Tātad ideoloģiski visnotaļ noregulēts fons, uz kura jāattīstās sižetam. Turklāt tam jānotiek spilgti, skatītājs jāsatver kā ar knaiblēm, tāpēc ka citas izejas nav. Jo kino taču ir tā – vai nu cilvēka dvēseles dzīve (un tad kāda gan vairs ideoloģija, tikai cīņa pret to), vai arī žanriskums katrā kadrā, vai arī ir izdevies šedevrs. Pēdējo – izjaukšu intrigu - atmetam uzreiz. Tomēr cerēsim uz kārtīgu kino par spiegiem-diversantiem, kurus 1949. gadā iesūta no Lielbritānijas, lai viņi palīdzētu latviešu partizāniem.

Kāpēc ir vērts skatīties “Sarkano mežu”?

Аrgumenti, kā tas mūsu valstī ierasti mēdz būt, būtiski atšķiras atkarībā no… Īstenībā no daudz kā – gan nacionālā, gan estētiskā ziņā. Man, pieņemsim, ir interesanti

vērot aktierus – tie mums ir lieliski,

bet, kad pie viena galda redzi Liepājas teātra un koncertzāles “Cēsis” direktorus, kuri (tēlojot britus, kuriem ir vara) klausās Nacionālā teātra direktora (kurš tēlo izlūkdienesta darbinieku) ziņojumu, dvēsele vienkārši dzied, izdevies tik labi, pārliecinoši un, piedodiet, jocīgi; un vēl ir interesanti atpazīt atsevišķus scenārija gājienus, tie reizēm dod mājienus par “Izlūka varоņdarbu”, reizēm par “Spiegu", bet reizēm par “Virzību augšup”. Bet tas viss  ir nieki, salīdzinot ar pašu galveno jautājumu – bet kas būs ar galveno varoni, ar Vitoldu? Kurš vispār ne pārāk rāvās no Britānijas uz dzimteni karot – apstākļi tā sakrita, ka citādi nevarēja. Vai viņu beigās nogalinās? Vai arī viņu beigās atstās dzīvu? Un kas būs pēc tam?

Intriga "Sarkanajā mežā" ir. 

Turklāt vēl laba vizuālā kvalitāte, kas pieklājīgi izskatījās pat uz ekrāna kinoteātrī “Splendid Palace”, kur notika pirmo divu sēriju oficiālā pirmizrāde; un vēl ļoti atbildīgais kostīmu mākslinieces darbs un acīm redzamā režisoru prasme pavēstīt stāstu, piepildot to ar detaļām, savienojot kopā dažādās stāstījuma līnijas.

Nē, tas nemaz nav garlaicīgs kino, 45 minūtes paiet nemanot.

Kāpēc nav vērts skatīties “Sarkano mežu”?

Jo vēstījums ir tik kliedzoši tiešs, ka to nez vai izdosies pārvarēt nākamajās desmit sērijās (ja nu vienīgi notiks brīnums?). Tās jau pierastās situācijas dēļ, kad

trīs no trim ekrānā krieviski runājošajiem izrādās zvēri un nelieši čekisti.

Ar pirmajām epizodēm ir pilnīgi pietiekami, lai tas jau būtu līdz kaklam un negaidītu, kad parādās jauns personāžs, diversants ar muižnieku asinīm un dižo un vareno anamnēzē. Un, galu galā, tāpēc, ka pasaulē ir papilnam objektīvi augstākas klases seriālu un

LTV nav konkurents “Netflix” – lai gan saukli “Izvēlies Latvijas preci” neviens nav atcēlis,

un tas ir efektīvs ne tikai attiecībā uz maizi, bet arī uz izpriecām.

Un - ja pavisam vaļsirdīgi. Pirms 35 gadiem Aleksejs Simonovs uzņēma filmu “Vienība”. Atveru tagad  Vikipēdiju, redzu, ka uzņēma Lietuvas kinostudijā un ka Eimunts Nekrošus spēlēja katoļu mācītāju. Pārsteidzoši – Nekrošu neatceros. Toties Ļubomirs Laucevičs tā iespiedās atmiņā vēl pirmizrādē Rakstnieku namā, ka vēl tagad stāv acu priekšā. Viņš tēlo lauku māju saimnieku. Viņu no vienas puses mērķī tur krievi, 41.gads, apstulbuši, gandrīz nolemti, no otras puses – jautrie vācieši, kuri jau ir uzvarējuši, vairs prom neies. Un viņš, milzīgs, spēcīgs, skaists, krievus neizdod. Nikni, ar naidu, sakodis zobus – tomēr glābj. Baidās par savām mājām, par sievu un bērnu vai arī atceras sevī kristieti – to tikai Dievs zina. Tas viss kopā droši vien. Un pēc tam dzer. Daudz dzer.

Tā nebija pati lielākā epizode, taču manā uztverē spēcīgāk, gudrāk  un ticamāk par tiem laikiem – mākslas darbā, protams - neviens nav pastāstījis.  Arī “Sarkanais mežs” nepastāstīs. Jāpalasa “Zaļie”. Un ja nu pēkšņi.

 “Ņem no kura gala gribi, vienalga netiksi skaidrībā. Dabā ir neskaitāmas krāsas un nokrāsas. Un katra no tām ir kaujas vērta. Tā ir arī šajā karā – ja skatās plaši, cīņa bija par zaļo. Mūsu mežu krāsu. Cilvēki gāja pret sarkano – tā ir ienaidnieka asins krāsa…”