Saruna ar kinorežisoru Vari Braslu: Garšīgas komēdijas nav viegli taisīt

Novērtējot režisora Vara Braslas sniegumu Latvijas kino, šī gada "Lielā Kristapa” ceremonijā viņš tiks sumināts par mūža ieguldījumu. Latvijas Televīzijas raidījumā “Kultūrdeva” Mārtiņš Ķibilds sarunājas ar režisoru par to, ka komēdijas veidot ir daudz grūtāk nekā nopietnas filmas – par spīti tam, ko domā kino kritiķi.

Kopumā Vara Braslas radošajā daiļradē ir 15 spēlfilmu. To vidū "Emīla nedarbi”, ''Ziemassvētku jampadracis”, "Ūdensbumba resnajam runcim”, arī melodrāma "Ezera sonāte” un citas. Četras no tām godalgotas ar "Lielā Kristapa” balvu.

Latvijas Televīzijas raidījumā “Kultūrdeva” ar režisoru sarunājas Mārtiņš Ķibilds.

Mārtiņš Ķibilds. Jēdzienā “mūža ieguldījums” es redzu divas nozīmes. Viena ir klasiskā – jūsu ieguldītais mūžs Latvijas kino. Bet otra nozīme ir, manuprāt, tas, ka jūs ar savu darbu esat atstājis neizdzēšamu ieguldījumu arī daudzu citu mūžos. Jūsu filmas arī mana mūža stūrakmeņi. Patiesībā, no jūsu filmām manā mūžā vislielāko iespaidu ir atstājusi “Tereona galva”. Varbūt tas tāpēc, ka atšķirībā no citām jūsu filmām, tā ir nevis priecīga filma par bērnu, bet skumja.

Varis Brasla. Man pašam “Tereona galva” ir viena no tuvākajām filmām. Tur iekšā, tajā puikā ir ļoti daudz no manis. Tā ir ļoti uz manas stīgas.

Tad sanāk, ka jūsu stīga patiesībā ir tā skumjā.

Es domāju, ka jā. Vairāk.

Un tad ar prieka filmām jūs to sevī mēģināt noklusināt.

Garšīgas prieka filmas, komēdijas nav viegli taisīt.

Man liekas, ka jokot ir daudz grūtāk, nekā runāt gudri.

Simt punkti. Es to visu mūžu mēģinu iestāstīt teātra un kino kritiķiem, bet viņiem liekas, ka "Makbets" ir grūtākais, kas var būt.

Pie tā mūža ieguldījuma sliekšņa parasti ierasts runāt ļoti komplementāri un ar attieksmi, ka viss jau tā kā padarīts. Man gan liekas, ka jūs esat vēl arvien vesels un pie pilna mākslinieka saprāta.

Es tā ceru.

Tāpēc gribu jūs izaicināt. Runājot par jūsu pēdējo filmu “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru”, vai jūs piekrītat, ka tā ir teju vienīgā jūsu ģimenes filma, kas uz pasauli skatās nevis ar bērna acīm, bet ar pieaugušā acīm?

Jūs, manuprāt, esat ļoti tuvu patiesībai. Es tā nebiju aizdomājies.

Bet tā sanāk, ka šai filmā, atšķirībā no citām jūsu ģimenes filmām, galvenajā lomā nav bērns. Nav Oskars, bet vectēvs Pauls.

Jā. Bet bez bērna tas tēls nebūtu. Taču jums ir laikam liela taisnība.

Vai tas ir apzināts gājiens?

Es jau barojos no dramaturģijas. Šajā gadījumā Alvis Lapiņš ir tas, kurš to visu sacerēja.

Bet jūs jau gadiem esat uz vienas dvēseles stīgas.

Tas gan, jā. Bet mēs katrs cenšamies darīt savu darbu. Dikti aktīvi nejaucamies iekšā. Es patiešām nebiju aizdomājies no tāda... Jums tas ir skatītāja viedoklis, ja tā var teikt.

Bet to zvana mēlīti iekustina tomēr tas mazais cilvēks, tas puika. Vectēva filozofijā - dzīves gudrībā - ir tas, ka ar vārdiem neko nevar izdarīt – kā tu rīkosies, tā darīs arī tas mazais ķipars.

Tā ir. Es jums pajautāšu vēl tiešāk. Vai jūs piekrītat, ka ar šo savu filmu jūs godīgi atzīstaties tajā, kas neizbēgami notiek ar mums visiem – novecošanā? Jo, piemēram, tā jūsu atziņa, ka dators dara daudz ļauna, jo izslēdz jūtas - vai tas nav pārāk šerpi teikts? Jā, uz datora var spēlēt trulas spēles, bet datorā var arī Šekspīru lasīt. Ar ko dators ir mazāk juteklisks par grāmatu?

Es jau baidījos, ka iekāpsiet tajā zonā, kur iekāpa vairāki [kritiķi], kas rakstīja par filmu – ka Brasla ir pret tehnisko progresu un tā tālāk. Bet tas nav par to.

Ticiet man – šis jūtu izpaušanas veids, ja mēs sarunātos tikai ar [podziņu spaidīšanu] – milzīgs bomis pēc kāda laika iebelzīs cilvēku attiecībās. Teiksim, runājot ar jums, ja šeit būtu normāla gaisma un tuvums – gribas jau tās acis redzēt, nevis dzirdēt tikai to jēdzienīgo, ko jūs man raidāt.

Jūs to pieredzēsiet. Tā būs.

Bet, ja to tulko kā nostāšanos pret tehnoloģiju progresu, nu tas būtu idiotisms.

Tieši tāpat kā pārmetums, ja atceraties epizodi, kurā skolu likvidē un ved projām mantas – pieskrien klāt viens no tiem strādniekiem un prasa: “Jūs esat pret Krieviju?” Nu kas par muļķībām. Taisni tai kadrā bija tā muiža, kur bija skola – to tiešām likvidēja, tās bija viņu mantas, kuras viņi ļāva dedzināt.

Tā ka dažkārt tie rakstītāji raksta to, ko ir izdomājuši, nevis to, kas ir fakts.

Man starp citu no šajā filmā rakstītā īpaši patika mazā epizodīte, kur vecmamma mazdēlam stāsta par puiku, kas reiz vilka karogu, par to tika izmests no skolas un pēc tam ielikts cietumā – par to viņa teica: “Bija tāds Nelatvijas laiks.” Cik ļoti sāpīgi un trāpīgi tas ir mazam bērnam pateikts.

Cik jūs uzmanīgi esat skatījies, paldies. Šajā saistībā -  tur arī ieskanās “Pie pleca plecs”, ImKas [dziesma].

Imanta Kalniņa, jā.

Un par to rakstīja – “Skan kaut kāds tramtram maršs.” Tātad raksta cilvēks, kas nezina, kas Latvijā vakar noticis.

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti