Rīgas Starptautiskajā kino festivālā ("Riga IFF"), kas norisinās no 17. līdz 27. oktobrim, šogad vienpadsmit dienās tiek izrādītas 148 filmas. 11 tematiskajās programmās un konkursu skatēs laikmetīgais kino satiekas ar klasiku, ievērojamu režisoru filmas skatāmas līdzās drosmīgām debijas filmām.
Labs kino dod iespēju sarunāties par šodienas cilvēkam būtiskām, sociāli un politiski nozīmīgām tēmām. Tāpēc "Riga IFF" sadarbībā ar sabiedrisko mediju portālu LSM.lv lasītājiem piedāvā iepazīties ar filmām, kas ir ne tikai izcili mākslas darbi, bet arī rosina pārdomas un diskusijas par sabiedrībai aktuāliem tematiem.
Par astoņām "Riga IFF" filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.
“Dubultā dzīve” ir garda un gaisīga kā peldošās salas, un uzreiz var saprast, ka scenārijs rakstīts ar prieku un vieglumu – tā, lai izdotos brīnišķīga, mazliet skumja franču komēdija, kurā tomēr ir daudz, par ko aizdomāties.
Filma sākas ar satricinošu ainu – izdevējs atsaka rakstniekam publicēt viņa romānu.
Man tā ir personiski ļoti tuva tēma, jo nupat esmu iesniegusi izdevējam manuskriptu un esmu ļoti jūtīga pret jebkādiem iebildumiem,
tāpēc jau pēc pirmajām minūtēm man āķis bija lūpā un skatījos ekrānā, acis neatrāvusi.
Visa filmas darbība rotē ap izdevēju, rakstnieku un viņu otrajām pusēm – populāro aktrisi, kuru attēlo lieliskā Žiljeta Binoša, un ārēji skarbo politiķa padomnieci – kas gan vēl man pašreizējā situācijā varētu interesēt vairāk kā sarunas par rakstniecību un politiku? To nu gan te netrūkst – varoņi sarunājas vienā laidā – gan par digitalizācijas laikmeta ietekmi uz lasīšanas paradumiem un grāmatu izdošanu, gan par to, cik caurredzamai un tikumīgai jābūt politiķa dzīvei. Plūst valodas, bagātīgi lejas vīns, alus un, man par pārsteigumu, arī šņabis, aktrises ģērbušās ar nevainojamu franču šarmu, visi tikpat šarmanti krāpj cits citu un ātri piedod, kaut jūtas vīlušies.
Viena no galvenajām tēmām – vai cilvēki mūsdienās vēl lasa pietiekami daudz, vai drukātajām grāmatām maz ir nākotne?
Pavīdēja doma, ko dīvainā kārtā nebiju piefiksējusi – patiesībā mūsdienās ļaudis lasa vairāk nekā jebkad, viņi lasa gandrīz visu laiku, tikai... citādi. Sociālie tīkli, blogi, portāli, čati – tā visa ir lasīšana un citreiz arī rakstīšana, mākslas darba radīšana. Piemēram, tviteris kā īsprozas vietne. Kā tviteristei man pat nākas piekrist – bieži vien nobrīnos, cik kvalitatīvi ir vairāku mana burbuļa pārstāvju rakstītie 280 zīmju teksti.
Jaunākā paaudze, ko filmā reprezentē izdevēja asistente, ir pilnībā pārliecināta, ka literatūras nākotne ir tikai un vienīgi digitālajā vidē, rakstniekiem un izdevējiem ir jāmācās tai pielāgoties un ne tikai jāpārceļ visi teksti tīmeklī, bet arī jāraksta pavisam citādi – kā piemērs tika minēts blogs, kuram ir 5000 skatījumu dienā, kamēr grāmatai tā ir visa daudzu gadu gaitā izpārdotā tirāža.
Lai gan sirdī jūtos jauna un sekoju tehnoloģijām brīžiem aktīvāk nekā manas meitas, man no šādas idejas uzmācas nelabums –
es neesmu gatava radīt prozu bloga formātā, es neesmu gatava atteikties no grāmatām, labi, nevajag obligāti papīru, var planšetē vai datorā, bet, Dies’ žēlīgs, jaunā paaudze, neatņemiet mums klasiski izstrādātus romānus! Un nelieciet man justies kā novecojošai tantei, ja vēl gribas kārtīgu, profesionālu literatūru!
Skatījos, skatījos, kā tie jaunie varoņi plosās, un ar gandarījumu secināju, ka četrdesmitgadnieki tomēr velk vezumu atpakaļ tradicionālajās sliedēs un pavīd cerība, ka blogi neaizstās grāmatas un tīkla video neizstums no aprites filmas – viss sadzīvos draudzīgi vismaz tik ilgi, kamēr mūsu paaudze neizmirs.
Šīs intelektuālās peripetijas ir pasniegtas ar labu humoru, kārtīgu devu pašironijas un vieglu izsmalcinātību.
Vēl viena tēma, kas man šķita būtiska – vai ir ētiski, interesanti un oriģināli, ja rakstnieks savus romānus pa taisno noraksta no dzīves, izmantojot reālus personāžus reālās situācijās, tik vien kā nomainot vārdus? Filma atbildes nesniedz, vien ieved skatītāju dažus soļus aizkulisēs un parāda, pie kā tas var novest.
Es noteikti skatīšos šo filmu otrreiz, jo tajā attēlotie dialogi ir lielisks piemērs tam, kā var vienkārši un tajā pašā laikā gudri runāt par sarežģītām lietām. To es gribētu iemācīties. Un jā, vēl man gribas vairāk nopētīt Binošas tērpus – to līdz galam nepaspēju, jo bija jāseko angļu titriem.
