Barona sagādāto dzērienu baznīcā, kur visi patveras, iedzer arī Krūms un notikuma vietā mokoši mirst. Savukārt Ligitai nakts aizsegā uzbrūk kāds no mežabrāļiem, tomēr viņa veiksmīgi izglābjas. Šīs un daudzas citas ainas pieprasa ne vien lielisku aktiermeistarību, bet arī fizisku izveicību, izmantojot spēka elementus.

Tuvcīņu ainām ir jābūt ticamām, pārdomātām un efektīvām. “Sarkanā meža” komanda šim nolūkam sadarbojās ar tuvcīņu instruktoriem – Jāni Eglītu un Egilu Helmani, kuri aktieriem pacietīgi izskaidroja katru ainās ietverto kustību, tvērienu un pretinieka “nogāšanu uz lāpstiņām”.

Sprandas griešana čekistiem

Aktieriem nav bijis daudz laika jauno prasmju apgūšanai, tomēr tuvcīņu instruktori palīdzēja iemācīties labākos paņēmienus. Apmācības notika gan filmēšanas laukumā, gan treniņu zālē Rīgā. Katram varonim ir savs kaujinieka stāsts. Liela daļa mežabrāļu ir savulaik bijuši leģionāri, un arī Vitolds nav izņēmums.

Viņš ir bijis speciālo uzdevumu vienības “Brandenburga 800” 1. baltiešu rotā, stāsta lomas atveidotājs – aktieris Jēkabs Reinis. Viņam, gatavojoties lomai, dažu dienu laikā jāapgūst “sprandas griešana” un roku laušana.

“Protams, ka aktieriem pa pāris nodarbībām to grūti iemācīt un grūti izstāstīt, bet ar Jēkabu mums bija paveicies, jo viņam bija gan vīrišķīga nostāja uz visām šīm lietām un arī tāda pārliecība. Viņš varēja viegli ieiet tēlā,” sadarbību ar aktieri komentē Helmanis.

Pareizs kūlenis uz bruģa

Jēkabs Reinis atklāj, ka sākumā bijusi doma sarežģītākajām ainām piesaistīt kaskadierus, tomēr aktierim bijusi spēcīga vēlme sevi pierādīt arī fiziskajos uzdevumos. Azarts darboties aktierim pat licis pārdomāt, ka šādus tuvcīņu treniņus varētu turpināt arī pēc sēriju uzņemšanas.

Lai arī tuvcīņas kadrā izskatās visefektīvāk, ne mazāk svarīgi ir atsevišķi elementi pretošanās ainās. Piemēram, lai izsistu nazi pretiniekam no rokas, nemaz nav nepieciešams fizisks spēks. Pietiek no pareizā rakursa iesist pa roku atkarībā no naža novietojuma – pie rīkles vai vēdera, izmantojot spēka virzienu. “Sākumā ir griezes elements – sāc griezt roku, griežas tālāk plecs, atliek uzsist pa sānu, un cilvēks sabrūk. Arī uz tevis treneris visu rādīja ticami – ja spieda roku, tad spieda tā, lai sajūti, kā ir,” par trenēšanās procesu turpina stāstīt Jēkabs Reinis.

Tieši tāpat ir jāprot pareizi nokrist. Cīņas instruktors Jānis Eglīts filmēšanas komandu konsultējis triku inscenēšanā un darbojies kā kustību “režisors”. Viņš ar dažādiem cīņas sporta veidiem nodarbojas jau vairāk nekā 12 gadus un aktieriem mācīja arī pareizi krist. Eglīts stāsta, ka kūleņa mešanas “anatomija” atkarīga no apstākļiem – vai zem kājām ir ledus vai treniņu zāles mīkstais paklājs. Svarīgākais vienmēr ir pareizi izjust savu smaguma centru un to “novadīt” tā, lai krītot nesavainotos.

Sēriju gaitā jākrīt bija gan uz bruģa, gan asfalta, bet viena no ainām bija sevišķi bīstama. Naktī, kad Vitolds dodas apskatīt tēva kapavietu Brāļu kapos, viņam ir jābēg no miličiem, no kuriem vienu atveidoja pats Eglītis. Svarīgi bija neuzkrist uz betona apmalēm vai krustiem.

Mežabrāļu cīņas tehnikas

Kā vienu no galvenajiem izaicinājumiem tuvcīņu horeogrāfijas izveidē Eglīts min ainu atbilstību “Sarkanā meža” laikaposmam – pagājušā gadsimta 40. gadiem, kad mūsdienu cīņas tehnikas vēl nevarēja izmantot.

Lai arī viņš ir praktizējis gan boksu, gan karatē, šos elementus sērijās izmantot nevarēja. “Tur bija mežabrāļi, kuri pamatā mācēja katrs kaut ko. Manas prasmes bija jāaizmirst un jāveido sava tehnika, jāmēģina uzminēt, kā viņi cīnītos. Kas bija tie angļi? Ko viņi mācēja, vai tas bija bokss, vai kas cits?” Kopumā tuvcīņu apmācībās strādājusi vesela komanda, kuri palīdzēja aktieriem mācīties sākumā uz trenēšanās paklājiem, lai pēc tam apgūto īstenotu sērijās.