Berlīnes festivāla priekšā ir jaunas būves, pirmkārt sarkano līniju ir kļuvis vairāk, solīta lietus dēļ virs laukuma parādījies jumts, akreditēto cilvēku mazāk, baltie vagoniņi Marlēnas Dītrihas laukumā un ap preses centru nodrošina ikdienas testus, ir vajadzīgs veidot jaunu kontu, uz kuru katru dienu pienāk laimīgā ziņa – tu esi negatīvs. Dzīve turpinās uz lielām skatuvēm un lieliem ekrāniem.
Festivālu ievada Vācu kritiķu nedēļas pasākums, diskusija par pandēmijas stagnāciju un iespējamo kino progresu, kurā piedalījās 10 dažādu valstu teorētiķi un režisori ar izkoptu savu kino valodu, viņu vidū bija arī režisore Laila Pakalniņa.
Francijā dzīvojošais Izraēlas režisors Nadavs Lapids ir pēdējais režisors, kurš 2019. gadā klātienē saņēma Berlīnes "Zelta lāci" par drosmīgo un diskutablo filmu "Sinonīmi par Eiropas viesmīlību emigrantiem no citām valstīm".
"Katra krīze var kļūt par iemeslu progresam. Izaicinājumi, radikāli risināti jautājumi man ir svarīgi. Tas, ka man filma “Sinonīmi” saņēma Berlīnes ''Zelta lāci'', pēdējā filma ieguva Kannu balvu, iedrošina taisīt vēl bīstamākas filmas," teic Nadavs Lapids.
Festivāla programma sola spēcīgus autordarbus, tostarp par Eiropas novecošanu, veciem, bet vēl dzīves baudas tverošiem cilvēkiem. Austriešu režisora Ulreiha Zeidla traģikomiskajā tvērumā filmā "Rimini", bet atklāšanas filmas gods Latvijā ļoti mīlētajam režisoram Fransuā Ozonam ar filmu ”Pētera fon Kanta asaras”, kas ir atsauce uz vācu kino klasiķi Fasbinderu, tikai Ozonam galvenais varonis ir mainījis dzimumu un ir nevis Petra, bet Pēteris.
"Es vēlējos Fasbindera lugu ielikt citā kontekstā, nevis lai izmainītu, bet akcepētu, jo luga ir autobiogrāfiska un Fasbinders ielika savas sāpes sievietes tēlā," atklāj Fransuā Ozons.
Cilvēki pulcējas festivāla priekšā, lai kaut mazliet izbaudītu jauno dzīves normālību. Sarkanais paklājs, spilgtas gaismas un jaunais Eiropas kino.