Marčello ir jauns vīrietis, kurš vēlas būt rakstnieks, bet strādā bulvāru presē. Šķiet, ka viņam nav māju, taču ir savs auto, viņš dzīvo bezpersoniskā un haotiskā, neapmierinātības un melanholijas nokrāsas iezīmētā pasaulē. Filmas laika līnija ir saraustīta – skatītājs praktiski neredz Marčello dienas vai rītus, jo filmas darbība pārsvarā notiek vakaros un naktīs – atnākot jaunajai dienai, stāsts pārtrūkst. Šī nakts dzīve, pasaule, kuru apdzīvo nakts cilvēki nav nemaz tik salda un skaista, kā liek domāt filmas nosaukums. Filma līdz 16. septembrim bez maksas ir skatāma vietnē REplay.lv.
Ieskats filmas izcelsmē
"Saldā dzīve" pirmizrādi piedzīvoja 1960. gadā, tās filmēšana ilga divus gadus. Pēckara ekonomiskais un sociālais uzplaukums Itālijā, kā arī milzīgās kinostudijas "Cinecittà" darbība ir divi vēsturiskā fona stūrakmeņi, kuri palīdz labāk izprast filmas tematisko ievirzi. Otrā pasaules kara laikā Roma vairākas reizes tika sabombardēta gan no sabiedroto, gan vācu spēkiem, radot lielus postījumus. Kara izskaņā pilsētā norisinājās sadursmes starp fašistiem un anti-fašistu koalīciju. Beidzoties Otrajam pasaules karam, gan Itālija, gan arī Roma piedzīvo ļoti sarežģītus laikus – ekonomisko un sociālo problēmu dēļ miljoniem itāļu dzīvoja uz nabadzības sliekšņa. Pēc kara dzimst itāļu neoreālisma kustība kino. Arī Fellīni ar savām filmām "Kabīrijas naktis", "Ceļš" pārstāv itāļu neoreālismu, kas portretē velosipēdu zagļu, ubagu un prostitūtu dzīvju skarbo realitāti, bet vienlaikus apņēmību, nepadošanos, kā arī cerības uz labāku nākotni. Turpretim 1950. gadu beigās, notiek ekonomiskais uzplaukums un Itālija piedzīvo tā sauktos "zelta gadus", neskatoties uz to, ka daļa sabiedrības turpina dzīvot spiedīgos apstākļos. Pilnveidojas restorānu un klubu darbība un sniegtie pakalpojumi, tajos laiku pavada turīgākie sabiedrības slāņi. Uzplaukst arī dzeltenās preses aktivitātes, un nostiprinās slavenību kults. Tieši šajā augstākās sabiedrības slāņu bohēmiskajā, garlaicību izaicinošajā dzīves stilā savu tematiku iezīmē filma "Saldā dzīve".
Otrs vēsturiskā fona pamatelements ir Itālijā un Eiropā lielākās kinostudijas "Cinecittà" darbība Romā. Fašistiskā režīma laikā 1937. gadā Benito Musolīni vadībā tiek dibināta 400 000 kvadrātmetru liela kinostudija, kuras mērķis ir dot otru elpu itāļu kinoindustrijai. Jāpiezīmē, ka sabiedrotie uzspridzināja arī "Cinecittà" studijas daļas. Pirmajos pēckara gados studijas telpas kalpoja kā bēgļu uzņemšanas nometne, kurā mitinājās ap 3000 kara laikā pārvietoto personu. Četrdesmito gadu beigās studiju atjaunoja un tā atsāka savu darbību, atgūstot nosaukumu "Holivuda pie Tibras". Tieši pateicoties "Cinecittà" darbībai, Romas ielās, un īpaši Via Venetto, uz kuras notiek arī liela daļa no "Saldās dzīves" ainām, bieži vien varēja sastapt amerikāņu kinozvaigznes. Amerikāņu filmu producentiem izdevīgāk bija ražot filmas Eiropā, nekā Holivudas studijās. Tas sildīja ne tikai Itāļu kino tehniķu un kino darbinieku, bet arī dzeltenās preses pārstāvju maciņus. Via Venetto bija iela, kurā atradās arī ASV vēstniecība un vairāki augstās sabiedrības restorāni, kas piedāvāja amerikāņu virtuvi. Šie divi iemesli tur pulcināja daudz slavenu seju, līdz ar fotogrāfiem un bulvāru preses pārstāvjiem. Tā ir arī viena no tēmām, kurai pieskaras "Saldā dzīve". Filmas galvenais varonis – Marčello sava fotogrāfa Paparazzo pavadībā (tēla uzvārds ir iemesls, kāpēc šodien paparaci dēvējam par paparaci) Via Venetto kafejnīcās, klubos un restorānos medī bagātniekus, slavenības un sensacionālos vakaru notikumus, ar kuriem aizpildīt žurnālu lappuses. Jāpiezīmē, ka "Cinecittà" ietekme filmas veidošanā ir arī tehniski praktiska. Filmā redzamā Via Venetto ir īstās Romas ielas replika, kas uzbūvēta kinostudijā.
Skandalozais dzīves saldums
Filmas iznākšanas laikā to pavadīja skandāls, līdzīgs tiem notikumiem, kurus nerimstoši "medī" Marčello un Paparazzo. Pirmkārt, "Saldā dzīve" izpelnās smagu nosodījumu reliģiskajās aprindās, kā savā rakstā to iztirzā franču vēsturnieks Žiljens Notres (Julien Neutres). Pret filmu pat tika veidota nomelnošanas kampaņa katoļu laikrakstos, Katoļu kinocentrs to aizliedza skatīties ticīgajiem un kristieši, kas līdz tam bija aizstāvējuši Fellīni darbus pret komunistu kritiku, sūtīja vēstules, pieprasot tūlītēju filmas izņemšanu no kinoteātru programmām vai "vismaz" cenzūru. Tika pat pieprasīta arī Fellīni izslēgšana no baznīcas. Uz kādas Padujas baznīcas durvīm atrada uzrakstu "Lūdzamies par Federiko Fellīni, publiskā grēkotāja dvēseli". Filmai šīs intrigas deva ļoti plašu publicitāti, Itālijā tā kļuva par vienu no galvenajiem sarunu tematiem visos sabiedrības slāņos.
Neapolē biļetes uz "Saldās dzīves" seansiem tika pat tirgotas melnajā tirgū.
Filma tēlo pasauli, kurā "Dieva nav", kā to atzīmējis Pīters Bondanella grāmatā, kas veltīta Fellīni filmām. Jāpiezīmē arī, ka tajā reliģijai ir karikaturāla un demonstratīva loma. Taču, lai cik bezcerīgs nebūtu filmas saturs un nobeigums, Fellīni mērķis, veidojot filmu, nav bijis moralizēt. Režisors arī bijis neizpratnē par lielo skandālu, kas pavadīja filmas izrādīšanu kinoteātros: "Es vienmēr esmu teicis, ka filmas "Saldā dzīve" Roma ir personiska pilsēta un ka filmas nosaukumam nebija nekāda morāla vai kritizējoša mērķa. Tas gluži vienkārši vēstīja par to, ka neskatoties ne uz ko, dzīvei bija tās dziļais, nenoliedzamais saldums. (..) Es uzskatu, ka mans mērķis nekad nebija kritizēt, atmaskot, nosodīt, kaunināt vai satirizēt."
Šķituma un īstenības nesaderīgā daba
Taču viens no šodien visinteresantākajiem un vissaistošākajiem filmas aspektiem ir attiecības starp šķitumu, ilūziju un realitāti. Un ļoti meistarīgā veidā tieši šī filmas šķautne caurstrāvo gan tās formu, gan arī saturu un sižetu. Jau ar pašu filmas nosaukumu "Saldā dzīve", režisors skatītājā iedveš gaidas par to, ko nākamajās gandrīz trīs stundās būs iespēja piedzīvot. Filmu par saldu dzīvi vai dzīves saldumu vienā no Eiropas skaistākajām un kulturāli, vēsturiski bagātākajām pilsētām – Romā. Taču realitāte atšķiras no formālā uzsaukuma. Raugoties no galvenā varoņa Marčello skatupunkta (ar kuru skatītājs ir neglābjami sasaistīts), tēlam, kuram nekas cits neatliek, kā glābties no saldās dzīves rūgtās garozas ciniskā dzīves uztverē un diezgan bezcerīgā eksistencē, nākas mazliet vilties. Galvenais varonis pamazām, pamazām nonāk bezizejas situācijā, kurā jebkurš cilvēcisks kontakts, jebkura iespēja uz tuvību, vai tā būtu draudzība, vai mīlestība ir lemta neveiksmei. Filmas sižeta vakaros un naktīs notiek strādāšana – dzīšanās pēc Romas augstāko aprindu saldās dzīves druskām, vai sensācijām, kuras uzķer un dažbrīd līdz izsmieklam noved bulvāru preses pārstāvji.
Otra filmas iluzorā konstrukcija ir viena no kinovēsturē slavenākajām ainām – Marčello un Silvija Trevi strūklakā. Kad pirmo reizi biju uz filmu vidusskolas laikā, es atceros tikai to, ka man tā šķita ļoti garlaicīga: bezmērķīga sēdēšana kaut kādos itāļu dzīvokļos, klīšana pa pilsētu, nekāda saprotama sižeta vai secinājumu. Tāds bija mans jaunietes verdikts – neinteresanta, mazliet bezjēdzīga melnbalta filma. Bet viena lieta, ko es diezgan spilgti atcerējos bija strūklakas aina – un manās atmiņās, tur bija runa par mīlestību. Filmas uzņemšanas laikā Trevi aina bija viena no retajām, kas netika filmēta studijā. Pilsētā bija arī izplatījusies informācija, ka naktī Fellīni un slavenā aktrise Anita Ekberga (Anita Ekberg), kopā ar Marčello Mastrojani uzņems ainu pie Trevi strūklakas un tur esot salasījušies vairāki desmiti cilvēku. Jāpiezīmē arī, ka aina tika filmēta novembrī, un lai gan skatītājs to nenojauš, aktieriem bija strūklakā "jāpeldas" trīs reizes 7 grādu temperatūrā.
Šī aina varētu būt viena no skaistākajā mīlas ainām kinovēsturē, bet, noskatoties filmu, saprotams, ka no mīlestības tajā nav ne miņas.
Tas ir vēl viens teatrāls žests, ar kuru Silvijas tēls iepriecina auditoriju, sev līdzi aizraujot savaldzināto un valdzinājumā pat mazliet muļķīgo Marčello, lai pēc tam pazustu uz neatgriešanos. Strūklaka ir kā viena no kartītēm, ko redzam filmas piedāvātajā kartīšu binoklī.
Kubisms un filmas refleksija par pašu kino
Komentējot filmas struktūru, Fellīni minējis, ka viņš iedvesmojies no Pikaso kubisma. Tas tiesa, ka sižetiskie pārrāvumi, un kopējā stāsta kompozīcija vairāk liecina par māksliniecisku ainu sakombinēšanu, nevis stāsta ritējumu vai plūdumu. Dodoties uz priekšu šajā filmā, kartīšu binoklī, uz ekrāna redzamās ainas paliek vairāk un vairāk un kļūst vēl skaistākas un skaistākas, arvien piepildot sižetu ar dažādiem neparastiem notikumiem. Taču tās visas skatītāju arvien attālina no cerīga filmas iznākuma, kā tas, piemēram, bija filmās "Kabrīrijas Naktis" vai "Ceļš". Neviens no tās varoņiem nav simpātisks, tos padarot ļoti pietuvinātus dzīvei, atšķirībā no kino bieži sastopamajiem varoņiem, kas ir idealizēti, pārāk skaisti un kas vienmēr parāda viscēlāko rīcību vai izdara pareizās izvēles.
Silvijas tēla, kura filmā pavīd un tik pat ātri nozūd, loma ir arī reflektēt par kinoindustrijas ēnas pusēm. Tas labi parādās Silvijas tēla sniegtajā intervijā žurnālistiem un viņas klišejiskajās un komiskajās atbildēs, kuras imitē Merlinu Monro, kā arī visās darīšanās, kas notiek par un ap viņas ierašanos. Ekrāna zvaigžņu dzīve šķiet salda, ja viņām rokās tūlīt pēc ierašanās tiek iešķiebts apmeklētās valsts nacionālais ēdiens (pica) un uzdoti dažādi vienkārši, bet bezjēdzīgi jautājumi, notiekošais ilustrēts ar pāris skaistām fotogrāfijām un izmanīgi uzrakstītu tekstu. Šķitums pret realitāti – slavena, skaista aktrise, kas nepagurusi nodarbojas ar publikas izklaidēšanu, mīlas aina strūklakā, kas patiesībā pilnīgi neko nenozīmē, skaista vīrieša, kas vēlētos kļūt par rakstnieku aizraujošā ikdiena, kas patiesībā ir bezmērķīga, nepiepildīta eksistence, bez neviena enkura dzīvē, bez mājām un bez cilvēcības. Saldā dzīve, kas sastāv no nemitīgas neapmierinātības ar realitāti un dzīšanās pēc mazsvarīgiem vai svarīgākiem atgadījumiem, starpgadījumiem vai traģēdijām, lai ar tām piesaistītu uzmanību un censtos kaut ko nopelnīt.
Bet viena lieta šajā filmā ir apbrīnojama un tiešām salda – tā ir tās estētiskā vērtība.
Tās atvēršanas aina ar helikopterī iekārto Jēzus statuju, aina strūklakā, filmas nobeigums, nakts pilī, Romas un dažādo uz ekrāna esošo ne-nevainojamo cilvēku portretu skaistums, izcils ainu kadrējums un temps, un tēlu un noskaņu portretējumi ir patiesā "Saldā dzīve". Filma arī stāsta par kino būtībā esošo īstenības konstruēšanu, tās subjektīvo kompozīciju, kurai Fellīni pieskaras sakot, ka filmā attēlotā Roma ir personiska. Šī personiskā, kompozītā skatiena būtība ir jebkurā fotogrāfiju sērijā vai kinodarbā, veidojot versiju par kameru priekšā esošo vai nu noorganizēto, vai vienkārši notiekošo notikumu ritējumu un cilvēku atveidiem. Un šī versija bieži ir labākā, skaistākā, saistošākā, sapņus raisošākā, gluži kā žurnālu lappuses ar fotoreportāžu par skaistas gaišmatainas aktrises ceļojumu uz Romu. Tas ir ieskats modificētas, uzmodelētas realitātes atveidā, ar ko dzīvo arī mūsdienu vērotājs, kino skatītājs un sociālo tīklu lietotājs. Tikai šodien šīs parādības ir ieņēmušas citas formas, bet ne citas proporcijas un vietu mūsdienu cilvēku dzīvē. Jā, Fellīni laikā tā ir dzeltenā prese, kura rada ilūzijas par kādu slavenu un bagātu cilvēku dzīvēm, tad šodien tie ir arī katram pa rokai esošie sociālie tīkli. Tā ir sapņa pārdošana, ar kādu nodarbojas arī "TikTok" un "Instagram" platformu influenceri. Sapņa pārdošana, to pielāgojot mūsdienu tehnoloģijas attīstībai un mūsdienu cilvēka dzīves nepilnībām. Taču princips ir tas pats – mirkļi no iespējams iepriekš ieplānota, pārdomāta, "estētiski uzlabota" reāla notikuma vai pasākuma, kurā piedalās kāds varonis vai varone, un ar kura palīdzību vienkāršam cilvēkam tiek veidots sapnis par saldu dzīvi. Un šis process definē jebkuru laiku, vai tās būtu sešdesmito gadu beigas, vai 2022. gads. Mūsu ziņā ir šim sapnim neļauties, skatīties kino klasikas filmas, kuru pamatā ir šķituma dekonstruēšana un gūt no tā vizuālu un estētisku baudījumu, nevis turpināt izvaicāt sevi, kāpēc mūsu dzīve nav tāda, kā Anitai Ekbergai, Marčello Mastrojāni vai kādai no "Instagram" dzīves trenerēm, jo aiz jebkura no šiem tēliem stāv vesela attēlu un stāstu industrija, kura zina kā pelnīt.
