Seriāla «Divi vienā» galveno varoņu atveidotāji: Svarīgi, lai skatītājs pārdzīvo līdzi

Nacionālā teātra aktieri Ģirts Liuziniks un Līga Zeļģe televīzijas seriālu takas ir iemijuši jau iepriekš. Liuziniks atveidojis Denisa lomu seriālā “Ugunsgrēks” , bet Zeļģe kļuva par “Ugunsgrēka” Danu. Latvijas Televīzijas jaunākajiem skatītājiem viņa ir vienkārši lelle Lupe no “Kaste Este”, un bērni viņu mīl arī dzīvē, stāvot rindās skolas pirmajā dienā, lai palūgtu ilgi gaidīto autogrāfu.

Abiem aktieriem piemīt aristokrātija un elegance. Un tādi viņi ir arī seriālā “Divi vienā”, kur atveido divus centrālos varoņus- noslēpumaino Aneti un izveicīgo Lauri. Kā izrādīsies, abu ceļi seriālā krustosies ļoti bieži un pat pilnīgi negaidīti.

Partneris pārsteidz kadrā

Kāda jums ir seriāla ikdiena?

Līga Zeļģe: Tagad ir traki, tāda kārtīga darbdiena.

Ģirts Liuziniks: Sākums ir visgrūtākais. Kamēr tas ritenis sāk ripot. Jebkurš seriāls un filma sākumā iepazīstina ar tēliem, dialogi sākumā nav vēl tik raiti, ir jāpasniedz daudz informācijas skatītājiem, lai viņi saprastu, kurš ir kurš un kas tagad notiks. Tāpat arī grāmatas pašā sākumā ne vienmēr ir aizraujošs [stāsts].

Kādi ir iespaidi pēc pirmo sēriju noskatīšanās?

Līga Zeļģe: Es jau nevaru abstrahēties no sevis. Ak, dievs, es tur ne tā nospēlēju, tur es varēju labāk izdarīt!

Ģirts Liuziniks: Nu, redzi, ja mēs sāktu to visu pārskatīt, kā nereti to dara kino, tad tas būtu šausmīgs laiks, [kas ieguldīts]. Ir seriāls un ir kino. Seriālā ir jābūt asam un precīzam, ātri jādomā un jāpielāgojas katrai situācijai tūlīt un tagad. Tuvplānus tu nevari pārfilmēt četrdesmit reizes. Aktieriem ir jāstrādā ātri, ātri teksti jāiemācās.

Vai dialogus veidojat brīvi, tik cieši nepieturoties pie sākotnējā scenārija?

Līga Zeļģe: Neko daudz mēs neimprovizējam, teksta ziņā. Varbūt ļoti minimāli. Tā kā mums nav vesels mēģinājumu periods, partneris bieži tevi pārsteidz kadrā.

Ģirts Liuziniks: Tagad jau scenārija veidotāji pamazām pielāgojas tam, ko viņi redz. Savā ziņā viņi “ piegriež”  [tekstu] aktieru savstarpējām attiecībām. Vēlāk jau var atļauties ko vairāk pamainīt.

Tas droši vien ir labi, ja ir tāda brīvības sajūta un nav pārāk daudz jāpielāgojas stingriem noteikumiem.

Līga Zeļģe: Jā, tā ir.

Kādi ir Anete un Lauris seriālā “ Divi vienā”?

Līga Zeļģe: Interesanti, ka tad, kad es pati veidoju tēlu un domāju par to, kādreiz pat redzu savā galvā to citādāk, bet ekrānā izskatās vēl kaut kā citādāk. Tie ir arī tuvplāni, reakcijas, kopaina.

Ģirts Liuziniks: Jāpaļaujas uz visu komandu tajā ziņā, kāds būs galarezultāts. Runājot par Lauri, es pat nevaru pateikt līdz galam, kāds viņš ir. Es personīgi domāju, ka, mainoties apstākļiem, mainīsies arī pats Lauris, viņš noteikti nebūs viens un tas pats tēls.

Līga Zeļģe: Jā, tāpat kā dzīvē. Es domāju, ka cilvēki mainās.

Ģirts Liuziniks: Jā, ir svarīgi, lai skatītāji šīs situācijas [kādas vērojamas seriālā] var asociēt ar sevi. Kolīdz tēls izmainās, skatītājs tam “pievelkas” līdzi.

Kā izjūtat šībrīža pieaugošo popularitāti “ielās”, kopš seriālu demonstrē Latvijas Televīzijas ēterā?

Līga Zeļģe: Tad, kad tu ej pa lielveikalu, tev skrien pakaļ. Bet nevis bērni, pieauguši vīrieši. Un tu nesaproti, ko darīt, atstāt savu groziņu?

Ģirts Liuziniks: Es vienreiz laidos no “Makdonalda”. Vesela klase sāka izteikt visādus komentārus. Bet reiz Brīvdabas muzejā senioru pāris man mēģināja pastāstīt, ka mana seriāla “kolēģis” patiesībā nemaz nav slims, ka viņš tikai izliekas. Tad es arī apzinos, ka esmu “izkāpis” no televizora. Tajā brīdī es spēlēju līdzi. Viņiem es biju seriāla tēls, nevis Ģirts. Lai jau būtu!

Līga Zeļģe: Kad man bērns sāka mācīties pirmajā klasē, vedu viņu uz skolu pirmajā dienā. Pēc tam sarunājos ar skolotāju un… es jūtu, kā man blakus veidojas gara rinda ar bērniem, kuri vēlas manu autogrāfu.

Atpūsties un paēst rasolīti

Kā jums izdodas sastrādāties ar seriāla režisori Intu Gorodecku?

Līga Zeļģe: Intai ir asa humora izjūta. Man tāda arī piemīt. Un man ar viņu ir viegli. Es uz viņu paļaujos, Inta māk precīzi formulēt, ko viņa vēlas. Tomēr tai pašā laikā aktierim dod lielu brīvību. Man pat kādreiz gribētos, lai kaut ko aizrāda vai palabo. Tomēr Inta ļoti paļaujas uz mani un neko nesaka.

Ģirts Liuziniks: Nu, gan jau tev pienāks arī tas mirklis! (Smejas)

Ģirts Liuziniks: Ar Intu strādāt ir forši. Tu citreiz atskrien noguris. Bet viņa tevi tā savāc, neko nevelk garumā, nefilozofē. Tas iedod asumiņu, nekā lieka, un tas ir labi.

Var teikt, ka televīzijas industrijā katras valsts ražotajiem seriāliem ir vairāk savs “raksturs” vai niša. Meksikā tās lielākoties ir emocionālas ziepju operas, Skandināvijas valstīs sevišķi populāri ir un kļūst detektīvstāsti ar tumšu noskaņu scenogrāfijā, tēlu izveidē, mūzikas izvēlē. Kā jums šķiet, kas latviešu seriālus raksturotu visprecīzāk?

Ģirts Liuziniks: Man šķiet, ka Latvijā vēl nav izveidojusies tāda seriālu industrija. Ir iekštelpās, ir ārtelpās, ir komiski, vairāk uzspēlēti, tad mēģina pietuvināties realitātei. Vēl notiek taustīšanās. Un tas ir labi. Taču ir skaidrs, ka to visu “pavilkt” finansiāli ir ļoti sarežģīti. Aktieri ir aizņemti, viss maksā [naudu].

Līga Zeļģe: Latviešu seriāla veiksme ir tad, ja cilvēks spēj līdzpārdzīvot tēliem. Ka viņi atpazīst šādus tēlus dzīvē, viņi zina tādas tantes, kuras cep kūkas un pie kurām var aiziet parunāt, atelpot, paēst to rasolīti. Jācer, ka arī šajā seriālā būs daudz pozitīva, jo tas ir tas, ko cilvēki vēlas redzēt. Lai ir viegli. Lai var atgūt dzīvesprieku.

Vai ticat “sliktajiem” un “labajiem” tēliem?

Līga Zeļģe: Man ārprātīgi patīk tas, kas ir BBC seriālos. Ka nav tikai labais vai tikai ļaunais. Latvijā, līdzīgi kā Meksikā, ir tikai viens vai otrs. Atceros, ka iepriekšējā seriālā (“Ugunsgrēks”) baigi cīnījos [ar to].Lai manis atveidotā Dana nav tikai ļaunā. Jo, no vienas puses, es viņu saprotu. Viņai ome piespieda izlikties, tad vīrs šļūc ar citu meiteni, gribēja Danu pamest. Un, kad viņai sāk teikt, ka ir tā sliktā..

Ģirts Liuziniks: Vienkārši situācijas ir dažādas un nevajag izlikties arī labākiem nekā mēs patiesībā esam.

Līga Zeļģe: Un es tieši baidos no tiem ļoti labajiem cilvēkiem.

Vai jums ir kāda sevišķi mīļa loma, kas līdz šim jau ir spēlēta?

Līga Zeļģe: Man bija loma Ināras Sluckas izrādē “Zudušo laiku citējot”. Tad pirmo reizi ieraudzīju, kā es izskatos uz ekrāna. Lai gan iepriekš biju jau [bērnu raidījumā] “Kaste Este”, tomēr tas bija cits formāts, turklāt man tur ir biezs grims. Bet kopš tās izrādes laika man sakārojās tā pa īstam filmēties. Man Ināras izrādē un arī vispār patīk stils. Tā bija 50. gadu stila izrāde, kur tika ievērots un izveidots estētiski ļoti baudāms formāts.

Ģirts Liuziniks: Es gan tādās kategorijās nevarēšu izcelt, jo visur ir ielikts ļoti daudz.

Dzīve kā sportā

Kas jūsu rudens sezonā ir aktuālākais vēl bez seriāla “Divi vienā”?

Līga Zeļģe: Pagaidām lielā aktualitāte ir “Divi vienā”. Tas prasa daudz enerģijas. Pēc tam arī Latvijas simtgade. Tā mūsu teātrim ir svarīga. Tur proklamēja Latvijas valsti, mēs abi esam no Nacionālā teātra. Būs daudz dažādas izrādes simtgades ietvaros. Kad aizritēs valsts svētku trakumi, varēsim pievērsties mākslai. Šogad piedalīšos izrādē, kuru veidos horeogrāfi kopā ar Latvijas dzejniekiem un aktieriem. Izrādi sauks “Visas manas kaislības ir tavas lūpas”. Man tas šķiet kaut kas nebijis.

Vai teātrī jums tuvāka ir klasika vai mūsdienu iestudējumi?

Līga Zeļģe: Es esmu laimīga, ja ir laba dramaturģija. Tomēr laba dramaturģija ir retums.

Ģirts Liuziniks: Jā, tā tiešām ir.

Līga Zeļģe: Kā atrast labas, trāpīgas lugas, atbilstošas mūsdienām. Lai aiziet tautās un pašiem interesanti spēlēt, kaut kas, kas nav plakans.

Jūs abi savā profesijā darbojaties jau vairāk nekā desmit gadus. Kas visvairāk dzen uz priekšu un neļauj pagurt?

Ģirts Liuziniks: Mēs jau arī pagurstam.

Līga Zeļģe: Ir tādi viļņi, kad gribas iet projām, darīt ko citu.

Ģirts Liuziniks: Un tad tu padomā par to… ko gan…

Līga Zeļģe: Nu, tā jau nav. Visu ko citu jau varētu atrast un darīt. Bet ir tas adrenalīns, “šeit un tagad” brīdis, neprognozējamība teātrī. Ir iespēja kļūt par kādu citu.

Ģirts Liuziniks: Jā, un tas kaifs radīt konkrētajā mirklī kopā ar to partneri. Un tad mēs piktojamies, ja mūs sāk likt rāmjos. Par marionetēm negribas kļūt, gribas kļūt daļai no mākslas.

Līga Zeļģe: Satiekas mana un partnera iedomu pasaule. Ir iespēja vēl arī ceļot laikā, emocijās, notikumos. Mēs esam dzīvojuši tik daudz dažādu dzīvju.

Aktiera profesijā daudzi ir salūzuši. Droši vien ir jābūt gana stipram, lai dzīvotu dzīvi ārpus skatuves.

Līga Zeļģe: Reizēm pēc nospēlētas izrādes man ir sajūta, ka esmu izšķīdusi tūkstoš bumbiņās uz grīdas. Jāmāk sevi dabūt atpakaļ kopā.

Ģirts Liuziniks: Pilnībā jau sevi nevar [nodalīt]. Ir reizēm tāda sajūta ar lomām – ja tu pamatīgi strādā, tajās lomās ir, var teikt, dažādas asins struktūras. Vienā tās asinis kļūst biezākas, un tu to visu laid caur sevi, lai nemelotu uz skatuves, pilnvērtīgi spēlētu. Es redzu daudz līdzību aktiera dzīvē ar profesionālo sportu. No sevis jāatdod daudz.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti