Rolandam Kalniņam – 100. Piecas sarunas par leģendāro kino meistaru

ĪSUMĀ:

• Operators Miks Zvirbulis: Ja Rolands šodien aicinātu filmēt, nedomājot to darītu.
• Aktrise Indra Briķe: Rolands Kalniņš vienmēr ir bijis pāri savam laikam.
• Aktrise Vizma Kvēpa: Rolands Kalniņš ir pirmais vīrietis, kurš pret mani izturējās kā pret dāmu.
• Aktieris Kaspars Znotiņš: Rolands Kalniņš man ļāva mācīties.
• Regīna Razuma: Rolands ar neiedomājami lielu interesi uztver pasauli.

Rolanda Kalniņa liktenis ir bijis ļoti sarežģīts. Panākumi viņu visretāk ir sasnieguši tieši tajā brīdī, kad viņš filmu ir radījis. Bet jāatzīst, ka Rolanda Kalniņa filmām laiks nāk par labu. Tajās ir kaut kāds slēpts, iekšējs un stabils kodols, kurš ļauj tās saglabāt un padarīt saprotamas citām paaudzēm.

Rolands Kalniņš ir unikāla parādība Latvijas un pasaules kino vēsturē – un tas nav pārspīlēti teikts. Viņš ir vienīgais man zināmais kino režisors, kurš nesvin savu pirmo, otro vai desmito filmu starptautiskos kino festivālos, bet gan 95 gadu vecumā tiek pasludināts par kino klasiķi Kannu kinofestivālā. Viņa darbi ir iekļauti 60. gadu filmu retrospektīvās, un filma "Četri balti krekli" tur ir tāda pati pērle, kādas ir tā perioda klasisko režisoru filmas.

Godinot nozīmīgo notikumu kino vēsturē, LTV tapis raidījums "Rolanda Kalniņa gadsimts (režisore Agita Cāne-Ķīle, scenārija autore Daira Āboliņa).

Raidījums "Rolanda Kalniņa gadsimts" ir stāsts par režisoru, kurš caur saviem kinodarbiem ir izstāstījis savu Latvijas stāstu – neko nepadarot tikai melnu vai baltu, tikai labu vai sliktu. Rolands Kalniņš ir cilvēcisko nianšu meistars, kurš visos laikos saglabājis ironisko toņkārtu gan attieksmē pats pret sevi, gan savos ekrāna tēlos.

Operators Miks Zvirbulis: Ja Rolands šodien aicinātu filmēt, nedomājot to darītu

Operators Miks Zvirbulis kopā ar Rolandu Kalniņu strādājis pie pasūtījuma filmām "Tā nav slimība" (1963), "Man vajadzēja būt saudzīgākam" (1963) un spēles filmām "Akmens un šķembas" (1966), "Četri balti krekli" (1967), "Trīs dienas pārdomām" (1980), "Akmeņainais ceļš" (1983).

Daira Āboliņa: Kas tev ir Rolands Kalniņš?

Miks Zvirbulis: Zinot to, ka Rolands Kalniņš ir tas cilvēks, kas nekad nenodarbojas ar pašreklāmu, tad es viņu varu drusku paslavēt.

Mūsu attiecību biogrāfija sākās 1958. gadā, kad es institūtā uzprasījos, lai mani pēdējā praksē sūta uz Rīgu pie Māra Rudzīša. Māris Rudzītis toreiz ar Rolandu Kalniņu veidoja pirmo pastāvīgo filmu "Ilze". Es tur nostrādāju līdz filmēšanas beigām, bet man tas prakses laiks nebeidzās un mani ieskaitīja pie Leonija Veimaņa  filmā "Šķēps un roze".

Beidzoties tam filmēšanas periodam, es rakstīju atskaiti institūtam, un tad es pirmo reizi salīdzināju divus ārkārtīgi cienījamus cilvēkus, nopietnus profesionāļus ar ļoti sarežģītu biogrāfiju abiem, man tā liekas. Man pirms kādiem desmit gadiem bija iespēja pārlasīt to raksturojumu, un man par lielu brīnumu tas, ko es rakstīju institūtam, visai atturīgā veidā liecina par to, ka Rolands pēc 1958. gada neko nav zaudējis no savām labākajām īpašībām un nav dabūjis sliktas īpašības klāt. Ārkārtīgi inteliģents cilvēks, kurš zina, ko viņš dara.

Īsumā, man ir gadījies ar viņu strādāt kopā divās filmās, kas ir ar zināmu pretestību tapušas, un mani visvairāk ir pārsteidzis tas, ka

Rolands nekad līdzautoru iebildumu gūzmā nepazaudēja savu personīgo viedokli.

Viņš šad tad bija ar mieru kaut ko labot, bet tikai ar apziņu, ka tas nemaina viņa pamatieceri. Pārējais viss līdz šim brīdim man ir lielā miglā tīts, tāpēc ka reizēm neesmu varējis saprast, kāda bija mūsu sadarbība ar Rolandu. Parasti ir gari stāsta par sagatavošanas periodiem, attiecībām un tā... Man tā liekas, ka mums tādas nebija. Tās veidojās kaut kādā tādā dabīgā ceļā, un, zinot manu nesavaldīgo raksturu, es reizēm Rolandam par kaut kādiem jautājumiem puiciskā veidā izteicu savu, varbūt negatīvo viedokli. Neskatoties uz to, Rolands nekad to neuztvēra ar skepsi. Pagāja kaut kāds laiciņš, un viņš teica: "Zini, tev nav taisnība," un ļoti argumentēti pastāstīja, kāpēc man nav taisnība vai arī otrādi. Tāda vārdos grūti atstāstāma sadarbība. Man atgādina to, ko es kādreiz lasīju par Jūliju Raizmanu, ka viņam uzdeva jautājumu – kas ir jādara, lai režisors savā profesijā kļūtu par atzītu meistaru? Tad viņš minēja, ka darbs ar aktieriem, orientēšanās literatūrā, veselu virkni citu priekšnoteikumu, un beigās viņš pieminēja: "Bet man liekas, ka pats svarīgākais ir jebkurā darbā izvēlēties savus palīgus, jebkurā profesijā." Man liekas, ka Rolandam šī īpašība piemīt ļoti augstā mērā.

Kura ir jūsu labākā kopā tapusī filma?

Es nupat nācu pie secinājuma, kas varbūt nav argumentējams, bet varbūt tur ir zināma taisnība. Divas filmas, ko esmu filmējis, ir kino kanonā – "Četri balti krekli" [rež. Rolands Kalniņš – red.] un "Mans draugs – nenopietns cilvēks" [rež. Jānis Streičs – red.]. Abas šīs filmas tapa īpašā atmosfērā, pacēlumā, un, protams, ir ļoti patīkami, ja filmas noslēgumā rezultāts ir tāds, ka filma tiek atzīta. Bet, runājot par šīm abām filmām, man būtu diezgan vienaldzīgi, ja tās noliktu plauktā uz ilgiem laikiem. Tāpēc ka tā atmosfēra, kādā tapa abas šīs filmas, man liekas, ir priekšnoteikums, kāpēc tās kļuva par zināmā mērā atzīstamām filmām. Kad nolika "Četrus baltus kreklus" plauktā, man bija liels gandarījums, ka es biju tik prātīgs, ka ar dažādiem blēdīgiem piegājieniem biju ieguvis no studijas "Fonotēka" visu Kalniņa mūziku. Nodomāju – ja nekas no tās filmas nepaliks pāri, man būs mūzika.

Rolands līdz pat šai dienai ir tas cilvēks, kurš vienmēr ir noskaņots, nevaru teikt, uz nopietnām pārrunām, bet uz tādām atziņām šo pārrunu rezultātā. Pat tagad, kad neesmu gadus trīsdesmit filmējis, izņemot sapņos, ja mani Rolands aicinātu filmēt, es, neprasot, ko viņš grib filmēt, to darītu.

Visas filmas, kurās esmu ar viņu strādājis, ir bijušas – nevaru pateikt, ka tā bija atpūta, bet tas bija ar tādu iekšēju pacēlumu. Nevaru vārdos to izstāstīt.

 

Ja tev būtu iespēja šovakar kaut ko pateikt Rolandam, ko tu viņam teiktu?

Es jau esmu sarunājis ar viņu, ka desmitajā datumā es pie viņa trijos aiziešu. Rolands nav tas cilvēks, kuram var teikt puķainus apsveikumus. Es paņemšu vienu labu Gruzijas pussaldā sarkanvīna pudeli, jo mēs abi divi kā boļševiku laika cilvēki atceramies, ka tā manta bija lielā vērtē. To mēs atzīstam joprojām, neskatoties uz to, ka plaukti ir pilni ar visādiem labumiem. Droši vien vārdos es Rolandam neko jaunu nepateikšu. Viss ir bijis, viss ir izrunāts.

Varbūt es neesmu Rolandam pateicis vienu lietu. Viņu slavē kā režisoru, kā cilvēku, kurš nekad nav pacēlis balsi, kurš ne par vienu cilvēku nav pateicis kaut ko kritisku tādos asos toņos. Viss tas bijis ir pamatoti, bet man liekas, ka nekur nav novērtēts tas, Rolands ir viens no tiem cilvēkiem, kas kinostudijā ieviesa to, manuprāt, īpašo atmosfēru. Ļoti labi apzinos, ka visiem cilvēkiem ir tieksme paslavēt pagājušos gadus, izceļot labāko, un bieži vien nonievāt šodienu, un dzīvot rožainās cerībās par nākotni, bet šī atmosfēras radīšana, ko Rolands varbūt nav apzinājies, ir nepārprotami.

Vai vari nosaukt vienu svarīgāko Rolanda īpašību?

To es tev nevaru pateikt. Nav viena, ir vesela čupa, ir dažādas situācijas, kur katrā ir cita raksturīgā īpašība. Varu teikt, ka tas, ko Rolands ir darījis tajā apjomā, ko esam kopā ar viņu strādājuši, tas ir kopums. Tas ir īpašību kopums. Var izcelt vienu vai otru, bet tajā pašā laikā tā nav vienīgā, un noklusēt par pārējām… Mani pārsteidz tas, ka Rolands nav neko zaudējis no savām labajām īpašībām un nav neko ieguvis klāt, neskatoties uz to, ka vecums ir viena muļķīga, šmucīga padarīšana, ar problēmām redzē, dzirdē un kustību amplitūdā, bet galva Rolandam joprojām ir tik gaiša. Ja kaut ko nevari atrast rakstos vai pats neesi par to pārliecināts, tad vienkārši jāpaprasa Rolandam. Tur tas viss ir. Tā ir bagāža.

Gadi ir gadi, skaidrs, ka mēs svinēsim ne tikai simt gadus, bet, kad būs no Rolanda jāšķiras, ar Rolandu, manā uztverē, aizies vesels laikmets. Ne tikai kino mākslā, bet arī kinostudijas vēsturē, arī filmu nosaukumos, darba atmosfērā… Man ir žēl, ka neskatoties uz to, ka ir bijuši neskaitāmi daudz pozitīvi centieni to visu atzīmēt, izcelt, fiksēt, tik un tā būs kaut kas, kas pazudīs kopā ar Rolandu.

Aktrise Indra Briķe: Rolands Kalniņš vienmēr ir bijis pāri savam laikam

Aktrise Indra Briķe ir piedalījusies vienā no vissmagākajām un vēsturiski nozīmīgākajām Rolanda Kalniņa filmām, kas viņam pašam ir ļoti dārga un svarīga – "Ja mēs visu to pārcietīsim" (1987).

Daira Āboliņa: Kas tev ir Rolands Kalniņš? 

Indra Briķe: Rolands Kalniņš man ir liela personība. Viņš ir sava aroda meistars, ļoti inteliģents cilvēks, pasakains vīrietis un liela autoritāte. 

Kā tu nokļuvi šajā Rolanda Kalniņa filmā? Tu nebiji viena no Rolanda Kalniņa aktrisēm, kuras viņš audzināja pats. Tas bija viens no viņa azartiem, atklāt jaunu aktrisi ekrānā. 

Tā bija mana trešā filma, septiņus gadus nebiju filmējusies, man tikko bija piedzimis dēls, un mani uzaicināja uz provēm, kas bija ļoti liels gods un pārsteigums, ka viņš tieši mani uzrunāja Zelmas Gailēnas lomai, un arī tādā ļoti nozīmīgā darbā – Andreja Upīša "Robežnieki". Atceros, ka visi kolēģi mani apskauda, ka varēšu strādāt kopā ar Rolandu Kalniņu. Kad mani apstiprināja, es to ļoti novērtēju. Tas darbs tiešām ir ļoti sarežģīts un smags. Visi tie laika grieži, kas bija tajā laikā, kas gāja pāri latviešu tautai… Es apbrīnoju, ka Rolands Kalniņš pieķērās šādai tēmai. Es brīnos, kāpēc šo filmu nerāda, jo es to redzēju tikai tad, kad tai bija pirmizrāde.

Tajā periodā, kad es filmējos, tad redzēju, ka visa grupa, visi aktieri un visi pārējie juta pret Rolandu Kalniņu lielu cieņu un pietāti un bija laimīgi, ka viņi var būt klāt šajā procesā. 

Kāds viņš bija filmēšanas laukumā? 

Viņš bija ļoti mierīgs un norūpējies, jo tie uzņemšanas kadri bija ļoti sarežģīti, milzīgi un smagi, bet viņš ar tādu kā vieglumu neuzspieda aktieriem savu redzējumu, bet ļāva mūs iekļaut šajā vēsturiskajā procesa ritējumā. Man bija brīnišķīgs partneris Kārlis Auškāps, kas pats pēc būtības bija režisors, un tā mēs kopā veidojām šo filmu. Es atceros, ka tā bija ļoti auksta ziema ar skarbiem apstākļiem, un bija kadrs, kur vajadzēja mani kailu, sist, jo mani notvēra, apcietināja… Visi, protams, domāja, ka būs brīnišķīgi kadri, to darīs sniegā, dabīgos apstākļos, 30 grādu aukstumā, un mans grimētājs sāka domāt, kā varētu mani pasargāt, lai es pēc tā kadra vispār paliktu dzīva.

Tātad jūs to darījāt dabiskos apstākļos? 

Tā bija nolemts. Sāka jau bezmaz vai kārtot kadru un domāja, ar ko mani rīvēt pēc tam, ar ko mani rīvēt pirms tam, un es biju ļoti pārbijusies, bet nodomāju, ja to vajag Rolandam Kalniņam, tad es esmu gatava arī uz to. Es nezinu, kurš to izdomāja, varbūt Rolands Kalniņš mani pasaudzēja, jo tomēr izdomāja, ka mani nemocīs un šo kadru nofilmēja Rīgas kinostudijas paviljonā, bet, jā, viss uz to gāja. Kadri būtu bijuši ļoti labi, bet laikam Rolands Kalniņš saprata ar tādu pietāti un smalkjūtību, ka tas nav tā vērts mocīt aktrisi dēļ kadra, kas varētu būt brīnišķīgs. 

Vai Rolands Kalniņš deva padomus aktrisēm un aktieriem? 

Viņš neko neuzspieda un kaut kādā ziņā viņš man atgādināja Oļģertu Kroderu, kurš savulaik bija ļoti daudz stāstījis par Kalniņu. Viņš ievirzīja aktieri uz to, kas jādara, kādi ir apstākļi, kādi jūs esat, bet tas viss bija nepiespiesti, un es neatceros neko tādu, ka man būtu pretestība, sarežģījumi vai grūtības filmējoties. Tas aizgāja, viņam klātesot un palīdzot aktieriem, bet nedarot viņiem pāri. 

Vai Rolands Kalniņš stāstīja, kāpēc viņam ir svarīgi uzņemt šo filmu? 

Sarunas es neatceros, bet es sapratu, ka viņam ir svarīgi uzņemt šo filmu, jo ne velti filmai ir tāds nosaukums "Ja mēs visu to pārcietīsim". Laikam jau tajā brīdī, 1987. gadā, tas bija ļoti svarīgi. Es ļoti gribu redzēt to filmu tagad, lai saprastu, ko tad režisors ar šo filmu tajā laikā  gribēja pateikt, jo es saprotu, ka viņš nekad neietu pret savu sirdsapziņu, un viņš no tīras sirdsapziņas veidoja šo stāstu, kas ir ļoti pretrunīgs. Stāstu par nodevību, par brāļiem, kas ir viens pret otru un, kam latvieši ir gājuši cauri. Stāstu par meitu un tēvu, manā gadījumā  brīnišķīgo Valdemāru Zandbergu. 

Viens no satriecošākajiem filmas kadriem ir saistīts tieši ar Valdemāru Zandbergu, atvadīšanos. 

Jā, kāds viņš man bija partneris.. 

Cik reizes Rolands Kalniņš lika jums nospēlēt šo dramatisko epizodi, kur meita ir atnākusi pie tēva un patiesībā lūdz viņu pērt? 

Protams, ka daudzus dublus mēs to nedarījām, bet Zandbergs bija tik ļoti pilns, ka tur varēja filmēt no vienas vietas. Tie bija zelta vērti kadri. Skatoties uz viņu, man neko nevajadzēja spēlēt, tikai mēģināt sajust pretī.  

Tas jums abiem bija ļoti labs kadrs. 

Paldies. 

Kas, tavuprāt, ir Rolanda Kalniņa spilgtākā īpašība? 

Tajā mazajā filmiņā, kuru mēs nupat noskatījāmies ["Vecāks par simt gadiem" – red.], viņš teica, ka viņš nav drosmīgs, bet ka viņš ir riskētājs, ka viņš vienmēr to ir darījis ar azartu, neraugoties ne uz ko, un tiešām es varu apbrīnot un brīnīties, kā jūtas režisors, kura darbus noliek plauktos un nerāda, un, neskatoties uz visu to, viņš ir nodzīvojis tik cienījamus gadus un tas viņu nav salauzis. Man liekas, ka tā ir viņa raksturīgākā īpašība.

Viņš vienmēr ir bijis pāri savam laikam, ar jaunu elpu, ko citi režisori nav uzdrošinājušies. 

Ko tu novēlētu Rolandam Kalniņam? 

Es novēlu saglabāt tik možu garu un stāju šajos cienījamajos gados, un, protams, veselību un saules mūžu.

Aktrise Vizma Kvēpa: Rolands Kalniņš ir pirmais vīrietis, kurš pret mani izturējās kā pret dāmu

Aktrise Vizma Kvēpa filmējusies Rolanda Kalniņa lentē "Akmeņainais ceļš" (1983).

Daira Āboliņa: Kas ir Rolands Kalniņš? 

Vizma Kvēpa: Rolands Kalniņš ir pirmais vīrietis manā dzīvē, kurš pret mani izturējās kā pret dāmu. Es augu ar puikām, spēlēju futbolu, braukāju ar mopēdiem, novalkāju brāļa vecās drēbes, vispār nevalkāju kleitas, tikai bikses. Kad mēs sākām strādāt pie "Akmeņainā ceļa", es jutos ļoti stīva tieši no šīs attiecības, jo nekad mūžā neviens pret mani nebija izturējies ar tādu pietāti, cieņu un uzmanību.

Tā tev bija liela apjoma loma. Milzīgs aktieriskais darbs kameras priekšā. Tev tādas pieredzes nebija. 

Jā, mums Teātra fakultātes laikā mūsu pasniedzējs Alfrēds Jaunušans uzskatīja, ka studentus televīzija un kino sabojā, tāpēc līdz pat kursa beigām mēs nepiedalījāmies nekādos citos ārpusteātra pasākumos, kā tikai fakultāte un dažas mazas lomas teātrī, bet jā, pie Kalniņa uzreiz bija galvenā loma. 

 Vai tu atceries proves? 

Proves tik ļoti ne. Mums iznāca tā, ka mani vienlaicīgi uzaicināja gan Rolands Kalniņš, gan Jānis Streičs, kurš ļoti ātri saprata, ka vēlas ar mani strādāt un parakstīja līgumu filmai "Svešās kaislības". Tajā laikā pirmkārt bija teātris un tikai pēc tam brīvajā laikā drīkstēja filmēties. Tātad brīvajā laikā es filmējos pie Jāņa Streiča, un Rolandam Kalniņam atlika tas, kas palika pāri, un, lai nebūtu šīs nepārtrauktās plānošanas, kas ir ļoti sarežģīta, tad Rolands Kalniņš uz šo lomu mēģināja Ināru Slucku ar cerību, ka viņam tomēr būs aktrise, kas nebūs atkarīga vēl no kāda cita režisora, bet filma ir tāda lieta, kas nav atkarīga ne no talanta, ne no spējām, pilnīgi ne no kā, tikai izskats. Kā vienā intervijā Rolands Kalniņš teica: "Filma, tā ir glezna." Vienkārši sanāca tā, ka es ar Andreju Žagaru izskatījos ļoti labi uz ekrāna, un Žagars ar Ināru Slucku neizskatījās. Tikai šis mazais sīkumiņš. 

Vai Rolandam Kalniņam bija metode, kā viņš strādāja ar aktieriem? 

Man liekas, ka viņam dzīvē tik ļoti negāja un viņu ļoti apspieda no augšas, ka viņš bija tā iebiedēts, ka viņš pat baidījās no lielāka lidojuma.

Šī pietāte ne tikai kā pret dāmu, kā pret aktrisi, kā pret cilvēku – viņš bija ļoti smalkjūtīgs cilvēks.

Es nevarētu teikt, ka būtu metode. Vienīgā reize, kur es tiešām redzēju metodi, bija, kad Andris Bērziņš ieradās uz filmēšanu pēc vētraini pavadītas nakts, un protams tas viss bija ļoti palēninātā tempā, un Rolands Kalniņš pateica: "Viss ir ļoti pareizi, ļoti labi un izcili, tikai lūdzu, divreiz ātrāk". Un viņš to tiešām perfekti, ģeniāli izdarīja. 

Filmā tu esi dāma brīnišķīgās kleitās, brīnišķīgā grimā. Vai Rolands Kalniņš tev stāstīja par laikmetu, kuru lomā pārstāvi, jo tu biji padomju meitene, kura par to neko nezināja. 

Nē, par to mēs neko nerunājām, un es domāju, ka tajā laikā bija bīstami par to visu runāt. 

Bet kā viņš no tevis dabūja to aristokrātismu, kas piemīt tavam tēlam? 

Neko viņš nedabūja, mēs vienkārši strādājām un filmējām. Es neatceros nekādas īpašas metodes. 

Vai tu atceries kādu īpašu epizodi? 

Fināla epizodi, bet šoreiz nevis režisora dēļ, bet operatora dēļ, jo Miks Zvirbulis teica tā: "Tev ir ļoti skaista kleita, un viskaistākā kleitas daļa ir mugurpuse. Man gribas, lai tu pagriez galvu tā, lai izgriezums ir gluds un lai es redzu tavu deguntiņu." Tas bija sarežģīti, jo, ja pagriež galvu, tad kleita tomēr maina savu formu.. 

Tev bija viena asara tajā kadrā. 

Un? Es strādāju arī ar asarām.  

Tā ir īsta? 

Jā, protams. Man nevienā filmā nav pilinājuši asaras. 

Jums bija tā iemīlēšanās sajūta jāveido, kas nav tik viegli nepieredzējušam aktierim. Vai Rolands mācēja kaut kā palīdzēt? Piemēram: "Neesiet tik atklāti, esiet noslēpumaināki." 

Es tā neatceros. Mēs mēģinājām, un neatceros, kā tas viss notika. Es nejutu tādu piespiešanu, kādu es jutu teātrī. Mēs vienkārši izmēģinājām, varbūt kaut ko aizrādīja. Es nejutu, ka mani kāds spiestu.  

Vai tu zināji, kas ir Rolands Kalniņš tajā brīdī? Kāds ir viņa liktenis? 

Nē, nezināju. 

Viņš bija vienkārši režisors Rīgas kinostudijā. 

Jā, kas mani uzaicināja uz filmu. 

Vai tu atceries filmas pirmizrādi? 

Nē, es pat neatceros, kur viņa bija. 

Vai tev ir kāda filmas pēcgarša? 

Man liekas es esmu ļoti stīva tai filmā, ļoti nedabīga. Es pati nevaru viņu skatīties, jo šis man traucē. Kā teicu, es uzaugu ar puikām un, esot dāma, es jutos kā mietu norijusi. 

Rolandam Kalniņam tā filma ir ļoti svarīga, jo savā veidā viņš stāsta arī par to, kā tāds puisis, šajā gadījumā Andreja Žagara tēls, kā viņš izsitās šajā Latvijā, kuras nebija vairs. Tas stāsts viņam bija ļoti svarīgs. Jūs divi iemiesojāt šo viņa jaunības stāstu par tā laika cilvēkiem, viņš nekad to nekomentēja? 

Es domāju, ja tādas sarunas bija, tad varbūt ar Andreju, jo es jau tur tikai parādos faktiski jaunībā, kopā ar Andreju.. Ja paskatās visu filmu, tad man ir epizodes. Un, tā kā man bija vēl viena filma, es tikai nofilmējos un aizbraucu. 

Jums daudzas epizodes ir ļoti jūtīgas. Jūs esat divatā ar Andreju, tad tu brauc pa ledu. Vai šo tu atceries? 

Atceros, braucu pa ledu. 

Tas gan jau bija diezgan bīstams kadrs. Kur atradās operators, kur režisors šajā kadrā? 

Režisora nebija, bija tikai operators un kaskadieris, kas vadīja šo ledus buru. Man vienmēr ir patikuši ekstrēmi sporta veidi, vienmēr esmu ļoti ātri braukusi, tādā ziņā man ļoti patika šī filmēšana. Vienīgi operators teica, lai turu acis vaļā, lai arī saule spīdēja un ledus atstaroja, un acis nemaz nevarēja tā noturēt vaļā. Tas ātrums bija tik liels – ja paver vairāk vaļā, viņas sāk asarot. 

Vai tu vari pateikt vienu Rolanda Kalniņa īpašību? 

Es visu mūžu atceros, ka viņš teica: "Cilvēks visvairāk otrā necieš to, kas pašam piemīt." Viņš teica: "Es ciest nevaru, ja vīrietis nav noskuvies, un es ciest nevaru, ja kādam ir netīri apavi." Viņš saka: "Šīs divas īpašības man vienmēr piemīt," un

ja es kādā cilvēkā kaut ko neieredzu vai man kaitina, vai nepatīk, es vienmēr atceros Rolandu Kalniņu, ka viņš teica: "Otrā kaitina tas, kas pašam piemīt."

Rolands Kalniņš ir piedzīvojis savu simtgadi. Ko tu viņam šodien teiktu? Jums ir bijis kopīgs darbs, jūs esat bijuši laikabiedri, viņš par mums ir bagātāks tieši par vienu gadsimtu, viņš ir veselu gadsmitu nodzīvojis – atšķirībā no mums. 

Es braucu šurp un domāju, vajadzētu nopirkt ziedus, un es sapratu, ka nē, viņam ziedi nav vajadzīgi. Viņam ir vajadzīga mana lielā pateicība tieši par to, ko es teicu, ka viņš pret mani izturējās kā pret dāmu. 

Ko tu viņam teiktu šodien? 

Tieši to arī pateiktu. Liels paldies. Un to, ka viņš varbūt nemaz nezina, ka viņš bija pirmais, kas pret mani tā izturējās.

Kaspars Znotiņš: Rolands Kalniņš man ļāva mācīties

Aktieris Kaspars Znotiņš filmējies Rolanda Kalniņa lentē "Rūgtais vīns" (2007).

Daira Āboliņa: Kas tev ir Rolands Kalniņš?

Kaspars Znotiņš: Rolands Kalniņš, varētu teikt, ir mans pirmais kinorežisors, jo līdz tam es nebiju īsti filmējies lielā kino lomā. Tā bija skola. Es uzskatu, ka tas darbs man nav īsti izdevies. Esmu daudz pēc tam domās atgriezies pie filmēšanas laika, ko es tur izdarīju vai, pareizāk sakot, neizdarīju.

Kalniņš toreiz teica, ka viņš visu vainu ņem uz sevi. Viņš man ļāva mācīties, deva mācīties.

Viņa pateiktais un nepateiktais tieši kino laukumā… Es atceros, tā bija Kocēnu kapsēta pie Valmieras. Bija pirmā filmēšanas diena, tur tikko bija nolijis lietus, un tika stādīts kadrs, Gvido Skulte bija operators. Uz skatuves tu esi gandrīz vai galvenais, bet, kad liek kadru, tad daudz tiek pievērsta uzmanība daudziem citiem kadra dalībniekiem, tai skaitā fonam, kokiem, miglai…

Mēs runājam par filmu "Rūgtais vīns"…

Kino nepateiktais un tas, kā tu klusē kameras priekšā, tas ir liels spēks, atslēga uz kino.

Jūs sarunājāties ar Kalniņu? Viņš tev kaut ko pateica arī vārdos vai ar attieksmi?

Kaut vai tas, ka viņš teica, ka viņam patīk, ka aktieris pats strādā. Kopš tā laika es zinu, ka tiešām ir jāstrādā, tas ir iekšējs intensīvs process, kam ir jābūt kadra brīdī. Protams, ka es to būtu darījis citādi. Tajā brīdī man likās, ka režisors ir tas, kuram vajadzētu būvēt manu iekšējo tēla pasauli, bet nē. Režisors tikai uzpūš to elpu. Man pašam ir jāsāk kustēties. Viņš varēja ilgi sēdēt un neko neteikt. Braucām no filmēšanas Ēdolē, nakts filmēšana, starp citu, tajā vakarā bija pirmizrāde "Latviešu mīlestībai" Jaunajā Rīgas teātrī un mani uzreiz pēc aplausiem paņēma uz filmēšanas busiņu un aizveda uz Ēdoli. Braucām atpakaļ. Es vadīju mikriņu, jo šoferis no ilgajām kino maiņām bija gandrīz aizmidzis pie stūres. Kalniņš man sēž blakus, un tā mēs braucām no Ēdoles līdz Rīgai. Es pie stūres un Kalniņš blakus.

Viņš nepateica nevienu vārdu visa ceļa garumā, cik atceros, bet viņš visu laiku bija nomodā un sēdēja man blakus ar vaļā acīm. Tas ir trīs stundu brauciens…

Kāpēc viņš neko nepateica?

Ko teikt vairs… Viņam jau tad bija astoņdesmit pāri gadu. Sēž tev blakus gadsimts, tur viss ir pateikts, ko tu gribi vēl. Es braucu cauri Kandavai, saku, ka šī ir mana dzimtā pilsēta…

Varbūt tu nemācēji uzdot jautājumus Rolandam Kalniņam?

Nu, jā, varbūt, bet mani vienmēr ir fascinējis klusēšanas spēks. Zini kā, ir "Youtube" tāds desmit stundu garš video, kur pretī sēž vīrs un malko viskiju, un nepasaka neviena vārda. Viņš sēž un skatās objektīvā, un tu sēdi viņam pretī, un arī vari ieliet savu viskiju un klusēt desmit stundas. Arī pēdējais kadrs Kalniņa filmā, 12 minūšu. Es būtu paņēmis nost tos vārdus pašās beigās, lai paliek pavisam klusējošais Kalniņš, jo, ko tur daudz vairs teikt.

Cik zaļš tu biji tajā brīdī, kad tu sāki tur filmēties? Vai tu zināji, kas ir Rolands Kalniņš?

Es saku, galīgi zaļš. Es zināju, kas ir Rolands Kalniņš, bet dīvainā kārtā tā filma, tieši "Četri balti krekli", tā kļūst arvien nozīmīgāka. Nevis mākslīgi uzturēta, ka mums bija aizliegtā filma un visos svētkos tiek vilkta laukā. Mana meita, manas meitas paaudze dzied dziesmas no šīm filmām, liek tās savās ballītēs, un šo filmu pārskata ik pēc kāda laika. Tas ir izveidojies dabiski. Tajā laikā es zināju "Cepli", gan "Akmeņaino ceļu", ko, manuprāt, varētu arī biežāk parādīt.

Kāda ir visspilgtākā Rolanda Kalniņa īpašība?

Man Rolands Kalniņš saistās ar nosvērtību. Dinamiskā procesā, kas ir filmēšana, tas ir ļoti svarīgi. Cik es zinu, viņš ir spējis būt arī negants un mērķtiecīgs. Bet tā kā es viņu sastapu…

Nevis miers, bet nosvērtība turēt līdzsvaru.

Ko tu teiktu viņam šodien, ko tu teiktu viņam 7. maijā?

Režisor, paldies jums par iespēju, ka jūs mani tādu jaunu toreiz paņēmāt savā filmā. Daudz laimes dzimšanas dienā!

Regīna Razuma: Rolands ar neiedomājami lielu interesi uztver pasauli

Aktrise Regīna Razuma filmējusies četrās Rolanda Kalniņa filmās – "Ceplis" (1972), "Piejūras klimats" (1974), "Akmeņainais ceļš" (1983), Rūgtais vīns (2007).

Daira Āboliņa: Kas tev ir Rolands Kalniņš?

Regīna Razuma: Mans režisors, protams, arī liela personība, cilvēks, no kura es mācos, un kaut kādā ziņā… Mans tēvs bija mans tēvs, bet Rolands kaut kādā ziņā arī.

Visticamāk, viņš tev ir diezgan liktenīgs…

Man liekas, ka tajā "mans režisors" es arī gribēju izteikt to, ka viņš ir liktenīgs. Līdz ar to izriet arī tas, ka viņam ir kaut kādas tēva funkcijas.

Mēs no kino vēstures zinām, ka Rolandam Kalniņam ir svarīga aktrise. Viņš ir aktrišu režisors, un viņam patīk atklāt cilvēkus. Vai tev ir sajūta, ka viņš tevi atklāja?

Katrā ziņā. Principā visi cilvēki, ar kuriem cilvēks tiekas, viņi arī atklāj. Es varētu teikt, ka es mācos no cilvēkiem. Man nav bijuši pedagogi klasiskā izpratnē, un arī skolā es vairījos… Tālākajā dzīvē es arvien vairāk saprotu, ka katrs cilvēks, ar ko es tiekos, ir mans skolotājs. Tādā ziņā Rolands ir skolotājs, un viņš ir atklājis man pašai sevi. Ne tikai filmās, bet mēs sazvanījāmies, tikāmies kādreiz kafejnīcā. Tās bija jaukas, foršas sarunas par dzīvi, attieksmi.

Vai ir kāda atziņa, ko tu saproti, ka tas tev ir no Rolanda Kalniņa?

Man liekas, ka mums ir tādas kopējas sapratnes par dzīvi, būšanu. Manuprāt, Rolands par sevi neuztraucas. Viņš ar neiedomājami lielu interesi uztver pasauli. Piemēram, es viņam piezvanu un pajautāju: "Kā klājas? Kā veselība?" Tās ir kaut kādas trīs frāzes, un tad mēs sākam runāt par to, kas notiek pasaulē, ko viņš ir redzējis, lasījis kaut kādus gadus atpakaļ, kad viņš nāca uz teātri, – viņš izanalizēja visu.

Man liekas, ka uz Rolandu attiecas rainiskā frāze: "Kam no dzīves prasi, prasi tik no sevis, ne tam svars, ko esi ņēmis, bet tam, ko devis."

Manai dzīves uztverei arī tas atbilst. Es no Rolanda to esmu iemantojusi, tā varētu teikt.

Tu esi vienīgā aktrise, ko Rolands Kalniņš ir filmējis visu savu radošo dzīvi. Rolandam Kalniņam nav tik daudz filmu, bet sākot ar "Cepli", kurā tu debitēji kā aktrise, "Akmeņainais ceļš", kur tev bija nozīmīga loma, "Rūgtais vīns". Tas nozīmē, ka kaut kādā ziņā jūsu dzīve gāja līdzās. Kāda tev ir sajūta, vai tev patīk atgriezties pie Austras Zīles domās, attēlos, sajūtās? "Cepļa" galvenā loma…

Man bija visādi periodi. Kad filma iznāca astoņdesmitajos, man nepatika skatīties uz sevi. Man likās, ka tas viss ir nepareizi, ko es tur daru, bet tad bija deviņdesmito sākums, pēc kāda ilgāka laika nebiju skatījusies, un es toreiz skatījos kopā ar savu dēlu. Viņš pirmo reizi skatījās, un viņam ļoti patika. Viņš kaut kā uztvēra to visu domu, jēgu. Viņš nevērtēja mani.

Austras loma bija milzīga debija, kas atstāja milzīgu iespaidu gan uz filmu, gan kino vizuālo tēlu.

Nē, es zinu, ka tāds iespaids ir citiem. Man nav tāda iespaida. Es labprāt atceros aizkadra lietas, to, kā mēs strādājām, cilvēkus, kas bija apkārt. Visa tā kinostudijas atmosfēra, ziema, kad bija nakts filmēšana, gāju uz kinostudiju. To, ka daudziem esmu bijusi seksa simbols, to es tikai saklausīju vēlāk.

Bija "Akmeņainais ceļš", kur stāsts arī bija diezgan sarežģīts. Kā jums toreiz gāja, vai tu jau saprati Rolandu no pusvārdiem?

Nē, tas bija pavisam citādāk. Tas bija sarežģītāk, pirms tam bija "Piejūras klimats"…

Arī "Piejūras klimats" tev bija diezgan spilgta loma. Kāds bija filmēšanas process?

Bija ļoti labs filmēšanas process. Bija ļoti aizraujošs. Ar visādām izmaiņām, noliegumu. Loma bija interesanta, es tur varēju izpausties kā dejotāja, vairāk ar ķermeni. Tur arī bija daudz mūzikas. Tur bija pietiekoši daudz vieglprātības. Tas ir Rolanda viena perioda sasveicināšanās veids. Kad mēs tikāmies, viņš vienmēr jautāja: "Un kā ar vieglprātību?" Man liekas, ka tādā veidā viņš mani uzmundrināja. Tas ir pareizi, tādā formātā, kā Rolands to domā par vieglprātību. Ir vieglprātība arī vajadzīga, bet Rolands tajā pašā laikā ļoti apzināti dzīvo.

Kāda ir sajūta par filmu "Akmeņainais ceļš"? Šai sievietei bija lemts daudz ciešanu…

Rolands vispār tur gribēja filmēt manu māsu – Liliānu Veseri. Viņš to pats arī teica. Rolands vienmēr ir bijis ļoti atklāts pret mani. Tāpat arī "Ceplī" viņš mani brīdināja, ja es netikšu galā, tad mani var noņemt no lomas. Es nezinu, kāpēc mani tas neuztrauca, es gāju un darīju visu, kas manos spēkos. Tā loma, tēls bija tāds samocīts. Bija arī ļoti priecīgas filmēšanas epizodes mums ar Andri Bērziņu, manu Ēriku, Rojā, kad mēs filmējām un gaidījām vētru, kura tā arī nepienāca. Tāpat kā "Piejūras klimatā" laikapstākļi nebija mums īsti labvēlīgi. No otras puses, man patika tās ciešanas, kas bija Alisei "Akmeņainajā ceļā". Man tās cilvēciski bija saprotamas. Tur it kā Rolands arī izmantoja savu metodi ar tādu savu personisko psiholoģisko iedarbību pēdējā epizodē. Vienīgo reizi laikam mani aizskāra tā cilvēciski. No manas šīs dienu pieredzes man liekas, tas ir tāds pilnīgs, drīzāk maigs glāsts nekā tāds uzbrauciens vai kā lai to nosauc. Tas palīdzēja lomai, tas bija tikai tai epizodei.

Vai tu zini "Rūgtā vīna" nosaukuma leģendu? Kāpēc tas vīns ir rūgts?

Nē, es nepateikšu.

Šajā filmā Rolands bija iedevis tev ļoti skaistu lomu līdzās citām sievietēm, aktrisēm, kurām Rolands bija atradis šo epizodisko vietu, bet šajā gadījumā tev viņš… Es nezinu, es tajā brīdī savilku kaut kādas paralēles ar Austru Zīli, ar tādu kā atsauci. Varbūt tev nemaz tā nelikās? 

Nē, man tā nelikās. 

Ko viņš teica, kad piedāvāja tev lomu šajā filmā? 

Neko viņš man neteica, es izlasīju scenāriju. Katrā ziņā es nevienu no tām citām sievietēm negribētu spēlēt, arī ja es būtu citā vecumā. Man šī loma likās ļoti atbilstoša man. Mēs neko īpašu nerunājām, es viņu pieņēmu un sapratu to sievieti. Tāds personāžs, raksturs un liktenis ir bieži sastopams. 

Kaspars Znotiņš teica, ka viņš apzinās, ka nav nospēlējis savu lomu. 

Viņam bija daudz grūtāka, bet man liekas, ka mums labi bija, mēs labi saspēlējāmies. Tur bija ļoti laba atmosfēra. Mēs pat kaut kādā pauzē ar Rolandu runājām par kaut kādiem citiem turpmākiem plāniem. Mēs pieminējām arī scenāristu Viktoru Lorencu un "Jahtu vārdā Žanna", bet bija arī kaut kas jauns Rolandam vēl padomā. 

Viņam vēl pusgadu atpakaļ bija plāni, tā ka es neizslēdzu, ka viņam vēl šobrīd ir plāni, ko viņš darītu, ja viņš sajustos atkal spēcīgāks.  Kāda, tavuprāt, ir galvenā Rolanda Kalniņa īpašība? 

Attieksme pret apkārtni, dzīvi un pasauli, kas nav koncentrēta uz sevi.

Viņā nav tas cilvēciskais, nenormāli lielais egoisms, kas ir lielākajai daļai cilvēku, nerunājot vispār par režisoriem.

Režisori, kā es mēdzu teikt, nav profesija, bet diagnoze. 

Rolanda diagnoze nav režisors? 

Viņš ir režisors, bet tajā pašā laikā viņam nav šis milzīgais cilvēciskais egoisms. Viņš jūt, ka mēs pasaulē visi esam saistīti, visi esam atbildīgi viens par otru. To lielākā daļa cilvēku mūsdienās nesaprot, tad notiek tas, kas notiek mums apkārt pašreiz. 

Ko tu pateiktu Rolandam, ja viņš būtu varējis atnākt šodien, kā mēs visi viņu gaidījām? 

Es viņam varētu tikai pateikt – paldies, ka viņš bija manā dzīvē un par visu to, ko viņš bija devis man, ko es varēju dot arī citiem. Kādu prieku, sapratni un izpratni. Paldies, Roland!