Rīgas Kino muzeju papildina Latvijas dokumentālajam kino veltīta sadaļa

Būtisks jaunums Rīgas Kino muzejā – pastāvīgā ekspozīcija „Aizekrānija” nesen papildināta ar ļoti svarīgu sadaļu, veltītu Latvijas dokumentālajam kino. Izstādē var iepazīt gan dokumentālo filmu, gan kino hroniku tapšanu. Taču izstāde nav veidota kā vēsturisks atskats, tā vairāk pievēršas procesam, dažādiem dokumentālā kino stiliem un personībām.

Kinomuzeju papildina Latvijas dokumentālā kino ekspozīcijaBaiba Kušķe

    Zanes Balčus un Daces Džeriņas veidotajā izstādē skatāmas fotogrāfijas, dokumenti un video liecības, kā arī krustvārdu mīkla, kuru risinot izstādes apmeklētājs var pārbaudīt savas zināšanas. 

    Uldis Brauns filmā „235 miljoni”, vēstot par būtiskiem mirkļiem cilvēka dzīvē, neizmanto aizkadra tekstu, bet gan izteiksmīgus muzikālos motīvus. Ivars Seleckis savukārt „Šķērsielu” būvē sarunās ar tās iedzīvotājiem un papildina ar labsirdīgi ironisku aizkadra komentāru. Pilnīgi cits rokraksts ir Aivaram Freimanim, Laimai Žurginai, Jurim Podniekam un citiem mūsu dokumentālā kino meistariem, un tieši šīs dažādas pieejas arī akcentē jaunā izstāde Kino muzejā. 

    Izstāde ir ļoti svarīgs papildinājums pirms diviem gadiem atklātajai pamatekspozīcijai „Aizekrānija”, un tās kuratore ir Zane Balčus, kura izvēlējās runāt nevis par vēsturi, bet par procesu.

    Izstādes veidotājas tiecās parādīt dažādus autorus un laikaposmus, kā arī stilistiski atšķirīgus darbus. 

    Stāstus un fotogrāfijas par filmām papildina dokumentu kopijas, ko var pašķirstīt un izlasīt, piemēram, autoru rakstītās filmu anotācijas un Mākslas padomes slēdzienus par tām. Piemēram, Aivars Freimanis savā anotācijā par „Kuldīgas freskām” Mākslas padomi cenšas ieinteresēt, izceļot dažus filmā iekļauto stāstu nosaukumus, un tie ir „Skūpsti”, „Sieviešu pasaule”, „Suņa dzīve”, „Laika zobs”.

    Laima Žurgina savukārt anotācijā filmai „Ceturtā dimensija” raksta, ka filma ieskatīsies Ojāra Vācieša iekšējā pasaulē, atklājot ceturto dimensiju dzejnieka personībā, un tas būs dvēseles spārnu platums. Tāpat kā filmu stilistiskā, arī anotācijās dokumentālistu rokraksti ir ļoti dažādi.

    Ne mazums atšķirīgas ir arī filmu tapšanas aizkulises, un tām veltīta viena izstādes siena,

    pastāstīja izstādes māksliniece Dace Džeriņa. Tiek parādītas visas profesijas, kas iesaistītas filmas veidošanā, kā arī režisoru un operatoru darbs dažādos laikos.

    Līdzās dokumentālajām filmām izstādē uzmanība pievērsta arī kinohronikām, kas regulāri tapa padomju laikā. Galvenā no tām bija „Padomju Latvija”, ko filmēja gandrīz katru nedēļu, atspoguļojot svarīgākos notikumus valstī. Bet bija arī kinožurnāli „Pionieris”, „Māksla”, „Gaismēnas”. Atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā līdz 1996. gadam tika uzņemta „Latvijas hronika”, bet līdzekļu trūkuma dēļ tās veidošanu pārtrauca.

    Jauno ekspozīciju, kas izvietota vienā no Kino muzeja telpām, papildina arī pavisam neliela, speciāli 85. dzimšanas dienu pērn nosvinējušajam Ivaram Seleckim veltīta izstāde. Tajā apskatītas četras filmas, kas veltītas Latvijas zemniekiem dažādos laika posmos no septiņdesmito gadu sākuma līdz mūsdienām. Visas četras filmas kopā veido lauku dzīves portretu aptuveni 50 gadu ilgā nogrieznī, pastāstīja Balčus.

    Stāstus par šīm četrām filmām māksliniece Dace Džeriņa apvienojusi, izstādes centrā liekot simbolisku ozola tēlu. Seleckis ir kā kino ozols un simbols spēkam ar dziļām saknēm, kupliem zariem un noturību, uzsvēra Džeriņa. 

    Gan Ivaram Seleckim veltītā mini izstāde, gan jaunā pastāvīgā dokumentālajam kino veltītā izstāde ir nozīmīgi jaunumi Rīgas Kino muzeja piedāvājumā, un izstādes veidotas tā, lai būtu interesantas dažādu paaudžu skatītājiem.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Kino, foto un TV
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti