Filmu studijā "Ego Media" tapusī filma ir stāsts par dzīvi tā dēvētajā Černobiļas atsvešinājuma Zonā ("Зона отчуждения" - krievu valodā), kur pirms 28 gadiem notika vēsturē lielākā kodolkatastrofa, pēc kuras radioaktīvie izmeši piesārņoja Ukrainu, Baltkrieviju, Krieviju un daļu Eiropas, no tuvākajām pilsētām un ciematiem tika evakuēti vairāk nekā 336 000 iedzīvotāju. Šobrīd Zona ir atzīta par aizsargājamu teritoriju, tās daba ir maz pētīta, tiek uzskatīts, ka augiem un dzīvniekiem ir izstrādājušies aizsargmehānismi pret radiāciju.
Filmas galvenais varonis Igors, trīsdesmitgadnieks ar divām augstākajām izglītībām, nelegāli dzīvo Černobiļas Zonā jau septiņus gadus. Viņš vēlās atrast mieru un iespēju aizmukt no civilizācijas. Igoru grauž daudzas psiholoģiskas problēmas - personiskās un globālās. Viņā vienlaicīgi ir gan harmonizējošs miers un pārlaicīga spriedze, gan eksistenciāls dzīves būtības noslēpums. Viņam apkārt ir Černobiļas ciemu vecie iedzīvotāji, kuri dzīvo dabas pilnībā pārmāktos ciemos. Viņi ved savu nereālo Atlantīdas dzīvi, no kuras pat karš Ukrainā liekas kā uz citas planētas notiekošs.
Lai izpētītu, kāda ir dzīve pēc pasaules gala, pēc iznīcinošās katastrofas, filmēšanas grupa nelielā sastāvā četras reizes devās uz Zonu, teritoriju, kas atrodas vistuvāk atomelektrostacijai. Zonu drīkst apmeklēt tikai ar oficiālu iestāžu atļauju, apmeklējuma laiks ir ierobežots, lai neapdraudētu veselību. Ekspedīciju laikā filmēšanas grupa sastapa tā dēvētos samoselus ("самосёлы" - krievu valodā) - iemītniekus, kuri nelegāli dzīvo Zonā. Pārsvarā tie ir gados veci ļaudis, kuri pēc katastrofas atteicās evakuēties, tiek lēsts, ka Zonā ir ap 400 samoselu. Zonas pārvaldes iestādes neoficiāli ir atļāvušas vecāka gadagājuma iedzīvotājiem palikt savās mājās, taču jauniem cilvēkiem šeit dzīvot nav atļauts.
Igors ir apmeties uz dzīvi vienā no pamestajām mājām. Mūsdienu dzīves realitāte, sākot ar komfortu un beidzot ar politiku, šeit ir ļoti attālināta, šķiet, ka Igors dzīvo uz citas planētas. Lai nodrošinātu savu eksistenci, viņš ir uzbūvējis primitīvu ģeneratoru, iet medībās, zvejo. Rūpju nomāktajam pilsētniekam, kurš alkst pēc rimtāka dzīves ritma, šeit ir paradīze zemes virsū - visapkārt ir neskarta, pasakaini skaista daba, tā īsā laikā ir pārņēmusi visu, kam nepieskaras cilvēka roka. Taču, iespējams, tā slēpj sevī nāvējošo radiāciju, bez īpašām ierīcēm to nevar ne redzēt, ne citādi sajust. No kā bēg Igors šajā atsvešinājuma zonā, pakļaujot savu dzīvību riskam? No civilizācijas, no sabiedrības, no tuviniekiem?
Konflikts starp dabu un cilvēku ir filmas tuvplānā. Režisoram raksturīgajā manierē filmā ir atsauces uz operu, šajā stāstā tā ir par krievu “Parsifālu” dēvētā Nikolaja Rimska-Korsakova „Leģenda par neredzamo pilsētu Kitežu un jaunavu Fevroniju”. Libreta pamatā ir divas teiksmas – par skaisto Fevroniju, kura dzīvoja mežā un uzskatīja dabu par Dieva templi, un par neredzamo pilsētu Kitežu, kuru atrast lemts tikai dvēselē patiesiem cilvēkiem. Vai Igors ir šāds varonis un vai viņš atradīs ceļu uz savu Kitežu? Filma ir iespaidīga, jēdzieniski piesātināta, vizuāli krāšņa pasaka un politiska parabola par mūsdienu sabiedrību.
Dokumentālās filmas "Neredzamā pilsēta" režisors un scenārija autors ir Viesturs Kairišs, operatori - Gints Bērziņš (LGC), Andrejs Rudzāts (LGC), montāžas režisore Andra Doršs, skaņu režisors Aleksandrs Vaicahovskis, producents Guntis Trekteris, filmas garums - 68 minūtes.
