Antra Feldmane: Kas šobrīd ir aktuālākais jūsu dzīvē?
Intars Rešetins: Es tikko atgriezos no Londonas. Biju skatīties izrādes. Mums ģimenē ir tāda tradīcija – uz maija svētkiem dodamies ķert iedvesmu [uz Angliju]. Manā skatījumā teātris tur ir ļoti augstā līmenī. Ne velti arī Latvijā sastopamie režisori ietekmējas tieši [no Anglijas teātra]. Britu teātris – emocionāli un arī tehniskā izpildījuma ziņā – ir mentāli tuvs latviešiem.
Jūs sevi uzskatāt par paškritisku mākslinieku?
Es pieļauju, ka no malas izskatās, ka esmu ļoti pašpārliecināts, ar augstu pašnovērtējumu. Jāatzīst, ka ir gluži pretēji. Tā, acīmredzot, ir mana aizsargreakcija. Es pats sev esmu lielākais kritiķis. Protams, mani interesē pāris cilvēku viedokļi. Tie ir cilvēki, kuri mākslas jomā ir mani viedokļu vai garīgie līderi. Paziņas, kolēģi, kuru viedoklis ir man būtisks, jo es viņus cienu kā māksliniekus un viņu pārstāvētās vērtības ir man tuvas. Sevi es kritizēju no rīta līdz vakaram.
Man ir tāda tendence – nodarboties ar perfekcionismu.
Tas iegrožo, un es mācos atbrīvoties. Tikai nepiespiestā brīvībā rodas kaut kas tīrs un nesamocīts.
Vai jūs varat pastāstīt vairāk par savu īsfilmu "Flauta" – par ko tā ir?
[Filmas scenāriste] Rasa [Bugavičute-Pēce] pirms gadiem 10–12 uzrakstīja brīnišķīgus stāstus. Pirms astoņiem gadiem mēs sadarbojāmies vienā projektā. Rasa toreiz teica – klau, ja reiz tevi tik ļoti interesē tas, ko rakstu, man te ir stāstiņi. Tieši šis stāsts man ilgus gadus bija bija iekritis apziņā, un tajā ir potenciāls [filmēšanas materiālam]. Es nevēlos pārstāstīt sižetu, bet būtiski bija tas, ka tur ir tikai trīs aktieri. Tā ir konkrēta lokācija, šis projekts neprasa lielas finansiālas investīcijas. Šis bija draugu un paziņu projekts, ko realizējām pandēmijas laikā. Stāsts ir par mazo cilvēku, kurš domā, ka ir liels, bet patiesībā ir mazs. Kā jau tas notiek ar mums visiem.
Kāda bija jūsu pieredze, veidojot "Flautu"?
Aicināju cilvēkus, kuriem uzticos – gan aktierus, gan radošo komandu. Tie ir cilvēki, ar kuriem mīlu strādāt kopā. Arī aktieru kastings bija. Ilgi meklējām jauno puisi, un brīnumainā kārtā izdevās atrast aktieri. Viņš nav profesionāls aktieris, bet, manuprāt, viņš ir tīrradnis. Ja viņš mācītos tālāk par aktieri, viņš gūtu vērā ņemamus panākumus. Tas process, kuru viņš [filmēšanas laikā] veica, tik tīri un nesaspiesti... tā jau saka, ja režisors nezina, ko darīt, viņš sāk filmēt bērnus vai dzīvniekus. Mūsu gadījumā šis puisis bija absolūti teicams. Visu nofilmējām dienas laikā. Būtiski, ka filmiņa radās pašiniciatīvas rezultātā, nebija plāns to sūtīt, piemēram, uz festivāliem. Pēdējā vakarā pirms filmu iesniegšanas mans draugs Zane Zusta, teica, ka ir jāaizsūta "Lielajam Kristapam". Tad es domāju – tā filmiņa ir tāda naiva, kam es tur esmu vajadzīgs, ko es uzbāzīšos. Viņa mani pierunāja to izdarīt. Man vēl tajā dienā bija viesības, tad nu paldies Zanei, ka viņa izdarīja visu pati un iesniedza "Flautu" "Lielajam Kristapam". Tā mēs tikām pie nominācijas. Tas nav pašmērķis, bet vienalga patīkami.
Vai novērtējums no kino industrijas pārstāvjiem jums ir svarīgs?
Ļoti būtisks jautājums, uz kuru negribētos atbildēt pavirši, jo tad mana atbilde var tikt pārprasta. Tas ir koks ar diviem galiem. Protams, arī šajā radošajā profesijā kā jebkurā citā, piemēram, sportā – tu piedalies mačos. Svarīgi ir saprast nozares profesionāļu vērtējumu. Katru nomināciju es uztveru kā novērtējumu savam darbam. Kā teica mans bijušais kolēģis, nelaiķis Āris Rozentāls, nominācija tikai paver durvis. Tā esmu definējis arī sev. Jā, tā ir atzinība, un ir jāstrādā tālāk. Tā kalpo kā iedvesma, kaut kas, kas sniedz atbalstu, liecina par uzticēšanos. Protams, ir patīkami saņemt arī balvu, bet mani vairāk interesē pats process. Patīk darbs ar aktieri. Kad tā filmiņa jau ir gatava – man patīk saņemt to enerģijas apmaiņu. Man patīk augt.
Kādi ir jūsu plāni pilnmetrāžas kino laukā?
Ir scenārijs, kas ir finiša fāzē, notiek tīzera uzņemšana. Tas lielais fokuss pilnajam metram pašlaik ir uz pabeigtu seriāla scenāriju. Tās varētu būt astoņas sērijas, kurās tiktu apvienoti trīs žanri – ģimenes drāma, trilleris un detektīvs. Mēģināšu pacelt latiņu Latvijas seriālu vidē.
Nevēlos aprunāt kolēģus, atkal izklausīšos arogants, bet, manuprāt, mēs varam labāk un kvalitatīvāk.
Protams, kvalitāte maksā. Kopā ar producentiem strādājam pie sadarbības partneru piesaistes. Darbs noritēs lēnāk, bet arī kvalitatīvāk. Ja izdosies realizēt šo ieceri, nākamais darbs, uzaudzējot "muskuļus" seriālu vidē, būs pilnmetrāžas kinofilma.
Dailes teātrī esat pavadījis teju 20 radošus gadus. Vai jums bija sajūta, ka vairs nevēlaties būt tikai izpildītājs, bet tā vietā gribētu kļūt vairāk par sava darba autoru, jūsu gadījumā – režijā?
Tā pāreja nenotika vienā dienā, kur nolēmu, ka no aktiera kļūšu par baigo režisoriņu. Aktiera profesiju gados 15–20 tu jau esi tā kā sapratis, piedzīvojis gan kāpumus, gan kritumus. Tas darbs kļūst mazliet rutinēts. Kad tā notiek, tu neej uz darbu ar degošām acīm. Gan Latvijā, gan pasaulē ir daudz piemēru, kur aktieri izmācās par režisoriem vai pedagogiem, pāriet uz kino vai sāk rakstīt grāmatas. Gribas augt. Es nenožēloju ne mirkli, ka atvadījos no Dailes teātra. Tā radošā brīvība – brīvība radīt – veiksmes gadījumā iedod milzu gandarījumu, kādu es kā aktieris noķēru varbūt pāris reizes.
Aktieris pēc definīcijas ir atkarīga profesija. Kad iestājas briedums, ko varētu arī saukt par viedumu, tu saproti, ka vēlies doties tālāk.
Es mācos ar katru savu iestudējumu, jo profesiju var iemācīties, tikai darot.
Jūs esat vairāk despotiska tipa režisors vai vairāk domājat par sadarbību?
Tas būtu jājautā aktieriem, kuri ar mani ir sadarbojušies. Es ar viņiem strādāju tā, kā es gribētu, lai strādā ar mani. Es neesmu haotisks, nepamatoti ambiciozs. Es nekad nekliedzu un nelamājos. Es nemetu aktieriem ar kurpēm vai pakaramajiem. Aktieris paļaujas uz mani, un viņš jau būs tas, kurš ies uz skatuves. Cenšos mēģinājumu procesu padarīt aizraujošu, interesantu. Bet to daru bez histērijas un spazmām, jo tā enerģija pārnāk uz izrādēm, un to sajūt arī skatītājs.
Kinofilma, kas jūs visvairāk saviļņojusi?
Man patīk klasika. Pats kino pirmsākums, tā ir pilnīgi cita sajūta, jo šobrīd kino ir ļoti mainījies. Man patīk vecmeistari – Romans Polaņskis, Vudijs Alens. Kad studēju Latvijas Kultūras akadēmijā pie profesores Ingas Pērkones, kursa darba ietvaros bija jāizvēlas viens kino grands, par kuru tu vēlies runāt. Es izvēlējos pašu grūtāko uzdevumu. Noskaidroju, kurš ir viņas elks, un tas ir Hičkoks. Savu kursa darbu gatavoju par viņu. Pieļauju, ka es noskatījos 85 procentus no viņa filmām. Un tā es iemīļoju Hičkoku, kurš man šķiet ģeniāls ar savu rokrakstu, gaumi, humoru. Nu, tas viennozīmīgi ir autorkino, kas mani iekšēji silda un ļauj sev nodefinēt, ka arī es varu censties arvien labāk. Nenolaist to latiņu zemāk.
