Par filmēšanu jūrā un nepieciešamību strādāt ļoti efektīvi LSM.lv pastāstīja izpildproducente Kristīne Āboliņa un pieredzes bagātais kinooperators Uldis Jancis, kura ražīgajā “darba kontā” ir vairāk nekā 30 dokumentālās un spēlfilmas.
Filmēja rītausmā un saulrietā
Jūras ainas tika uzņemtas Liepājā un netālu esošajā Liepājas karostā. Tās kļuva par vienu no radošās komandas sarežģītākajiem darbiem 70 dienas garajā (vai īsajā) filmas uzņemšanas maratonā. Strauji tuvojoties filmēšanas beigām, darbs noticis ļoti intensīvi, atzīst “Sarkanā meža” izpildproducente Kristīne Āboliņa.
Jūras ainas trešajai sērijai uzņēma 65. un 66. dienā no agrām pēcpusdienām līdz pat rītausmai. Tika izlemts filmēt rītausmā un rietā, tādējādi pastiprinot mēnesgaismas ietekmi. Operators Uldis Jancis atzīst – viņa grūtākais darbs bijis filmēt naktī tā, lai iezīmētos tēlu sejas, fons, jūras viļņi un citas detaļas, nezaudējot kopējo filmas noskaņu.
Viss tika darīts tā, lai skatītājam piedāvātu maksimāli dabisku jūras brauciena sajūtu. Turklāt operators jau uz laukuma nav viens pats – kā vadošais operators Uldis ne vien filmēja, bet arī darbojās tandēmā ar otrās kameras operatoru Oto Ailtu. Savukārt kameras asistents palīdzēja ar tehnikas nodrošinājumu, bet fokusa vadītājs rūpējās, lai jūras ainas iegūtu vēlamo asumu. Aina pieprasīja maksimāli tuvu atrašanos aktieriem, taču vienlaikus arī kameras bija jāsaudzē no ūdens šļakstiem.
Autentiska koka laiva no Pāvilostas
Ainā piedalījās Jēkabs Reinis, Jurijs Djakonovs, divi braši jūrnieki no Liepājas, kā arī Pēteris Gudkovs – Liepājas ostas kapteinis, kurš arī filmā atveidoja kapteini – kuģim, kas abus aģentus nogādāja tuvāk Latvijas krastiem.
Loču kuteris, kas izmantots filmēšanā, ir vairāk nekā 20 gadus vecs, atrodas Liepājas ostas īpašumā un visprecīzāk atbilst 1949. gada karakuģim. Pētera prototips bija kapteinis Hanss Helmuts Kloze, kurš ar šādiem aģentu “pārvadājumiem” tiešām nodarbojās 1940. gadu beigās un 1950. gadu sākumā.
Īpašs stāsts ir arī ainā izmantotajai koka zvejas laivai. Šī ir viena no retajām šāda tipa laivām Latvijā, un veidotājiem nebija tik viegli to atrast. Tā pieder pāvilostniekam Ģirtam Vagotiņam-Vagulim un viņa kolēģim. Laivu restaurēja 1990. gados. Tā atceļojusi no Salacgrīvas, un tagad abi zvejnieki to izmanto arī ikdienā. Filmā izmantotā laiva paredzēta tieši braucieniem jūrā.
Tā ir izturīgāka nekā ezeru un upju laivas, jo tā veidota tā, lai to minimāli ietekmētu jūras viļņu slodze. Savukārt pats Ģirts ir filmējies arī LTV raidījumā “Atslēgas”, kur tika stāstīts par bēgļu laivām, bet pēc dalības “Sarkanajā mežā” Ģirtu filmēties uzaicināja Viestura Kairiša filmā “Pilsēta pie upes”.
Neparedzēti auksts ūdens un samirkuši apavi
Radošajā komandā jūras ainās piedalījās 31 cilvēks un aktieri. Visi paveica milzu darbu īsā laikā, atzīst Āboliņa. Lai arī vasara bijusi karsta, jūras ūdens temperatūra nokritās līdz pat 5–6 grādiem, un tādi laikapstākļi bijuši pārsteidzoši pat vietējiem, kuri neko tādu nebija piedzīvojuši. Aktieriem un komandai tika iznomāti hidrotērpi, taču pat ar tiem bijis neticami auksti.
Aktieru apģērbs no vilnas un vadmalas pamatīgi samircis, nemaz nerunājot par apaviem, turklāt katru ainu uzņēma vairākkārt un to, ka aktieris ir izmircis līdz ādai, kadrā redzēt nedrīkst. Arī operatori līdz viduklim devušies ūdenī, un fiziski grūta šī filmēšana bijusi ne vien aktieriem, bet arī visai tehniskajai komandai.
“Jūra latviešiem ir bijusi kā robeža starp vienu un otru valsti. Starp krastu un nezināmo. Ir cerība, šķērsojot to, izdzīvot, nenoslīkt un nokļūt citā pasaulē,” par jūras ainu nozīmi stāsta Uldis Jancis. “Pa jūru arī visvairāk izceļoja, aizbrauca, atgriezās. Vēstures konsultanti mums stāstīja, ka, izrādās, šādi devās turp un atpakaļ diezgan ilgi, tas nebija tikai viens mūsu varonis.”
Rakstā izmantoto ilustrāciju autors: mākslinieks, filmas idejas, mākslinieciskās koncepcijas autors un režisors Normunds Pucis.
