Galvenās lomas filmā uzticētas Tomam Auniņam un Mārcim Lācim. Līdzās viņiem lomas atveido arī Juris Žagars, Dārta Daneviča, Daniela Vētra, Marija Skangale.
Filma "Nemierīgie prāti" katram atklāsies atšķirīgi un katrs to atstāstīs pa savam. Ļauties filmas ritumam un iejusties palīdz galveno varoņu, brāļu atšķirīgums, kas ar katru ainu kļūst acīmredzamāks. Kas tu vairāk esi – Roberts (Toms Auniņš) vai tomēr Mārtiņš (Mārcis Lācis) Ašenkrampfs? Abi.
Caur brāļu Ašenkrampfu attiecībām režisori turpina pētīt vīrišķības tēmu, kas caurvijusi viņu iepriekšējās filmas.
Neiztrūkst arī Ābelēm raksturīgais smalki ironiskais humors, kas publikai netiek barots "ar karotīti", bet uzdzirkstī starp rindām.
Sadzīviskā, bohēmiskā vidē atklājas dažādi fundamentāli simboli – jūra (ūdens), zivis, laiva, kubs. Tā, piemēram, aina, kurā Roberts gandrīz noslīkst jūras dzelmē un Mārtiņš viņu izglābj, liek aizdomāties, varbūt Robertam ir bail no savas zemapziņas dzīlēm, ar kurām savukārt Mārtiņš tiek galā ļoti labi. Mārtiņa problēma ir cita veida šķidrums – alkohols. Arī laivas simbols atkārtojas vairākkārt un iezīmē būtiskus pavērsienus.
Realitātes pieskares punkts ir Jura Žagara mākslas mecenāts Gunārs, tikmēr Danielas Vētras un Dārtas Danēvičas atveidotās liktenīgās sievietes rada nekontrolējamus notikumu pavērsienus un seksīgas ainas.
Filmā par aktieriem kļuvuši arī nejauši garāmgājēji, un šis dokumentālā kino elements skatītājos rada sava veida klātbūtnes sajūtu.
Tāpat var sazīmēt arī paralēles ar Latvijas kultūras un mākslas pasaulē notiekošo, jo epizodiski kadros redzami sabiedrībā pazīstami cilvēki, kā arī paralēles atklāj pazīstamā vide. (Bet, kā jau mākslas filmā tas gadās – visas līdzības ir pavisam nejaušas). Dažkārt ūdeņi mēdz būt arī sekli, kāds metaforiski nosmīnēs. Filmas skaņu celiņu veido latviešu alternatīvā mūzika (kontrastam ir arī zīmīgi klasiskās mūzikas skaņdarbi), kas arī palīdz iejusties. Savukārt pasakaini skaistie, Norvēģijas ziemeļos filmētie skati un negaidītā notikumu attīstība ieved pavisam citā pasaulē, atklājot jaunu brāļu attiecību saikni un sagatavojot psihedēliskajam filmas noslēgumam.
"Nemierīgo prātu" garums ir stunda 47 minūtes, un tas ir ceļojums nemierīgu prātu kambaros, kam ir vajadzīgs laiks.
Kur ir tā robeža starp radošo izaicinājumu un garīga rakstura traucējumiem?
Un arī bez simbolu atkodēšanas "Nemierīgie prāti" rada līdzpārdzīvojumu nemiera gariem, kuru darbības apkārtējiem tik bieži ir nesaprotamas un šķiet trakas. Pārdzīvojums būs vēl jo spēcīgāks, ja šāds "nemierīgais prāts" ir tavā draugu lokā vai arī ir piedzīvota tā izdzišana.
Ak, šie trakie mākslinieki!
Tikos ar visiem trim brāļiem Ābelēm: režisoriem Lauri un Raiti un operatoru Mārci, lai viņi mani soli pa solim vēlreiz izvestu cauri filmai – gan paustajām idejām, gan aizkulisēm.
Sākumā režisori apsvēruši, ka brāļi Ašenkrampfi varētu spēlēt grupā, kas pašiem ir zināma vide, tomēr nolemts par citu darbības vidi. Saku, ka pirmajā mirklī filma attaisno ierasto stereotipu, ka tie mākslinieki ir traki cilvēki. "Tas ir mūsu humors. Šī filma ir tapusi ar daudzu mākslinieku svētību – mēs kopā pajokosimies. Tas ir līdzīgi kā mums jautātu par kino vai mūzikas veidošanas amizanto pusi, " saka Lauris Ābele.
Taču filmas nopietnā, destruktīvā puse balstās brāļu drauga – mākslinieka dzīvesstāstā. "Pašdestrukcija noveda pie tā, ka viņš šobrīd vairs nav mākslinieks. Filmas galvenais lozungs ir pārfrāzēts mūsu drauga teiciens par paša prāta brucināšanu, jo vēlējās iet tālāk savās radošajās izpausmēs. Filmas sauklis: "Ja tu brucini prātu, tad prāts sāks brucināt tevi." Kur ir tā robeža, kad mēs aizspēlējamies ar destrukciju – kaut vai ar to pašu dzeršanu. Cilvēki zina, ka nav labi, bet daudzkārt dzeršanai nododas arvien vairāk un vairāk. Šī destrukcija filmas kontekstā varbūt šķiet absurda, bet tur ir sava cilvēciskā loģika," saka Raitis Ābele.
Filma kā mūzika
"Nemierīgie prāti" nav ierastā secīga stāstījuma formā, un tas varētu atsijāt daļu skatītāju. "Šīs filmas struktūra vairāk līdzinās muzikālai kompozīcijai, līdzīgi kā mēs rakstām mūziku grupu "Soundarcade" vai "Das Sonntags Legion" ietvaros. Arī montāžas režisors Armands Začs spēlē mūziku. Šādas kompozīcijas ideja ir cilvēku ievest ceļojumā, no kura nevar izkāpt ārā.
Filmai nav klasiskā naratīva struktūras, netiek norādīts, kurš ir labais, kurš sliktais. Varonis cīnās pats ar sevi, un tu īsti nesaproti, par ko ir cīņa, kur ir cīņa,"
saka Raitis.
Papildinot brāli, Lauris teic: "Mums visiem trijiem nepatīk kino, kur tu no sākuma jau zini, kā viss beigsies. Tad filmas vidu atsēdi, lai noskatītos, kā tas viss piepildīsies. Tas viss dod gandarījuma sajūtu, ka varēji paredzēt beigas, bet tajā pašā laikā pārņem liela garlaicība.
Mēs ar mākslu gribam sajust to pirmreizējo bērnības prieku par nezināmo."
Raitis saprot, ka gan filmas forma, gan plakāts var "atsijāt" skatītājus, taču atzīst: "Dzīvē esmu pārņēmis teicienu no Dambja: "Ja koncertā ir vismaz viens cilvēks, kuru mūzika uzrunā, un dziesma nonāk pie cilvēka, tad ir vērts spēlēt." Un mūsu uzdevums ar filmu un arī ar reklāmas kampaņu ir filmu aizvest pie tiem cilvēkiem, kuriem tā rezonēs."
Brāļi ir draugi
Filmas "Nemierīgie prāti" galvenās lomas atveido Toms Auniņš un Mārcis Lācis, kuru pašu mākslinieciskā daiļrade arī ir ļoti ekspresīva un filmas kontekstā iederīga, taču arī viņi izgājuši filmas aktieru kastingu.
"Mēs nezinājām, ka Toms Auniņš un Mārcis Lācis ir draugi. Salikām viņus kopā spēlēt brāļus un bijām pārsteigti, cik priecīgi viņi ir par šo satikšanos,"
atklāj Raitis.
Būs skatītāji, kas meklēs brāļos Ašenkrampfos brāļus Ābeles. Vai atradīs? Jautāju režisoriem. "Kas tad ir brāļi? Būtībā draugi. Brāļus vieno asinis," atbild Lauris. Raitis turpina: "Mēs no sevis neaizbēgsim un mūsu portrets filmā kaut kādā ziņā būs saskatāms. Bet mums ir savs attaisnojums, kāpēc filma nav par mums. Mēs esam trīs. Filmā ir divi. Trīs nav divi." Mārcis piebilst: "Atceros, ka Krilovs mums mācīja, ka kino top no ikdienas vērošanas. Un arī mēs vērojām to, kas notiek mums apkārt, un to transformējām šajā filmā."
Filmā redzamās ballītes ir īstas, tāpat asas izjūtas filmēšanas grupai sagādāja kautiņa ainas, filmas gaitā ķermeniskas transformācijas piedzīvo abi galvenie varoņi, visredzamāk – Mārča Lāča atveidotais Mārtiņš.
Abi galvenie varoņi zinājuši un trenējuši savus dialogus līdz filmas pusei, bet otrā filmas daļā katrs zinājis ko citu, šādi saglabājot pārsteigumu.
Brāļu Ašenkrampfu saikne vislabāk atklājās Norvēģijā, kas pašiem režisoriem esot radījusi savstarpēju diskusiju. "Aktieri var labi nospēlēt, bet jautājums – kā šī aktierspēle iederas filmas kontekstā. Zinājām, ka nevēlamies nepamatotu eklektiku," saka Lauris.
"Šajā jautājumā nopelns ir montāžas režisoram Armandam Začam. Jo viena filma bija uzrakstītā veidā, otra filma – pats filmēšanas process, tad bija trešā filma montāžas procesā, kur mums jau bija trešā galva – Armands. Ļoti labi, ka viņš mums bija. Začs visam piešķīra savu skatījumu, un mums ir sanācis tā, ka dzīvē ļoti labi saprotamies. Viņš ļoti labi pazīst mūs un zina, kurā brīdī jāuzklausa Lauris, kurā brīdī jāuzklausa mani," saka Raitis.
Ķīmisko atkritumu lieta
Turpinām sarunu par filmā izmantoto simbolismu – gan universāliem arhetipiem, gan zem simboliem paslēpto lokālo ironiju. Katru skatītāju uzrunā kaut kas cits, un katram ir savs skaidrojums par redzēto.
"Kādu itāļu filmu kritiķi ļoti uzrunāja mūsu metafora par padomju laika atstātajiem atkritumiem un bezpajumtniekiem uz ielām. Mēs pat nevarējām iedomāties ko tādu. Mums ir citi naratīvi, kāpēc tur ir ķīmiskie atkritumi un bezpajumtnieki. Mums bezpajumtnieki darbojas kopā ar Mārtiņa tēlu. Mūsu starpā savā ziņā bija siena, tomēr, skatoties no itāļu skatupunkta, es nevarēju viņai nepiekrist, " spriež Raitis.
Lauris atklāj, ka "Tallinas "Black Nights Film Festival" savu versiju par filmu viņiem izstāstījis kāds vīrietis: "Viņš to bija sapratis pilnīgi savādāk, nekā mēs bijām domājuši, bet viņa stāstam bija absolūta jēga. Viņš bija sapratis, ka ķīmisko atkritumu un saindēto, mirušo zivju dēļ cilvēks paliek jocīgs. Lai ar to tiktu galā, viņam jābrauc uz Norvēģiju. To visu dzirdēja arī mākslinieks Artūrs Virtmanis, kurš vēlāk mums sacīja –
redziet, brāļi, jūs nekad nevarēsiet paredzēt, ko cilvēks domās par jūsu mākslu!
Ja es ģenēzē paskatos uz to, ko man šis cilvēks teica, – viss sakrīt! Tā tik tiešām varētu būt. Cilvēks apēd saindētu zivi un nojūdzas!"
Saku, ka man šajā ainā atmiņā ienāca Kristiana Brektes un Modra Svilāna izstāde "Baltic Sia" pērnajā vasarā Liepājā, kas bija veltīta jūras ekoloģijas problēmām. "Nu redzi, mēs šo nezinājām, kaut arī ar Brekti mums ir labas attiecības. Filmas vajadzībām viņš pat iedeva savus mākslas darbus," atbild Lauris.
"Tā informācija kaut kur virmo! Ideja par ķīmiskiem atkritumiem radās no dokumentālā projekta kopā ar Kristīni Garklāvu, kura bija sākusi šo jautājumu pētīt. Deviņdesmitajos gados, padomju armijai atkāpjoties virzienā no Liepājas uz Gotlandi, no kuģa jūrā konteineros nolaida ķīmiskos atkritumus. Par šo lietu zina tikai armijnieki, kas to ir darījuši. Zviedrija saka, ka tā nav viņu problēma, jo tas ir noticis no Latvijas krastiem. Krievija saka – tā nekad nav noticis. Latvijai un Lietuvai vienkārši nav naudas, lai skenētu jūru un meklētu šos konteinerus. Sapratām, ka šāda veida doķenei būtu vajadzīgi milzīgi līdzekļi. Tādēļ šo ideju iekļāvām mākslas filmā," skaidro Raitis.
Ciemos pie šamaņa
"Šamaņa lomā ir īsts sāmu šamanis. Mēs ar viņu runājām par filmas scenāriju, ko viņš darītu, ja pie viņa tik tiešām nonāktu cilvēks, kas ir apjucis. Viņš atbildēja, ka sākumā izmēģinātu visas zināmās tradicionālās metodes. Ja nekas nestrādātu, tad zvanītu uz psihoneiroloģisko slimnīcu. Ja mēs romantizējam šamaņus, tad jāsaka, ka šis šamanis dzīvo līdzi mūsu laikam, medicīnai un tehnoloģijām, bet tajā pašā laikā viņam ir zināšana par senāku tradīciju turpināšanu, kuru savukārt nav mums," saka Raitis. Lauris piebilst, ka filmā iekļāvuši, piemēram, kadru, kur šamanim uz rokas ir pulkstenis. Šamanis teicis: "Ja kāds domā, ka mūsdienās šamaņi dzīvo ādas teltīs, tā ir karikatūra."
Mārcis atklāj, ka sāmu šamanis esot stāstījis, ka viņi var ierakt cilvēku zemē. Filmā tas nav iekļauts, Raitis skaidro: "Tā ir viena no viņu praktizētajām terapijām. Filmā tas būtu bijis iespaidīgi, bet, tā kā pēc scenārija filmējām vēlā rudenī, viņš teica, ka neviens pie vesela prāta otru cilvēku šajā aukstumā neraktu zemē. Tur uzreiz ir garantēts plaušu karsonis."
"Tas ir jautājums par ķermeņa restartēšanu, ko mūsdienu cilvēks var izdarīt, piemēram, ar mono diētu palīdzību. Esmu runājis ar indiāņu šamaņiem, kas iesaka veidu, ko varam izdarīt arī Latvijā – cilvēku nopērt ar nātrēm. Ķermenis iekaist, sajūta, ka esam ellē, bet tajā laikā notiek dziļš restarts, kas palīdz atbrīvoties no daudzām imūnām problēmām," saka Lauris. Raitis brāli pavelk uz zoba: "Tad jau tu saproti, kāpēc tevi masieris sadauzīja kā ar cirvi, ka biji zilumains. Nākamais līmenis būs pēršana ar nātrēm." Lauris smej: "Jā, šo vajag pieminēt. Tas notika Polijā, un Gustavs Terzens man to ieteica." Raitis turpina: "Alternatīvās prakses ir foršas līdz tam mirklim, kad tiec piedauzīts."
"Mūsu filmā ir šīs alternatīvās prakses, lai parādītu to, ko mūsdienās cilvēki dara paralēli tradicionālajai Rietumu izglītībai, kas mums nevar palīdzēt saprast to, kas mēs esam.
Raitis šajā jautājumā domā savādāk, bet šīs viedokļu atšķirības neietekmē filmu," spriež Lauris. "Filmā ir izkristalizējies vienojošais. Man ir viens pasaules skatījums, Laurim – cits. Ja mēs par kaut ko vienojamies, tad tas arī būs," papildina Raitis. Savukārt Mārcis secina, ka viņam ir visvieglāk: "Kamera ir manā plecā, un es daru to, ko uzskatu par labāko. Kad notiek aktierspēle, kas man ir jāfiksē, man lēmumi ir jāpieņem momentā." Brāļi uzsver, ka alternatīvās prakses ir viens no virzieniem, kuros mūsdienu "nemierīgie prāti" meklē atbildes, un to brāļi redz savos līdzcilvēkos.
Melnais kubs
Viens no filmas simboliem ir arī melnais kubs, kas ir brāļu Ašenkrampfu mākslinieciskās performances sastāvdaļa. No vienas puses, tas ir kas mistisks, no otras puses – tā ir vieta, kas dod drošu patvērumu. Varbūt mēs apzināti sev apkārt būvējam kubu, saku režisoriem.
"Mums vajag savu telpu, mikro kosmosu, kurā varam saprasties, savādāk pasaule šķiet nesaprotama. Īstenībā tā ir ļoti vienkārša, bet mēs to nevaram iedomāties. Tādēļ vēlamies savu mazo, sakārtoto pasaulīti.
Tajā mirklī, kad cilvēki saprot, ka mikro kosmoss ir maza kopija makro kosmosam, tad mēs varētu saprast, ka viss ir tas pats. Mums vajag šo noslēgto vidi kā Borisa Grebenščikova dziesmā: "Visi dzejnieki zvana cits citam un priecājas, cik skaists ir mūsu loks" ("А поэты торчат на чужих номерах / Но сами давно звонят лишь друг другу / Обсуждая, насколько прекрасен наш круг" - red.) Tas ir tas kubs!" saka Lauris, piebilstot, ka kuba simbols plaši izmantots dažādās formās, tajā skaitā arī kino. Savukārt "Nemierīgo prātu" kontekstā kuba simbols arī ir kā atvērta metafora, kas vieniem var šķist biedējoša, uz citiem neatstāj lielu iespaidu.
"Jāsaka, aktieris Mārcis Lācis šajā kubā tik tiešām pavadīja noteiktu laiku. Mēs gribējām, lai iznākšana no kuba ir dokumentāla, tādēļ ar Lāci vienojāmies, ka viņš paliks tajā vietā 24 stundas.
Tas viss notika vecā cara laika kuģa darbnīcā Liepājā, Tosmārē. Lācis teica, ka sākumā devās iekšā satraukts un ar apņēmību gūt transformējošu pieredzi. Viņam esot iekšā kubā, ārā sākās vētra. Darbnīcai ir stikla jumts, un stikla gabali vētras laikā krita lejā uz kuba. Viņš teica, ka šī pieredze bija diezgan negaidīta. Ja viņam vēlreiz būtu tas jādara, viņš ietu atpakaļ kubā. Un mums arī izdevās nofilmēt iznākšanu tieši tā, kā mēs to bijām ieplānojuši – vienā kadrā", atklāj Raitis.
Uz viena viļņa
Februārī kino nonāca arī Mārča Lāča debijas mākslas filma "Revolūcija", kuras tapšanā iesaistīti arī brāļi Ābeles. "Vispār ironiski sanāk – Mārcis Lācis atsūtīja mums pieteikumu, kas mums ar brāli patika. Uzaicinājām viņu uz kastingu, viņš nonāca filmā. Galu galā notika tā, ka mūsu filma iznāca vēlāk par Lāča "Revolūciju", kur Raitis ir producents, Mārcis – operators. Es pats mazā ainā esmu aktieris," stāsta Lauris. "Jāpiemin arī tas, ka "Nemierīgie prāti" nāca ļoti ilgi. Mēs tīzeri filmējām 2016. gada novembrī. Un tad sākās ļoti liela optimizēšana, kamēr nonācām līdz filmēšanai," atklāj Raitis. Mārcis piebilst, ka filmēšana sākās 2019. gada septembrī, un tad sekoja divi pandēmijas gadi, tāpēc filma iznāk tikai 2022. gadā. "Bet šis ilgais laika posms vairs nav svarīgs. Mēs filmu veidojām, lai tā būtu balstīta pēc iespējas reālākos notikumos un nebūtu piesaistīta konkrēta brīža aktualitātei," saka Raitis. Lauris bilst, ka pēc pandēmijas ir vairāk nemierīgo prātu.
"Atgriežoties pie Mārča Lāča – iepriekš nebiju ar viņu pazīstams. "Nemierīgo prātu" filmēšanas laikā, ar kameru nākot abiem aktieriem tieši sejā, acīmredzot, izveidojās uzticība. Operatoram un aktieriem ir jāizveido uzticība. Vēlāk Lācis mani uzaicināja filmēt īsfilmu "Pēdējā maltīte", un no šīs sadarbības vēlāk tapa arī "Revolūcija"," ar sadarbības attīstību iepazīstina Mārcis.
"Ja tu atrodi cilvēku, ar kuru tev saskan, jūs varat uz viena viļņa kopā sērfot, viens otram palīdzot, tad jādara kopā tik ilgi, cik tas ir nepieciešams,"
saka Raitis, piebilstot, ka abiem Mārčiem ir izveidojies tandēms un viņi jau strādā pie Lāča nākamās filmas. Savukārt Toms Auniņš ir mūzikas autors Mārča un Laura "Latvijas koda" īsfilmai "Mierjemā".
"Cilvēciskais kontakts ir vissvarīgākais," noslēgumā saka Lauris.
