Skaties latviešu jauno režisoru filmas katru ceturtdienas vakaru no 31. marta līdz 26. maijam pulksten 22.30 LTV7 un REplay.lv. Savukārt portālā LSM.lv lasi intervijas ar režisoriem.
Helmuta Bondara filma "Sausais" stāsta par jaunu karstgalvi Sauso un puiša diviem labākajiem draugiem Frīdi un Pēci, kuri cīnās ar vainas apziņu pēc nelaimes gadījuma, kad trīs draugi bezatbildīgas rīcības dēļ nodedzinājuši nevainīgu ēzeli. Lai izpirktu esošo vainas apziņu, Sausais kopā ar abiem draugiem izlemj īstenot misiju – izglābt citu ēzeli no nokaušanas, kas palicis bez partnera un nespēj turpināt ciklu. Puiši rīkojas pēc plāna, tomēr nemitīgi sastopas ar negaidītiem šķēršļiem un starpgadījumiem.
Aija Bremšmite: Pastāsti, kā veidojās tava interese par kino? Kā jaunieši mūsdienās nonāk pie kino?
Helmuts Bondars: Es teiktu, kas tas viss sākās kā jau visiem mūsdienu jauniešiem – ar interesi par "Youtube", vēlmi filmēt un veidot video saturu. Atceros, kā ar draugiem braucām uz vietējo kalnu un es ar telefonu viņus filmēju, pēc tam montēju, liku visu kopā. Pēc tam ar laiku sāku veidot video arī citiem, skolas pasākumiem, piemēram, izlaidumiem. Nu, un tad vēl bērnības aizraušanās ar spriedzes filmām.
Silvestrs Stallone, Arnolds Švarcenegers, Džeisons Steitems, Džekijs Čans – tie visi bija mani elki, un es ļoti vēlējos viņiem līdzināties.
Un kāpēc es atnācu uz Rīgu studēt? Tas bija diezgan vienkārši. Alojā es satiku savu otro pusīti, un viņa brauca uz Rīgu mācīties, jo viņa zināja konkrēti, ko viņa grib darīt.
Es biju tas, kurš teica, ka man filmu skolu nevajag, jo filmas taču var taisīt tāpat.
Tā nu es vienu gadu paliku mājās Alojā, bet viņa šo gadu studēja Rīgā, līdz es sapratu, ka, bāc, man jau laikam arī vajadzētu braukt uz turieni. Izlēmu, ka pamēģināšu lēkt tajā filmu skolā iekšā. Pārbaudīju, paskatījos, kas vispār tajā programmā ir, ko tur māca, kas un ko. Nu un tad – kāpēc ne, jāpamēģina. Trīs gadi tikai, un ko tad es citu darīšu Alojā, kur viss riskēja palikt tajā pašā mājas līmenī. Zināju, ka tā arī es tur nosēdēšu. Nu un tad bija jābrauc uz Rīgu studēt.
Tu teici, ka tavi elki bija Silvestrs Stallone, Arnolds Švarcenegers.
Steitems un Džekijs Čans, jā.
Bet tu izvēlējies palikt kameras otrā pusē. Tu esi režisors, scenārists un kadrā pats nemaz neesi manāms.
Jā, nu sākumā es pat īstenībā gribēju iet par aktieri mācīties, jo viņi jau ir tie, kurus arī atceras parastais cilvēks. Piemēram, ja runājam par kādu filmu, tad neviens nesaka – tā ir tā režisora filma. Parasti saka – tā ir tā filma, kurā spēlē tas un tas aktieris. Un sākumā es domāju – bāc, tas ir baigi stulbi, ka ieguldi tik lielu darbu, bet pats paliec nezināms. Bet… Nezinu, jo tālāk es gāju, jo vairāk es sapratu, ka labāk saku kādam, ko darīt, nevis pats to daru (smejas), ja tieši par aktiera un režisora sadarbību runājam.
Tev patīk būt līderim, vadītājam, organizatoram?
Nu, tā laikam sanāk, bet tas nāk komplektā ar visu to režiju, tas ir neizbēgami, manuprāt. Tas iet roku rokā.
Un tomēr, kā tu sadzīvo ar to sajūtu, ka beigās tiešām ir tā, kā tu saki – atzinību un atpazīstamību gūst aktieri, nevis režisori?
Jā, es nezinu, tas man diezgan ātri pārgāja tad, kad es sāku reāli režisēt kaut kādus gabalus, nevis pats viņos tur aktierēties. Tas vienkārši palika tā diezgan maznozīmīgi, jo kādā brīdī saproti, ka tas jau nav tas, pēc kā tu ej.
Ne jau pēc slavas tu ej, tu jau gribi uztaisīt vienkārši labu filmu.
Nu, piemēram, man ir paveicies, ka man gribas uztaisīt spriedzes filmas, žanra gabalus, un Latvijā tas vienkārši nav tik izplatīti. Tikko kāds aktieris dzird, ka viņš varēs pakauties, panēsāt stroķi vai kaut ko, viņam uzreiz ir tāds azarts, un arī man pašam ir azarts, kad aktieris pasaka – jā, filmējam šo, tā ir laba ideja. Tas ir tāds… No tā ir lielāks gandarījums nekā tad, ja kāds pasaka, ka tā ir Helmuta Bondara filma.
Process ir tas, kas mani nenormāli uzrunā. Manas ambīcijas būt kameras priekšā un iegūt aktiera slavu pazuda, kad pirmo reizi izbaudīju, ko nozīmē būt režisoram un vadīt visu procesu.
Tas moments, kad savu ideju stāsti aktieriem, no kuriem pašam ir nedaudz bail! Kad pieej pie kino leģendām, vecās gvardes aktieriem un stāsti savu ideju, ko mājās esi izsmadzeņojis, redzi, ka viņš klausās, bet vēl nesaproti, kā viņš reaģēs, un tad viņš pasaka: "Bāc, šito gribas uzfilmēt!" Tas ir tāds riktīgs gandarījums!
Tas process ir tas, kurā es esmu neizbēgami saķēries.
Tu izbaudi brīžus, kad no tevis ir viss atkarīgs, kad tu vadi procesu?
Jā, tā sanāk. Mēs arī labi esam sastrādjušies ar Martu Būmani, kas ir mana producente, arī mana kursabiedrene. Nu, kaut kā forši, ka mēs strādājam kā tāds baigais spēka duo.
Man ir tā, ka tā atbildība man taisni pastiprina to gribēšanu. Zinu, ka man aiz muguras stāv vēl divdesmit cilvēku, un viņi visi dara tikai to, ko es savā galvā izdomāju.
Tas ir tas, kā iepriekš stāstīju – es esmu izdomājis kaut kādu ideju, un tagad tie divdesmit cilvēki nāk palīgā. Tas spiediens ir tas, kas vēl… Es nezinu, man jau tagad asaras ir acīs, jo man tik ļoti patīk tas spiediens, tā sajūta, ka esi uzkrāmējis sev tādu nastu uz pleciem, un tomēr tas viss kaut kā ir jāizdara. Un, ja vēl galā sanāk kaut kas labs, tad vispār nav jautājumu.
Noskatījos tavu īsfilmu "Sausais". Komplimenti tev par filmas dinamiku, bet pastāsti, kā tapa šī īsfilma.
Paldies par komplimentu! Tā bija kursa filma, kursa darbs, un pēc tās es mācījos nenormāli daudz. Mums bija daudz problēmu. Protams, katra filmēšana ir ar savām problēmām, bet šoreiz bija tā, ka visi dabūjām apdedzināties. Tas tomēr ir baigi nopietnais process. Tas nav tā, kā es sākumā minēju – paņem telefonu, aizej ar saviem puikiem uz kalniņu un iefilmē kaut ko. Te tomēr ir… Nu, diezgan skarbi tas viss.
Filmēšanas process tev nekad nepiedos, ja tu esi uz laukuma kļūdījies un atnācis nesagatavots. Tas paliek uz visiem laikiem.
Kā tieši filma tapa? Nu, man gribējās kaut ko smieklīgu uztaisīt, un tā bija pirmā apdedzināšanās uzreiz jau, jo uztaisīt kaut ko smieklīgu ir… Nu, tas ir diezgan grūti īstenībā.
Drāmu mēs visi saprotam, bet man tāda sajūta, ka humors tomēr katram ir bišķiņ citādāks.
Tas, kas vienam liksies smieklīgi, citam būs – ū, šito varbūt nevajadzēja vai kaut kā tā. Kaut gan tas nav tas, kas mani tieši biedē. Tas, kas man nepatīk, ir tas, ka – man bail, ka to neuztvers kā nopietnu darbu. Ka tas ir vairāk – nu, ok, Helmuts gribēja izklaidēties kā režisors, pasauca savu komandu un iefilmēja kaut kādu smieklīgu gabalu. Bieži vien pēc kino noskatītām komēdijām ir tā, ka, jā, ir bijis mazs smiekliņš, bet nekas īsti neripo, smadzenes nekustas vēl trīs stundas pēc tam kā tad, kad esi atnācis mājās, piemēram, pēc kādas nopietnākas filmas, kur tiešām ir kaut kāda, nu, es nezinu, emocionāla vērtība. Un šī sajūta man parādījās pēc Gaja Ričija filmas, kad es viens pats aizgāju uz kino, kas man ir ierasta lieta (smejas), kas varbūt dažiem skan jocīgi, bet… Viņš [Gajs Ričijs] arī iepriekš savus darbus bija taisījis tādus smieklīgus, tādus kriminālkomēdiju variantus, kas ir arī tas, ko es taisīju "Sausajā", kas ir kriminālkomēdija. Pēkšņi viņš pārgāja no visām tām kriminālkomēdijām, kas visu laiku bija tāds pa pusei absurds, uz kaut ko tādu ļoti nopietnu. Un es domāju – bāc, kāpēc viņš tā darīja, tas ir slikti, man nenormāli patika viņa kriminālkomēdijas, kāpēc viņš tagad taisa muļķīgu drāmu?! Un man bija tāda sajūta – jā, tur jau arī ir tas āķis, ka arī viņam pašam droši vien ir tā sajūta, ka vienā brīdī apnīk tas, ka tikai smiekli, tikai smiekli, ka nav tas paliekošais, kad izej no kinoteātra un vēl divas trīs stundas apspried to filmu pats savā galvā.
Kas bija tas apdedzināšanās mirklis, ko minēji? Vai tā bija žanra izvēle?
Hmm, nu tur ir laikam tā, ka… Mums baigi saspringti gāja, un tajā gabalā es redzu šausmīgi daudz kļūdu, kuras mēs varējām labot jau uz vietas. Es zinu, ka noteikti lielu daļu no tām kļūdām redzu tikai es, bet es netieku no viņām vaļā. Jebkas, ko tu palaid tautās, un tu zini, ka tas nav uz simt procentiem taisīts… Tikai tāpēc, ka, scenāriju rakstot, es domāju, ka viss baigi forši izskatīsies naktī, un, protams, kas viss baigi forši izskatās naktī, bet, kad sāc reāli domāt par ražošanu, tad saproti, ka vasarā ir tikai trīs stundas tumsas. Un tad tu saproti, ka tev reāli arī būs trīs stundu filmēšanas dienas. Tas ir neprāts! (Smejas.) Tas ir galīgs neprāts! It īpaši tad, kad daudzās lokācijās esi pirmo reizi un uzreiz atbraucis ar aktieriem, uzreiz ar kameru, iepriekš nekas nav sagatavots tik daudz, kā vajadzētu būt sagatavotam. Tu vienkārši aplauzies, momentāni aplauzies, jo tu neesi sagatavojies un saproti, ka nekas nav tā, kā tu savā galvā esi iztēlojies. Nu, un tad galamateriāls ir tāds, ka – bāc, nu it kā tur varēja citādāk, bet nepietika laika. Tajā brīdī es domāju – ok, viss, nekādu improvizāciju un absurdu, strikti ejam pēc scenārija, sadalām kārtīgos kumosos filmējamās dienas, neliekam vairs deviņas [filmēšanas] dienas pa trīs stundām, bet, piemēram, nu, sešas dienas par deviņām stundām un visu filmējam iekšā, lai mums ir absolūta kontrole. Nu tas ir kā…
Tu tā kā lec pāri savām ambīcijām vienā brīdī, un tu to apzinies tikai tad, kad tas viss jau ir galā. Un tad jau ir par vēlu.
Projekts, ko filmējam tagad, te es lieku lietā savus apdedzinātos pirkstus un cenšos vienkārši vairs neatkārtot neko tādu, kā bija ar "Sausā" uzņemšanu. Baigi labi, ka tas bija, jo daudzi man ir teikuši – Helmut, tev vajadzēja kaut ko tādu uzfilmēt.
Man ļoti patīk smieties. Tas ir fakts! Bet pienāk tāds brīdis, kad ir jātiek vaļā no tām puiku spēlēm un jākļūst nopietnākam, lai tevi uztver nopietnāk un lai paliek kaut kas vērtīgs tieši skatītājam.
"Sausais" bija pirmais tavs nopietnais darbs kino?
Ar komandu, jā. Es biju uzfilmējis iepriekš piecpadsmit minūšu īsfilmu, kas saucas "Zelta pedālis". Tā arī bija kriminālkomēdija, bet tas bija tāds tīrs mājas variants. Es pats ar kameru, mani draugi kā aktieri, mana ģimene kā aktieri, un iefilmējām piecu dienu laikā piecpadsmit minūšu gabalu. Bet "Sausais" bija tāds, kur ir reāli komanda, producents, operators un viss tā, kā tam būtu jābūt.
Saprotu, ka tagad strādā pie kāda pavisam liela projekta.
Nu, pēc apjoma viņš nav lielāks, bet viņš ir nopietnāks, jo, kā jau teicu, es lieku lietā savus apdedzinātos pirkstus. Mēs ļoti mēģinām iepriekš, mēs visu iztestējam, pirms mēs esam uz vietas un filmējam, mēs sagatavojamies nenormāli, tā, ka… Nu, piemēram, es pat izlaidu nesen savu dzimšanas dienu, lai es varētu sagatavoties nākamajām filmēšanās dienām.
Es saprotu – brīdī, kad esmu uz laukuma, es pa lielam esmu viens pats.
Es esmu tas, kurš saka, kas te vispār notiek, kas bija oriģināli manā galvā. Ja iepriekš nekas nav izmēģināts, tad iedomājies – atnāk uz filmēšanas laukumu divdesmit cilvēki, kuri neko nezina, un man viņiem visiem jāizstāsta, kas te tagad būs, ko mēs darīsim. Tas ir neprāts, tā nekad vairs nedrīkst darīt! Es vienīgais zinu visu, un nav nevienam, kam ko pajautāt, jo tas viss ir manas idejas.
Man kā režisoram ir jāzina viss, katra detaļa, arī visas atbildes uz jautājumiem, kas rodas filmēšanas procesā. Ja es nezinu, tad es esmu muļķis. (Smejas.)
Jā, tā ir liela atbildība, un es ticu, ka tev ir arī lieli plāni nākotnei. Kā tu vispār redzi sevi Latvijas kino?
Mēs tieši ar vienu no maniem kursabiedriem nesen par šo runājām.
Lielākā daļa no tiem studentiem jau īsti nemaz nestrādā kino nozarē pēc tam, 70 procenti iet darīt kaut ko citu. Es, ne vella, negribu būt viens no tiem 70 procentiem!
Tad kāda jēga no šiem trīs gadiem? Neskaitot vēl tos piecus gadus, kas bija iepriekš, kad es reāli sāku tās filmiņas taisīt. Tas tā muļķīgi būtu – saprast, ka nebūs, un atmest ar roku tam visam. Es domāju, ka es noteikti gribētu… Es jau vispār esmu tāds diezgan māņticīgs un nemaz negribu atklāt visus savus noslēpumus un plānus, bet es noteikti gribētu kaut ko darīt divu stundu izmērā, ja es varu tā aplinkus runāt. (Smejas.) Protams, ja arī tas, ko es daru tagad, aiziet lielākos apjomos un to var darīt pavisam profesionāli kopā ar citiem profesionāļiem, turklāt mēs to darām augstākā līmenī un Latvijas kino labā – uff, tas būtu tikai ideāli. Es ceru, ka tas sanāks!
Kā tev liekas, kura ir tā tava vieta Latvijas kino? Kas ir tas, kā mūsu kino trūkst un ko tu būtu gatavs izdarīt tā labā?
Man šķiet, un es to esmu teicis arī kolēģiem, es gan nezinu, vai tā drīkst baigi runāt, bet es gribētu ieņemt to lauciņu, kas ir atstāts spriedzes filmām. Es jūtu, ka tas lauciņš pagaidām vēl ir brīvs Latvijas kino. Protams, ir kaut kādi spriedzes pilni momenti filmās, un dažas ir tādas, kuras it kā varētu nodēvēt par spriedzes filmām, bet tīri, piemēram, atriebības stāsts, kas ir filmā, ko tagad filmējam, tas tā, cik es zinu, nav baigi mūsdienu Latvijas kino parādīts. Es domāju, ka tas būtu tas lauciņš, kurā es varētu iestutēt savu vārdu, un tas būtu baigi, baigi feini.
Un kas būtu tas vēstījums, ko tu gribētu pateikt kino? Kas būtu tas, kam būtu jāpaliek mūsu prātos pēc tavām filmām?
Šī ir ļoti laba lieta, un es par to daudz domāju, bet man ir tā, ka… Un šito arī filmu skolā skaļi nevar teikt, bet… Nu, man ir tā, ka
es vairāk gribu izklaidēt to cilvēku, jo kino, nu, manā galvā tā ir izklaide. Ja tu gribi kaut ko mācīties, tad ej uz lekcijām, semināriem.
To var izdarīt jebkur citur, bet es gribu, lai… Protams, es gribu, lai pēc manas filmas seansa skatītājs kaut ko apdomā, bet es negribu nevienam nekad kaut ko iespiest galvā, es negribu moralizēt. Es vienkārši gribu, lai, atnākot uz Helmuta Bondara filmu, viņš var pazust uz divām stundām vai šajā gadījumā uz trīsdesmit minūtēm un vienkārši izbaudīt, skatīties vienkārši interesantu stāstu, kur viņam nenāk miegs un nav no garlaicības jāgrozās krēslā.
Es domāju, ka kvalitatīva izklaide ir ļoti labs mērķis Latvijas kino!
Es ceru! Es ceru, ka tas tā varētu būt, jo es pats esmu parastais skatītājs.
Ko tu ieteiktu šobrīd noskatīties kino?
No Holivudas es varu uzreiz ieteikt "Betmenu", jo tas īstenībā ir vienīgais, ko es esmu pēdējā laikā gājis skatīties. No Latvijas kino gan būs grūtāk kaut ko ieteikt. Ā, varu ieteikt manas kursabiedrenes Līvas Polkmanes īsfilmu "Priekuļu miljonārs" (7. aprīlī filma būs redzama LTV7 un Replay.lv – red.). Zinu, cik grūti viņai gāja, bet, noskatoties filmu, sapratu, ka labu efektu var panākt arī bez sprādzieniem vai lielas dinamikas ekrānā. Viņas filmā tā kārtīgāk ievēroju arī aktieri Raimondu Celmu un izlēmu, ka es viņu gribu arī savā nākamajā filmā, kuru filmējam tieši šobrīd.
Ko tu kā jaunais režisors gribētu pateikt šīs sarunas noslēgumā? Kas ir tavs vēstījums pasaulei?
Jā, man ir kas sakāms. Un tieši šā brīža filmēšanas procesa kontekstā, bet tas laikam vairāk ir filmu cilvēkiem.
Tad, kad jūs esat filmēšanas laukumā, tad, lūdzu, atcerieties, kāpēc to gribat darīt. Ja tas ir pa īstam tas, ko jūs gribat darīt, tad mēs vairs nepīkstam par samaksu, mēs nepīkstam par garajām stundām, bet mēs taisām brīnišķīgu kino.
Kino ir misija?
Jā, tā laikam sanāk! Man tā noteikti ir misija! Ir reizes, kad, protams, ir nogurums, stress un panika, bet jebkurš, kurš ir piedzīvojis to stresu un to šausmīgo nogurumu pēc filmēšanām, pēc tam tāpat ir nenormāli pateicīgs, kad viņš redz savu filmu uz lielā ekrāna.
Tas vienkārši ir jāatceras katram, kurš veido kino, – tam procesam ir jābūt jautram, tas nav šķipelēt grāvi vaļā. Tas process ir jābauda.
Priecājies, ka vari sēdēt filmu laukumā! Lūdzu, izbaudiet to procesu!
Helmut, es tev novēlu saglabāt gan aizkustinājuma asaras acīs, runājot par kino, arī mērķi par kvalitatīvo izklaidi Latvijas kino un noteikti prieku un baudu radīt!
Liels paldies!
Latviešu jauno režisoru filmas – katru ceturtdienas vakaru no 31. marta līdz 26. maijam pulksten 22.30 LTV7 un REplay.lv. Savukārt portālā LSM.lv būs lasāmas intervijas ar jaunajiem režisoriem.
