Lai arī šobrīd dzīvojam digitālā laikmetā un gluži labi varam komunicēt no attāluma, tomēr kino festivāls pierāda, ka pulcēšanās klātienē vēl arvien ir neatsverama. Piemēram, filmu, tostarp Holivudas daudzmiljonu projektu, visplašākā pirkšana un pārdošana nenotiek kaut kur moderno tehnoloģiju tīmekļos, bet Kannās. Un šī vajadzība būt klātesošam, tikties un sarunāties, piemēram, Kannās pērn pulcēja 12 000 cilvēku.
Taču festivāla kroņa dārgums ir tā konkursa programma. Tajā iekļautie 20 kino darbi pretendē uz festivāla galveno godalgu – Zelta palmas zaru, kuru piešķirs starptautiska žūrija, ko vadīs austrāliešu aktrise Keita Blanšeta.
Līdzīgi kā citus gadus arī šogad uz Zelta palmas zaru pretendē kino klasiķi, arī kino leģendas. Savu jaunāko filmu, kuras nosaukumu var latviskot kā "Attēlu grāmata”, Kannās pirmizrādīs arī franču jaunā viļņa leģendārais režisors Žans Liks Godārs.
Kadrs no Godāra režisētās 1965. gada filmas “Trakais Pjēro”, kur saskūpstās aktieri Žans Pols Belmondo un Anna Karina, šogad, starp citu, ir izvēlēts kā festivāla plakāts un rotās festivāla pils centrālo fasādi.
Kannu konkursa programmā iekļauta arī Latvijā līdz šim bieži strādājušā režisora Kirila Serebreņņikova filma “Vasara”. Tā ir biogrāfiska drāma par padomju laika mūzikas leģendu Viktoru Coju. Serebreņņikovs festivālu gan pats neapmeklēs, jo vēl aizvien atrodas pērn skandalozi piespriestajā mājas arestā. Šo pašu iemeslu dēļ Kannās savas filmas “Trīs sejas” pirmizrādi nevarēs piedzīvot arī varai neērtais, bet Eiropā atzītais irāņu režisors Džefars Panahi.
Taču Kannu kinofestivāla programma, lai arī tā ciena leģendas, nebūt nav rezervēta tikai tām. Tieši otrādi. Festivāls kopš saviem pirmsākumiem ir vieta, kur leģendas tiek atklātas. Festivāls par ikonām jau ir izlolojis tādus režisorus kā Kventins Tarantīno, Džeina Kempione un pavisam nesen arī jauno kanādiešu režisoru Ksavjē Dolanu, kuram šobrīd nemaz vēl nav 30.
Tiesa, lai mērķētu uz zvaigznēm, ir jāiztur sūra atlase, un šogad klasikas sadaļā līdzās Alfrēda Hičkoka, Stenlija Kubrika un Billija Vaildera darbiem to ir izturējusi arī Rolanda Kalniņa 1967.gadā uzņemtā filma “Četri balti krekli”.
Šis ir vēsturisks brīdis Baltijas kino nozarei, jo līdz šim šāds gods nav bijis nevienai citai mūsu reģiona filmai.
Arī filmu skatīšanās un dalība Kannu kinofestivālā jau vien ir īpaša pieredze. Festivāls, kas norisinās jau 71. gadu, ir tradīcijām bagāts. Piemēram, 24 ar sarkano paklāju noklātie pakāpieni, kas ved uz festivāla galveno kinozāli, parasti ir pasākumu epicentrs. Pa tiem rituāli kāpj konkursā iekļauto darbu veidotāji un zvaigznes, kamēr katru viņu kustību kāri tver fotogrāfu pūlis, kas pakāpušies uz līdzpaņemtām kāpnītēm.
Savas tradīcijas ir arī mediju seansiem. Piemēram, vienā no kinozālēm, nodziestot gaismai un uz ekrāna parādoties festivāla logo, kāda balss allaž tumsā izsauc vārdu “Raul!”. Un šī komiskā tradīcija tiek piekopta jau aptuveni 40 gadus. Tā aizsākusies, kā leģenda vēsta, kādā pārpildītā seansā, kad kāds no apmeklētājiem vairs nav varējis noturēt savam draugam vārdā Rauls aizņemto vietu, un izmisīgi saucis pēc palīdzības.
Neatņemama tradīcija ir arīdzan kritiķu vērtējumu salīdzināšana un centieni par katru cenu paredzēt festivāla uzvarētāju. Žūrijas lēmumi, īpaši attiecībā uz galvenās balvas – Zelta palmas zara – saņēmēju nereti mēdz pārsteigt, taču šis process kino festivālam piešķir sportisku azartu.
