Režisore Linda Olte Latvijas Televīzijā ir burtiski izaugusi, jo abi viņas vecāki ir televīzijas cilvēki. Linda Olte televīzijā ir veidojusi lieliskas portretfilmas, kurās vēsturiski personāži, arhīva materiāli veikli savienoti ar aktieriskām epizodēm. “Jānis. Elza. Mīlas grāmata” bija postmoderni risināts stāsts par Raiņa un Aspazijas satikšanos, LTV dokumentālā filma “Nora” bija par dziedātājas Noras Bumbieres likteņstāstu, atsevišķas epizodes inscenētas ar aktieriem.
Linda Olte ar katru no savām nākamajām filmām apliecina gan savu interesi, gan spēju strādāt ar profesionāliem aktieriem. Seriālā “Projekts: Šķiršanās” piedalās spilgti Latvijas aktieri: Rēzija Kalniņa, Gatis Gāga, Madara Botmane, Ivo Martinsons. Režisore uzskata, kā šī sadarbība prasījusi maksimālu atdevi, bet arī bagātinājusi.
Daira Āboliņa: Kā tu nonāci līdz seriāla “Projekts: Šķiršanās” scenārijam?
Linda Olte: Vispirms bija tā, ka televīzija man jautāja, vai es vispār būtu gatava veidot seriālu, kas ir igauņu televīzijas projekta “Šķiršanās igauņu gaumē” adaptācija un atsūtīja paskatīties to ar angļu tulkojumu. Tā tas viss sākās. Un, godīgi sakot, man pirmā sajūta bija tāda aizdomīga, ko ar to varētu iesākt?! Kaut gan stāsts likās brīnišķīgs. Tad mēs kopā ar dramaturgu Ivo Briedi gājām cauri visām sērijām, visiem varoņiem un sākām veidot, negribas teikt, latviešu mērcē, bet adaptējām mūsu sajūtai.
Ko jaunu jūs ienesāt igauņu stāstā?
Mēs jau no paša sākuma nolēmām, ka stāstu pārnesīsim uz šī brīža Latviju. Igauņiem seriāls jau bija uztaisīts gadu agrāk, bet mēs ar Ivo pieņēmām lēmumu ieviest Covid-19 situāciju. Šķiršanās problemātika, attiecību saasinājums galvenajam pārim Laurai un Aivaram ir noticis pēc tam, kad viņi divus mēnešus ir bijuši iesprostoti mājās, kā tas notika ar lielāko daļu no mums. Un tajā brīdi sieva pateica, ka grib šķirties. Pamatstāsta attīstības ziņā tas daudz neko nemainīja, bet mūsu komandai tas palīdzēja labāk saprast iemeslus, kāpēc tas tā notika.
Mēs zinām, ka arī Latvijā situācija ar attiecībām un šķiršanās lietām ir ļoti saasinājusies tieši Covid-19 sakarā.
Es papētīju statistiku – mums ir 50 procenti pāru, kas dažādu iemeslu dēļ izšķiras. Reāli tas ir milzīgs skaitlis.
Igauņi mazāk šķiras?
Neesmu pētījusi. Droši vien, ka līdzīgi.
Kāda ir tava personiskā attieksme par to, kāpēc cilvēki, kuri ir mīlestībā, šķiras?
Sākumā vienmēr ir tā brīnišķīgā iemīlēšanās sajūta un viss ir tik skaisti... Man šķiet, ka problēmas sākas tad, kad tu sāc no otra gaidīt kaut ko vairāk, nekā viņš patiesībā var dot. Varbūt tu nevis priecājies un novērtē cilvēku par to, kāds viņš ir, bet uzspied to, ko esi savā galvā izdomājis, ko viņam vajadzētu darīt, izejot no kaut kādiem stereotipiem vai sabiedrības uzskatiem. Vai sāc salīdzināt ar to, ko tu redzi kaimiņos vai filmās… Tu savu vīru sāc čakarēt par to, ka viņš nav kaut kāds tāds, kā tu gribi viņu izveidot. Tur sākas tā urdoņa, kas iestumj visu lielo neapmierinātības sniega bumbu.
Kad tu rakstīji, adaptēji šo materiālu jūsu seriāla vajadzībām, vai tu jau vizualizēji savus galvenos varoņus?
Visam bija jānotiek ļoti strauji, un daudz kas notika paralēli – gan rakstīšana, gan domāšana par aktieriem. Un es diezgan ātri iedomājos, ka tas varētu būs Gatis Gāga, un tad es domāju, kas varētu būt viņa sieva. Un, protams, iedomājos Rēziju. Es, protams, izskatīju teātru mājaslapas un apdomāju par aktieriem, kurus es zināju, un mēģināju apjaust laukumu, no kā var izvēlēties. Jau scenārija rakstīšanas sākumā es pateicu Ivo Briedim, ka tas varētu būt Gatis Gāga, viņš ļoti sapriecājās un tad jau rakstīja, iedomājoties Gati.
Bet tad Gatis mums atteica! Viņš teica, ka ar tiem latviešu seriāliem nepinoties...
Un tad mēs izgājām visādus citus ceļus, domājot, kurš cits varētu būt mūsu Aivariņš. Par laimi, mēs tomēr Gatim pajautājām otru reizi, un tad viņš tomēr apžēlojās un piekrita.
Tātad jūs rakstot kā centrālo tēlu redzējāt šīs ģimenes vīrieti?
Tur ir tā atšķirība starp mums un igauņiem. Viņiem vīrietis ir scenārija autors, vīrietis ir režisors. Tas ir vīriešu skatījums uz šķiršanās situāciju ģimenē. Vīrieša ciešanas un kā viņš ar to tiek galā. Bet es esmu režisore sieviete, kas noteikti iedos citu sajūtu. Skaidrs, ka rakstot es nevarēju Lauru uztvert kā mazāk nozīmīgu. Oriģinālā tas bija vairāk vīra stāsts, viņa ciešanas, piedzīvojot šo situāciju. Sieva ir tā, kas visu uzsāk un kuļ. Bet skaidrs, ka tas ir abu stāsts.
Vai tu paraksturotu galvenos varoņus. Vai tajā, ko piedāvāja scenārijs, bija klišejisks vai neordinārs salikums? Tev ir četri galvenie aktieri, divi pāri un divi jaunieši.
Mums ir Liepiņu ģimene ar diviem pieaugušiem bērniem Evu un Haraldu. Aivars ir tāds ne pārāk veiksmīgs klarnetes mūziķis, cerējis uz lielām skatuvēm, bet dažādu iemeslu dēļ tas nav sanācis. Viņš ir kļuvis par klarnetes skolotāju, bet Covid-19 dēļ arī tas ir apstājies.
Igauņiem nebija klarnetes?
Nē, igauņiem bija vijole. Un tas arī kolosāli, to mēs pārtaisījām speciāli Gatim, jo viņš spēlē klarneti. Aivars Liepiņš dzīvo pa māju, sevišķi neuztraucas par to, kā viņš izskatās, staigā pidžamā vai treniņbiksēs, kā ceļas, tā veļas, jo darīt sevišķi nav ko, skatās televizoru. Tāds burkšķis būtībā. Un viņa sieva Laura ir biznesa lēdija, viņai pieder sava beķereju ķēde, viņa ir tā, kas šo māju nopirkusi kredītā, visu velk, par visiem rūpējas. Vienā brīdī viņai sāk likties, ka ir par daudz. Tas čalis treniņtērpā blakus ar tiem speķainiem matiem... Nav īsti vairs pa ceļam. Tie 20 gadi ir pagājuši, un viņa vairs negrib.
Tas stāsts ir par to, ka viņa grib attīstīties, bet viņam ir labi tā, kā ir. Konflikts sākas un lēnām aug.
Un tad ir kaimiņi, ar kuriem vienmēr var salīdzināties?
Jā, kaimiņi, ar kuriem var salīdzināties. Jogita un Tālis Kramiņi, kurus spēlē Madara Botmane un Ivo Martinsons. Tālis ir ļoti aizrāvies ar armijas lietām, viņš ir būtībā tāds liels bērns, viņam pieder meži, arī sevišķi nav jāuztraucas par to, kā viņš pelnīs naudu, jo tā nauda pati aug. Un līdz ar to viņš arī īsti nezina, kur likties. Viņam ir visādas zemessardzes, apmācības… Un Jogita ir Tāļa sieviņa, kas aizrāvusies ar jogu un visādām ezoteriskām idejām. Tā viņu drāma, ģimenes sāpe, ka viņi nevar tikt pie bērniņa. Jogita ļoti grib, Tālis arī, bet situācija ir tāda, kāda ir.
Un tad ap šiem cilvēkiem vijas stāsts?
Jā. Kas kuram laime, kuram – nelaime...
Par tevi kā režisori runājot, es saprotu, ka tava izglītība jau sākotnēji bija vērsta uz to, ka tu gribēji strādāt lielākos formātos nekā televīzijas darbi. Bet kā tu tomēr nonāci līdz šādai profesijas izvēlei?
Es esmu piedzimusi televīzijas cilvēku ģimenē, mans tētis bija operators, mamma – režisore.
Man tā vilkme bija, ka gribas režiju, bet bija neērti, ka es pati nevaru izdomāt savu lietu.
Bet vecāki mani nebremzēja un bija atbalstoši manai izvēlei. Taču Kultūras akadēmijā tajā gada, kad es gribēju stāties, bija divas iespējas, – vai nu kino un video operatori, vai teātra režisori. Es aizgāju uz atvērto durvju dienu, kur bija Kalvis Zalcmanis, brīnišķīgs operators un mans skolotājs, es viņam piegāju klāt un teicu, bet Kalvi, kā tas ir, es, sieviete, iešu uz tiem operatoriem, pēc kā tas izklausās? Un viņš mani tā saņēma pie pleciem ar rokām un jautāja – kā tevi sauc? Es teicu – Linda.
Viņš teica: Linda – šis ir sieviešu gadsimts, un sievietēm ir daudz vairāk dots, lūdzu, nāc.
Un es sapratu, ka es gribu ar šo cilvēku kopā strādāt un mācīties no viņa.
Tā es arī visus četrus gadus nomācījos operatora specialitātē, bet, par laimi, es piedzīvoju arī Anša Epnera režijas kursu un maksimāli daudz ņēmu režijas lietas, ko vien es varēju atrast. Pie mums brauca arī brīnišķīgs Berlīnes skolotājs Freds Kelemans, kas ar mums strādāja divus gadus pēc kārtas. Tāds ir mans stāsts. Bet tad viss sakārtojās tā, ka es sāku strādāt televīzijā. Visās tajās dokumentālajās filmās, ko esmu veidojusi, vienmēr man ir bijusi interese par aktieri un es to esmu uztvērusi, kā es varu sevi trenēt un stāstīt stāstus tādā formā, kā tas man ir interesanti. Pēc Covid-19 uzliesmojuma mums bija divi mēneši brīnišķīgs atpūtas laiks, kad varēja padomāt par dzīvi. Kad man nāca šis piedāvājums, likās, ka man ļoti gribas strādāt, ļoti gribas darīt, un es šo seriālu uztvēru kā brīnišķīgu treniņu un sagatavošanos debijas spēlfilmai, kuras uzsākšana tiek plānota pavasarī.
Šo mēnešu laikā, protams, es maksimāli koncentrējos uz seriālu, bet uztvēru to iespēju audzēt savus muskuļus darbam ar aktieri.
Bet vai seriāls atšķiras no filmas? Kaut kādā ziņā noteikti. Protams, visu laiku ir jāredz tas lielais laukums, seriāla apjoms.
“Projekts: Šķiršanās” būtībā ir ģimenes attiecību hronika seriāla formātā. Vai jūs meklējāt īpašu stilu, kā tam jāizskatās uz ekrāna?
Stilistiski mēs ļoti daudz domājām kopā ar operatoru Ņikitu Korņevu, ar kuru man bija ļoti jauka sadarbība. Mēs ļoti gribējām, lai tas nav klišejisks televīzijas seriāls, lai tas vizuāli izskatās gaumīgi un kvalitatīvi. Tur ir dažas tādas lietas kompozicionāli, kur mēs pārkāpjam kaut kādus likumus… Piemēram, kadrējot mēs speciāli veidojām it kā sienu priekšā, simbolizējot, ka viņi viens otru vienkārši nedzird, ka viņi runā paralēli, tā kā dzīvojot savas paralēlās dzīves. Tādas mazās nianses, es pieļauju, skatītājs varbūt nepamanīs, bet mums tās bija būtiskas lietas. Protams, gribējām būt diezgan tuvu ar kameru, jo visa situācija ir trauksmaina un jūtīga…
Vai bija filmas vai seriāli, kurus tu lūdzi saviem aktieriem skatīties, vai gluži otrādi – neļāvi viņiem neko skatīties, lai viņi neiedvesmotos? Varbūt pati skatījies kādus pasaules piemērus?
Protams, tagad ''Netflix'' un brīnišķīgie pasaules seriāli. Es arī ceru kādreiz uztaisīt tādā līmenī. Aktieriem laikam es neko īsti nelūdzu skatīties, bet ar operatoru gan mums bija vairākas sērijas, ko mēs skatījāmies. Viena ir tāda horvātu kolosāla filma, kas man visu laiku stāv vaļā, latviski varētu tulkot kā “Zenīts”. Kannās ir rādīta. Mēs ar Ņikitu skatījāmies gan tās kompozīcijas, gan to, kā panākt sajūtu, ka kāds tevi vēro no malas. Mūsu seriālā ir paralēlais stāsts, ka dēls Haris visu laiku vecākus filmē. Mēs gribējām tādu novērojošo nervu ieviest…
Krievu filmu “Trigeri” mēs skatītājiem, bet tur ir redzams cita mēroga budžets. Tas nav mūsu budžets. Es skatos “Netflix seriālus, bet tie nav televīzijas seriāli. Piemēram, “Breaking Bad” ir fantastisks seriāls, kas uzņemts jau pirms vairākiem gadiem, un tas, godīgi sakot, atklāja man vispār tādu seriālu kultūru kā vērtību. Jo agrāk likās – nē, seriāli, nē, nedrīkst bojāt savu gaumi ar seriāliem. Bet tad, es atceros Berlīnes kinofestivāla laikā kaut kādā ballītē ar Uģi Olti un Dzintaru Dreibergu, viņi stundu savā starpā runāja par seriāliem, tādi iekarsuši un laimīgi. Un es domāju, kā divi tādi kino cilvēki var tādā laimē runāt par seriāliem? Man tas likās – ārprāts! Bet tad es sapratu, ka tā ir tāda man nepazīstamā, neapgūtā sfēra, bet seriāli jau sen ir ļoti kvalitatīvi, ļoti smalki izstrādāti.
Tas vairs nav tikai kāda virspusēja ziepju opera, ko mēs redzējām deviņdesmito beigās.
Aktieris Ģirts Krūmiņš, atnākot uz kastingu, teica, ka visu dzīvi ir cerējis nospēlēt psihoterapeitu un ka viņš tieši skatās vienu seriālu, kur ir brīnišķīga psihoterapijas kundzīte, ko es arī paskatījos – “Ozarks”. Protams, arī brīnišķīgs seriāls.
Kā tu liki aktieriem gatavoties lomām, lai visi spēlētu vienā stilā? Tā vienmēr ir liela problēma, ja paņem aktierus no dažādiem teātriem, brīvos aktierus, viņi nekad kopā nav spēlējuši… Katram teātrim ir drusku savs stils un pieredze, kā tu viņiem palīdzēji kļūt par ģimeni?
Viss sākās ar to, ka es aizbraucu ciemos pie Rēzijas. Sākām runāt par lomu, un viņa ierosināja, ka mēs varētu piesaistīt eneagrammas speciālisti, un vaicāja, vai mēs varētu visas šīs lomas attīstīt, veidot pēc eneagrammas? Es zināju, kas ir eneagramma, tas ir cilvēku tipu sadalījums, kā viņi izturas, kā reaģē dažādās situācijās, stresos vai ikdienā. Sākumā tas likās tā aizdomīgi, bet tad mēs satikāmies ar eneagrammas skolotāju, kas mums arī ir kļuvusi par tādu kā ģimenes locekli, Elitiņu, kas izgāja cauri mūsu scenārija visiem varoņiem, tēliem un palīdzēja atrast katra tēla raksturu… ielikt drusciņ eneagrammas cipariņā, kas palīdz tam raksturam saprast savas motivācijas, kāpēc daru tā vai šitā.
Mums bija ļoti daudz sarunu visiem kopā, bija sarunas kopā ar Elitu, kas izstāstīja katram tēlam viņa rakstura iezīmes, tipus. Mēs diezgan daudz sēdējām un runājām, un stāstījām katrs arī no savām pieredzēm, gājām cauri scenārijam, vai šitas tā var būt, vai tas strādā vai nestrādā. Sākumā, sevišķi puiši, Gatis un Ivo, bija ļoti skeptiski, kas tur tagad būs ar to eneagrammu, bet beigās mēs visi par to parunājām, ka tā bija ļoti vērtīga pieredze mums visiem, ka var savādākā formā pastrādāt. Un par to es esmu ļoti pateicīga Rēzijai, ka viņa to iedomājās.
Tagad jau ar atpakaļejošu datumu… Vai šajā apjomīgajā darbā jūs piedzīvojāt kādu krīzi?
Lielākā krīze man personīgi bija, kad es salauzu kājas pirkstu, šeit filmējot pie tā dīvāniņa. Tad mēs visi smējāmies, ka, cerams, tas ir pats ļaunākais, kas ir noticis un ka tad ar to es esmu atpirkusies (tuk, tuk pie galda). Bet par grūtākajām lietām? Laika termiņi bija šausmīgi spiedīgi.
23 dienās ir jānofilmē 10 sērijas!
Bija situācijas, kad mums bija pat vairākas epizodes dienā, bet mēs – saņemamies, sakoncentrējamies un izdarām, un veiksmīgi izdarām! Un tad, kad bija atvēlēts lielāks laiks, tu pēkšņi nevari kaut ko saprast, nevari izdomāt... Bet vienmēr gribas vairāk laika.
Skaidrs, ka meklējot lokācijas filmēšanas vietām, tu nevari paredzēt mazās lietiņas. piemēram, sāk urbt asfaltu blakus ielā, sāk remontēt ceļu… Bet bijām laimīgi par sadarbību ar abu māju saimniekiem, kas atvēlēja mums savus īpašumus filmēšanai. Bet man šķiet, ka man kā režisorei tas lielākais izaicinājums bija strādāt kopā ar vēl diviem režisoriem, jo es nezināju, ka Gatis Gāga ir režisors. Man tas bija pārsteigums. Un par Rēziju es zināju, ka viņa uzved izrādes un iestudē. Nevis, ka tas man bija stress, bet tomēr… Mēs ar operatoru atnākam, no rīta pirms maiņas domājam, kā visu gribam darīt un izejam cauri visām ainām. Tad aktieri atnāk, saģērbjas, sagrimējas un saka: mums tev ir piedāvājums, darām tā un tā.
Tas ir kolosāli, un man ļoti patīk viņu piedāvājumi, bet, protams, man jātur viss formā un jāparedz viss laukums.
Ja Rēzija grib ļoti, ļoti intensīvi šo ainu spēlēt, man maigi jānorāda, ka tas varētu arī nederēt, jo tas aizved mazliet citā virzienā. Vispār es ļoti izbaudīju strādāšanu ar viņiem abiem un ar visiem aktieriem kopā, jo viņi ir superprofesionāļi un kolosāli strādāja. Bet tieši tāpēc man bija bail, ka varam nepamanīt, ka nobīdamies no scenārija rāmja. Bet es neesmu no tiem, kas teiks: tev ir jādara tā un tā, bet es gribu, lai mēs kopā to izveidojam, lai aktieris patiešām jūt savu tekstu, lai viss ir organiski, viss ir īsti.
Kas bija tavi vislabākie sabiedrotie šajā piedzīvojumā – seriāls?
Komanda mums vienkārši bija kolosāla. Arī tagad, kad filmēšana beigusies, tā ir ģimenes sajūta. Mums bija brīnišķīga producente Krista Sondore, kas mīl visus cilvēkus, viņa tik ļoti radīja šo priekpilno atmosfēru. Un operators Ņikita Korņevs, kas ir mana tēta skolnieks, kas man arī ir ļoti silti sirdij, strādāt ar Ņikitu kopā. Sākumā man likās: jauns operators un gribēs sevi pierādīt, vajadzēs rakursu tādu un šitādu, kad forma pār saturu valdīs. Bet viss bija brīnišķīgi. Un mūsu māksliniece Kristīne – bitīte, kas skrien un izdara. Un aktieri. Atceros, kā lielais režisors Hanneke teica, ka galvenais ir kastings, – tu vienkārši izvēlies tos cilvēkus, kuriem tu tici, ka sanāks, un ar kuriem gribi pavadīt laiku kopā. Es tā arī to darīju. Mēs viens otram devām un ņēmām. Devām maksimumu. Es domāju, ka esmu nenormāli daudz saņēmusi.
Vai ir kāds secinājums, kurš tev jau ir radies pēc šī darba?
Vēl labprāt filmētu arī otro sezonu. Mēs sasmējāmies par to. Jogita ar Tāli ir pieteikušies par galvenajiem varoņiem. Arī psihoterapeits gribētu savu dzīvi izdzīvot vairākās sērijās. Bet varbūt tas ir jauniešu Evas un Hara stāsts. Bet varbūt tas ir Annas un Miķeļa, kas ir Lauras vecāki, stāsts. Mums varianti ir.
