Kā jau ziņots, pilnmetrāžas konkursā laurus plūca islandiešu režisora Hlinura Palmasona "Dievzeme" (2022), kas nebija nekāds pārsteigums, kaut gan starp konkursa desmit filmām bija vairākas spēcīgas konkurentes. Vizuāli iespaidīgais stāsts par cilvēcisko un pārlaicīgo vēl līdz trešdienas vakaram ir pieejams festivāla tiešsaistes platformā, un izplatītāji sola, ka nākamā gada sākumā to atkal varēsim redzēt kinoteātros. Un šī noteikti ir lielā ekrāna filma, ko uz portatīvā datora skatīties būtu visai ķecerīgi.
Uz mazākiem un lielākiem privātajiem ekrāniem bija pieejama arī liela daļa filmu festivāla laikā. Viens no retajiem bonusiem, ko pandēmijas izolācijas laiks mums devis, ir dažādi virtuālie risinājumi, kas palīdz decentralizēt kultūru.
Festivāls vairs nav tikai rīdzinieku privilēģija – tas kļuvis sasniedzams visā Latvijas teritorijā.
Jācer, ka hibrīdformāts ar klātienes un virtuālajiem seansiem tiks saglabāts arī turpmāk. Es to saku arī savtīgu iemeslu vadīta, jo, kaut gan Rīgas kinoteātri man ir viegli sasniedzami, tiešsaistes platforma dod iespēju veiksmīgāk plānot savu laiku un noskatīties vairāk laba kino – šogad seansu pārklāšanās dēļ palaidu garām tikai vienu no ieplānotajām filmām.
Vai kvantitātes paaugstināšana vienmēr ir laba lieta, ir jautājums, uz ko es baidos atbildēt, jo pēc ļoti intensīvas nedēļas piedzīvoju absolūtu prāta pārdegšanu un netīšām nogulēju savu visgaidītāko seansu, Pazolīni "Salo jeb 120 Sodomas dienas".
Ar visu to, ka es, atšķirībā no savas kolēģes, kas rakstīja festivāla dienasgrāmatu, lielākoties izlaidu dažādus saviesīgos pasākumus.
Savukārt visas citas Pazolīni filmas programmā "In Kino Veritas", kas ik gadu pievēršas kāda nozīmīga kino veidotāja retrospekcijai, man noskatīties izdevās, un
es uzskatu to par īpašu festivāla privilēģiju – piedzīvot klasiku uz lielā ekrāna.
Kaut gan lielā mērā kino festivāli pamatā ir iespēja redzēt "lielās filmas", pirms tās parādās repertuārā (vai paiet Latvijai pavisam garām), es augstu vērtēju tieši ekskluzivitātes aspektu. Retrospekcijas ir liela daļa no tā. Otra daļa ir filmas, kuras citādi nekad nenonāktu uz vietējiem ekrāniem. Piemēram, patīkams piedzīvojums bija zviedru "Šejienieši" (2022), pilnībā caur rīmēm stāstīts cilvēcīgs stāsts par bailēm no vientulības. Režisors pēc filmas teica, ka tā tik veiksmīgi turas kopā, jo scenārijs tika uzrakstīts "normālā valodā" un pēc tam iedots reperim pārrakstīšanai.
Ziņa, ka kāda no festivālā redzētajām filmām tiks iekļauta kinoteātru repertuārā, reizēm nes sev līdzi nelielu vilšanos. Šķiet, ka atņemta ir kāda īpaši ekskluzīva pieredze, kāds gabaliņš no festivāla maģijas.
No otras puses, es priecājos, ka pavisam drīz varēšu mudināt cilvēkus iet uz absurdi šausmīgo (vai šausmīgi absurdo) "Pati sev piegriezusies" (2022), kas izrādījās mana šīs sezonas favorītfilma.
Runājot par filmām, kas eksistē arī ārpus festivāla, noteikti jāpiemin vietējās pirmizrādes. Tās visas piedzīvoja izpārdotas zāles, tā kārtējo reizi apliecinot, ka interese par Latvijas kino ir nostiprinājusies. Un ne velti! Tikko esam saņēmuši ziņas par balvu birumu mūsu filmām citos festivālos, no kurām viena ir Riga IFF pirmizrādītā Lindas Oltes "Māsas" (2022). Signes Baumanes "Mans laulību projekts" (2022), festivāla atklāšanas filma, savu atzinību groziņu ir jau salasījusi un tagad gaida tikšanos ar skatītājiem kinoteātros. Ļoti iesaku jums ar to sastapties. Skatītāju iecienītākās (pēc biļešu pārdošanas rādītājiem noteikti) bija Matīsa Kažas pieaugšanas drāma "Neona pavasaris" (2022) ar dzejnieci Mariju Luīzi Meļķi galvenajā lomā un Toma Harjo meditācija par mīlestības tēmu "Sēklis" (2022).
Festivāls šogad pats sev iedeva tematisko ietvaru, pagājušās nedēļas vidū kā daļu no "Focus on Ukraine" programmas rīkojot vairākas sarunas par koloniālismu Austrumeiropas mediju vidē. Postkoloniālisms šobrīd ir viens no aktuālākajiem skatījumiem, caur ko analizēt jebkāda veida imperiālisma sekas – gan koloniālismu tā ierastajā izpratnē (t.i. Rietumu lielvaru ielaušanos svešās, lielākoties ekvatoriālās teritorijās), gan kulturālo koloniālismu (teiksim, pasaules kino holivudizāciju), gan situāciju bijušā PSRS bloka valstīs. Tieši pēdējais aspekts Ukrainas kara kontekstā ir kļuvis īpaši aktuāls. Divās diskusijās – "Kā dekolonizēt medijus" un "Rietumnieciskošana un Austrumeiropas kino" (abas iespējams noklausīties ierakstā LSM.lv) – un pētnieces Aniko Imres lekcijā tika vētīts tas, kā Rietumi redz un ataino Austrumeiropas valstis.
Neizbēgami iedziļināšanās tēmā noved pie tā, ka ikvienu festivālā redzēto filmu iespējams vērot caur šādu teorētisko prizmu. Ir vairāki acīmredzami piemēri. Paragvajiešu "Eami" (2022) dod vārdu no savas ierastās vides izspiestai tautai, tomēr saglabājot cerību, ka mājas un pagātni nav iespējams cilvēkam atņemt.
Viegli linčīgās "Kluso salu fikcija" (2022) galvenais varonis ir imperiālās varas pārstāvis eksotizētā, estetizētā Klusā okeāna salu vidē un pats neaptver, cik ļoti pārvērtē pats savu nozīmību. Galu galā varas attiecību šķetināšana ir bieži sastopams mākslas uzdevums. Un, atkāpjoties no koloniālisma, tieši šis izkristalizējas kā pamats lielākajai daļai redzēto filmu – iespējams, no tā var izdarīt secinājumus par laikmetu, kurā dzīvojam. Šādas laikā saspiestas bagātīgas pieredzes bieži ļauj notvert vispārējo pasaulē valdošo sentimentu.
Un mana personīgā, diezgan netīši izvēlētā sešpadsmit filmu izlase, ko piedzīvoju šajā Riga IFF, liek domāt par līdzšinējo varas struktūru brukšanu un vārda došanu tiem, kas līdz šim klusējuši.
Kopumā festivāla pieredze ir bijusi stabili pozitīva. Nepiedzīvoju nevienu vilšanos, taču nevienu satricinājumu arī ne (gan jau tādēļ, ka nokavēju "Salo"). Tagad galvenais jautājums ir – kā sadzīvot ar festivāla beigšanos? Piedāvātie varianti: noskatīties konkursa laureāti "Dievzeme" (2022), izlasīt Riga IFF laikā atvērto Pazolīni grāmatas "Ielas zēni" latvisko tulkojumu, paklausīties diskusiju ierakstus un gaidīt uz ekrāniem to, kas pēc festivāla turpinās ekrānu dzīvi Latvijā. Un galu galā – šajā rudenī mums nudien netrūks, ko skatīties.
Par Riga IFF
Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF) šogad jau devīto reizi pulcē vietējo un starptautisko auditoriju uz vienu no Baltijas jūras reģiona nozīmīgākajiem kino notikumiem – no 13. līdz 23. oktobrim Riga IFF programmā klātienē un tiešsaistē, 12 sadaļās un 6 konkursos izrādītas vairāk nekā 100 filmas no vietējā, Eiropas un pasaules kinematogrāfa.
Festivāla devītajā gadā skatītājiem piedāvātas rūpīgi atlasītas aktualitātes no pasaules nozīmīgākajiem filmu festivāliem, pašmāju kino pirmizrādes un spilgtu autoru redzējumi. Festivāla laikā realizēta notikumu programma, kas veidota sadarbībā ar Kijivas Kritiķu nedēļu (Kyiv Critics’ Week) – Ukrainas laikmetīgā kino programma un starptautiska diskusiju sērija par postkoloniālismu mediju telpā.
