Sabiedrība ir diezgan kautrīga. Intervija ar kinorežisoru Jāni Jozauski

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Jaunā kinorežisora Jāņa Jozauska filma “Naktsmaiņa” ir romantisks stāsts par cilvēku attiecībām un satikšanos, kas vienlaikus pieskaras arī sociāli ekonomiskām problēmām sabiedrībā. Kārtējā naktsmaiņa veikalā ievelk tā darbiniekus notikumu virpulī un situācijās, kur katra izvēle nozīmēs pārmaiņas līdzšinējā dzīves ritējumā. 2018. gadā filma nominēta nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps” labākās studentu filmas kategorijā.

Jūsu filmā noris piedzīvojumiem bagāta nakts veikalā, taču stāsta pamatā ir cilvēki un viņu savstarpējās attiecības. Pastāstiet, kā radās filmas ideja?

Ideja radās kopā ar manu kolēģi Kristīni Jansoni. Sēdējām kafejnīcā un domājām par diplomdarbu. Runājām par un ap dzīvi, līdz izkristalizējās šī mana ideja un vēlme pievērst uzmanību cilvēku savstarpējām attiecībām. Nav svarīgi, kāds ir cilvēka materiālais stāvoklis, zinību līmenis vai kāds cits statusu raksturojošs elements, jo ikvienam cilvēkam tomēr gribas būt mīlētam, samīļotam un aprūpētam. Mēs bieži vien to aizmirstam. Runājot par mīlestību, nekas šajā pasaulē viens pats nedarbojas. Vienmēr vajag otru. Filmas kontekstā ir svarīgs šis vārds “kopā”. Starp citu, galvenā varoņa vārds – Imants – ir dots par godu mikrorajonam, kurā sēdējām un par to visu runājām.

Kāpēc jūs izvēlējāties runāt tieši par paaudzi pēc pusmūža?

Tāpēc, ka gribēju parādīt to, ka iemīlēties un būt mīlētam mēs varam ne tikai jaunībā, bet arī tuvāk vecumdienām. Tas pat ir svarīgāk par to jaunības mīlestību. Šādiem cilvēkiem ir raksturīgi tas, ka viņi neuzdrīkstas. Es par to daudz domāju. Domāju arī par mammu, kura tagad, kopš tēvs aizgājis, ir palikusi viena. Man šķiet, ka liela daļa šo cilvēku neuzdrīkstas sākt ko jaunu, tāpēc arī filmas personāži ir šie “lielie” dzīves cilvēki.

Es domāju, ka mīlestība jebkurā vecumā ir vienlīdz mulsinoša un reizēm – tikpat neveikla.

“Kā pieiet klāt? Kā uzrunāt? Kā pateikt to, ko domāju?” – runāt par savām jūtām ir grūti, īpaši tādā vecumā.

Jau sākot attīstīt ideju, man bija zināms, ka filmā spēlēs Dace Everss. Es viņu ieraudzīju, šķirstot teātra kartotēkas bildes. Biju ļoti kautrīgs. Aizbraucu uz Valmieru, lai pastāstītu viņai savas filmas ideju. Mēs vienkārši parunājām par dzīvi. Kad braucu atpakaļ, sapratu – esmu iemīlējies. Man bija vienalga, ko kāds teiks, bet Dace būs manā filmā. Darbs ar viņu bija fantastisks.

Šo tēmu var parādīt dažādos žanros. Kā nolēmāt par labu komēdijai?

Es negribu teikt, ka tā ir komēdija, jo dzīvē, manuprāt, nav tāda vienota žanra – tajā ir visi. Filma ir kā nogrieznis no attiecīgo cilvēku dzīves. Un šie visi žanri eksistē savstarpējā komunikācijā. Ja situācija ir dramatiska, mēs jūtamies dramatiski, ja tā ir smieklīga, mēs jūtamies komiski. Šī filma ir drīzāk melodrāma ar komēdijas elementiem.

Mans darba vadītājs Pēteris Krilovs to nosauca – “mazā cilvēka dzīve”. Un šis “mazais cilvēks” dzīvo katrā no mums.

Protams, filmā ir jābūt piesaistes elementam. Ar komēdijas elementiem, manuprāt, melodrāma šķiet garšīgāka.

Filma “Naktsmaiņa”

Filma 2018. gadā nominēta nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps” labākās studentu filmas kategorijā.

2018, Latvija

Komēdija

Latvijas Kultūras akadēmija

Režisors: Jānis Jozauskis. Operators: Ivo Skanstiņš.

Lomās: Dace Everss, Aigars Vilims, Ģirts Rāviņš, Santa Didžus, Gunta Virkava u.c.

Filma Latvijas Televīzijas ēterā 30. janvārī, plkst. 22.30. Pēc tam filmu var skatīties "RePlay.lv".

Jūsu filma šķiet ļoti reālistiska…

Es negribēju taisīt neko abstraktu vai nereālu. Es gribēju parādīt ko īstu un reālu, kas ir tepat man blakus. Tā ir lieta, ko zina visi, taču ne vienmēr cilvēki ir gatavi par to aizdomāties vai runāt. Mūsdienu sabiedrība reti runā par to, ko patiesībā domā. Ar “Instagram” un “Facebook” esam aizgājuši tālu no patiesības. Tā ir speciāli radīta lieta, lai parādītu citiem, cik mums labi iet, lai gan patiesībā bieži vien jūtamies nemīlēti. Es domāju, ka, runājot par privātajām lietām, sabiedrība ir diezgan kautrīga.

Vai, jūsuprāt, kino vienmēr parādās realitāte?

Es domāju, ka daudzās filmās, ko skatāmies, ir šīs reālās dzīves epizodes. Man šķiet, ka bez realitātes kino nemaz nebūtu iespējams. Lai kāda būtu tēma, no tās tomēr izlīdīs realitāte un parādīsies cilvēcīgums, jo to tomēr ir taisījis kāds cilvēks. Manuprāt, realitāte ir neizbēgama jebkurā darbā. Arī abstraktā darbā skatītājs var nolasīt un uztvert autora reālo sajūtu. Nav noslēpums, ka kino ir valoda. Un tā ir valoda, kurā runā filmas režisors.

Vai skatītāju spēja identificēties ar sajūtām un situācijām bija noteicošs faktors filmas formāta izvēlei?

Par skatītāju es domāju vismazāk. Galvenais, lai tas būtu saprotami. Es drīzāk vadījos pēc savas iekšējās pasaules un tā, ko domāju par šo jautājumu. Filmā gribēju iekļaut “mazā” cilvēka sociālās tēmas, piemēram, aplokšņu algas un priekšnieci, kas ir liela, ietekmīga persona, kura iesaistījusies dažādās finansu piramīdās. Šī iemesla dēļ cieta cilvēks – viņš nesaņēma algu. Bet visā stāstā tomēr ir mīlestība. Filmas scenārijā bija vēl citas lietas, taču īsmetrāžai tas būtu bijis par daudz, un studentu filmu budžets ir tāds, kāds tas ir.

Vai filmas budžets manāmi ierobežo izpausmes brīvību?

Manuprāt, tas ieliek rāmjos. Ir nepieciešama kamera, optika, skaņa, un tad ir tā visa sarunāšana… Akadēmijas laikā šis nebija vienīgais darbs. Arī bakalauri kaut ko taisīja, un tad vēl arī otra skola. Viss notika “pa draugam”.  Mani tas ietekmēja ļoti, jo visu laiku bija jādomā, kā kaut to realizēt, runājot gan par tehniku, gan lokācijām. Ir jābūt šarmam, lai pārliecinātu cilvēkus, ka tas būs tā vērts. Es, piemēram, scenārijā nekad nerakstīšu rūpnīcu vai maizes ceptuvi, jo man nav pazīstams neviens, kurš tur strādātu. Lai gan citi kursabiedri, manuprāt, tā sevi neierobežoja. Protams, mums bija arī Kultūrkapitāla fonda atbalsts. Kopumā mums bija astoņas filmēšanas dienas un visas no tām sakritības pēc – naktsmaiņas. Arī tas bija svarīgs aspekts, jo bija jāsarunā nozares speciālisti, zinot, ka nākamajā dienā viņam ir jāstrādā reklāmā un par to tiks samaksāta pieklājīga naudas summa. Tāpēc strādāt pie sevis uz laukuma es piesaistīju arī daudzus no bakalaura programmas.

Vai jums ir svarīgi pazīt šos cilvēkus?

Jā. Man noteikti vajadzēja zināt, kurš būs uz laukuma. Mani bija svarīgi, ka es zinu šo cilvēku un esmu ar viņu strādājis vienalga, kādā kontekstā un ka zinu viņa enerģētisko strāvojumu. Ir tāds teiciens – “nekodē materiālu!”. Piemēram, uz laukuma notiek mīlas aina un kāds stāv pie monitora, smejas par to vai izsaka komentārus. Tas nekas, ka šis cilvēks ir aiz sienas, bet savu enerģiju viņš tajā ieliek. Man bija svarīgi, lai cilvēki, kas ir uz laukuma, ir saskaņā ar mani pašu. Man nekad nebūs problēmas atbalstīt šos cilvēkus un iet viņiem palīgā.

Kas jums visvairāk patīk tieši režisora darbā?

Tas, ka es jūtu, kā manī ieplūst piepildījums un gandarījuma sajūta. Tā ir jebkurā profesijā. Ja tu to nejūti, tad tā, visticamāk, nav īstā. Taču režisora darbs ir grūts un nogurdinošs. Ja šis piepildījums manī neieplūstu, tas nebūtu tā vērts. Man patīk, ka režisora profesijā tu vari būt jebkas. Kādreiz bija tāds seriāls “Emulators”. Tas ir ļoti līdzīgi.

Manā filmā bija seši cilvēki, un visi šie cilvēki esmu es.  Kad esi to visu izlaidis cauri galvai, ir sajūta, ka esi to izdzīvojis. Tas man šajā darbā patīk. Taču ir jābūt uzmanīgam, lai nepaliktu tāds visu laiku.

Neskatoties uz visām pasaules narkotikām, šī ir vēl viena narkotika, ko, iespējams, liela daļa sabiedrības nemaz neapzinās – ko nozīmē būt aktierim vai režisoram. Ir jābūt izturīgam, jo šajā profesijā tu spēlējies ar uguni gandrīz katru dienu. Režisori un aktieri ir ļoti jūtīgi cilvēki. Taču es tajā saskatu labo. Pat naudas atmazgātāju savā filmā nevarēju padarīt līdz galam sliktu, jo arī viņš ir cilvēks, kas atnāca ar ziediem un mēģināja būt sirsnīgs.

Mākslas kino bieži vien ir raksturīgas tā dēvētās “atvērtās” beigas, taču jūsu filmā ir skaidri saprotams, ka viss beidzas laimīgi…

Protams, ir skaisti, ka ir tās filmas, kuras liek aizdomāties par to, kā tad tur bija? Kā jau es minēju, šis stāsts ir kā nogrieznis no mūsu dzīves. Ņemot vērā cilvēka dzīves gājumu, šis konkrētais nogrieznis ir tuvu beigām, tāpēc es gribēju, lai visiem ir skaidrs, ka filmas varoņi palika kopā. Filmas beigas un tālums, kurā viņi aizgāja, bija ļoti simbolisks. Man bija svarīgi, ka viņi šo tālo ceļu ies kopā.

Ir pagājis laiks, kopš šo filmu uzņēmāt. Tā jau ir rādīta kino, un tagad to rādīs arī televīzijā. Vai tagad uz filmu skatāties citādāk?

Mana filma ir tieši tāda pati, kāda tā bija dienā, kad to nodevu akadēmijai. Tas bija tā brīža psiholoģiskais stāvoklis. Vispār filmas uzņemšana ir tāds jutīgs process.

Es domāju, ka daudz kas, ko šodien runāju, ir pavisam citādāks nekā manas domas pirms sešiem mēnešiem. Tagad par to runāt ir vieglāk. Man šī filma nebija viegla.

Un es domāju, ka visi, kas piedalījās diplomdarba aizstāvēšanā, to skaidri redzēja.

Ko jūs domājat par nomināciju “Lielajam Kristapam”, ņemot vērā, ka nominētas tika pilnīgi visas jūsu kursabiedru filmas?

Lai gan citi saka – beidz sevi kritizēt, tu taču esi “Lielajā Kristapā”, es tomēr uz sevi skatos kritiski. Godīgi sakot, es gribētu zināt, kāpēc mana filma tika nominēta.

Ja reiz nominētas tika visas filmas, rodas iespaids, ka vietējā kino vidē ir viegli gūt pirmos panākumus…

Es domāju, ka viegli nav. Par tevi, protams, var runāt. Un vispār, ko tad mēs saucam par panākumiem…

Vai jūs kā jaunais režisors redzat sevi nodarbojamies ar kino arī nākotnē?

Ir jāpaiet kaut kādam laikam. Un tas laikam jau ir pagājis. Es jūtu, ka filmas operators Ivo Skanstiņš to ir uzķēris. Protams, arī līdzgaitnieki mudina. Diemžēl ar to nevar nopelnīt. Akadēmijas studiju laikā es aizgāju no darba. Daudzus gadus, iepērkoties veikalā, nebiju skatījies, cik maksā viens vai otrs sviests. Tā nu tas ir. Ja esi kino jauniņais, vari iet strādāt uz laukuma, taču tas būs ļoti neregulāri. Tāpēc ir jāņem arī papildu darbi, piemēram, jāiet filmēt Ziemassvētku pasākuma korporatīvā balle. Tas savukārt paņem daudz laika un domu. Taču es neesmu skeptisks. Es noteikti zinu, ka atkal gribēšu kaut ko taisīt. Jūs jautāsiet, par ko? Protams, ka par reālo dzīvi un, protams, ka par cilvēkiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti