstību" spēks ir Briedes spēja notvert šķietami nebūtiskus ikdienišķus mirkļus, kas filmas kontekstā kļūst stāstoši. Tas ir iespējams, jo režisore ir acīmredzami ieguvusi varoņu uzticību— viņas viņu pielaiž ļoti tuvu. Tuvu, gan daloties ar personīgiem pārdzīvojumiem, gan arī šķietami ļoti bezkaislīgos mirkļos visas trīs sievietes sevi vada tā, it kā kameras tur nemaz nebūtu.

Filma "Svārstības"
Filma "Svārstības"

Brīži, kas parāda varoņu personību ikdienas situācijās, spilgti kontrastē ar divām filmas ainām, kas paliek prātā visilgāk. Vienā Rudīte Losāne, pieņēmusi lēmumu ordinēties par mācītāju, ir spiesta pamest draudzi. Rudīte atvadās no tās locekļiem, piebilstot, ka labprāt paliktu un cer, ka viņu aicinās atpakaļ. Viņai blakus stāvošais mācītājs Videmārs iestarpina, ka kopā ar mācītāju Rudīte drīkstot kalpot. Attiecīgi, viņai vienkārši nav atļauts vairs to darīt vienai pašai, kā viņa to ir darījusi pēdējos 15 gadus. Tagad tikai vīriešu uzraudzībā.

Ainas precīzā, bet neuzkrītošā kinematogrāfija pastiprina sajūtu, ka skatāmies absurda teātri, nevis dokumentālu filmu, kas uzņemta 21. gadsimta Latvijā.

Līdzīgi attīstās arī aina, kurā no mācītāja pienākumu pildīšanas tiek atbrīvota Agrita Staško. Arī šajā situācijā izceļas mācītāja patronizējošā attieksme gan pret sievieti, gan arī pret draudzes locekļiem. Mācītājs Agritai pasniedz stikla bļodu ar banāniem, vīnogām, datelēm un citiem lielveikala augļiem un saka, ka tie simbolizējot deviņus Svētā Gara augļus un ka varbūt, kad viņa tos ēdīs, tie viņai atgādinās par Svētā Gara dāvanām, ko Dievs viņai ir devis un ko viņa ir varējusi dāvāt arī tālāk šeit draudzēs un arī baznīcā. Pēc dāvanas pasniegšanas kājās pieceļas sieviete un saka, ka draudze ir pret jaunu mācītāju, un jautā, kādas ir iespējas palikt ar Agritu, jo arī viņa pati vēlas palikt. Citas sievietes piebilde ir, ka Agrita ir šīs baznīcas dvēsele. Mācītāja atbilde draudzei ir vienkārša: "Tas viens, ko jāsaprot, ir, ka tas tā ir".

Filma "Svārstības"
Filma "Svārstības"

Cīnīties pret vienkāršo argumentu, ka "tas, ko jāsaprot, ir, ka tas tā ir," ir grūti, jo tas nav balstīts loģikā, ko varētu atspēkot. Vēlāk filmā redzam Daces Balodes lekciju, kurā viņa saka, ka iestāties par sieviešu tiesībām luteriskajā baznīcā ir sarežģīti, jo viena no Latvijas luteriskās dievbijības vērtībām ir paklausība: "Paklausība, protams, vispirms Dievam. Dieva bērns ir tas, kurš paklausa Dievam. Taču arī sacelšanās, iebildums baznīcas autoritātēm ir nepieņemams –

iebilst baznīcas vadībai ir sacelties pret baznīcu un beigās sacelties pret pašu Dievu."

Balodes teiktais rezonē ar filmas dramaturģiju, kurā tiek izcelta varoņu cīņa ar strukturālo netaisnību baznīcas laicīgajā organizācijā, kam pretstatā ir viņu ticība un misijas izjūta.

"Svārstību" spēks ir tieši šajās stāstošajās ainās, kurās Briede bez liekas didaktikas var parādīt, kā viņas varonēm izskatās ikdienas dzīve, kā viņām izpaužas ticība, kā viņām jāsaskaras ar ierobežojumiem sava dzimuma dēļ. Režisore pievēršas savām varonēm nevis kā abstraktiem simboliem cīņā par sieviešu tiesībām, bet gan kā indivīdiem ar saviem pārdzīvojumiem, mērķiem un raksturu. Tieši tāpēc filma nekļūst par dokumentālā kino produktu, kas kaut kādā veidā mēģina izskaidrot konkrētu problēmu un tad sniedz ekspertu viedokli, kā ar to tikt galā.

Filmas scenārijs, izstrādātā vizualitāte un skaņu celiņš kopā rada tiešām poētisku darbu, kas liek skatītājam just līdzi un iemīlēt tās varones.

Tajā pašā laikā arī radošā dokumentalitāte neizbēg no politikas, īpaši, ja varoņu izvēles pamatā ir ļoti konkrēta diskriminējoša prakse viņu kopienā. Daudzviet "Svārstībās" būtu gribējies vairāk konteksta – faktus, kas mums palīdz izprast to, kas notiek sajūtu līmenī. Jo māksla arī nekad nav ārpus sava laika, savas sabiedrības un tās politikas, lai gan tā var to pārspēt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti