Rīgas Fotogrāfijas biennālē reflektē par identitāti

Ar divu izstāžu atklāšanu sākusies Rīgas Fotogrāfijas biennāle, skarot gan sociāli aktuālas, gan reflektīvas tēmas un vedinot domāt par dažādām realitātēm.

Latvijas Fotogrāfijas muzejā fotogrāfe Inga Erdmane radījusi izstādi “Nezināšanas prieks”.

Pie sienas aicinājums ­­skatītājiem piedalīties šajā nezināšanas priekā un iesaistīties izstādes veidošanā, izvēloties fotogrāfijas. Jo Fotogrāfijas muzeja telpā pie sienas pielikti četri tukši rāmji. Telpas vidū trīs kastes ar vairākiem desmitiem bilžu. To autori ir Latvijas Probācijas dienesta klienti, kuri brīvprātīgi iesaistījās fotogrāfes Ingas Erdmanes fotogrāfijas meistarklasē, kas ilga deviņus mēnešus.

Par izstādi māksliniece stāsta: “Ideja sākumā bija tāda, ka es gribēju strādāt ar Probācijas dienesta klientiem, jo doma par integrāciju sabiedrībā man likās – tas viņiem varētu noderēt kā jauns hobijs, iemācīties fotografēt. Viņi varētu arī atklāt kaut ko jaunu priekš sevis. Mani ļoti pārsteidza tās bildes, ko es no viņiem saņēmu, jo to darbnīcu es netaisīju tādā klasiskā veidā, kur mācīju kompozīciju vai pareizus likumus. Es viņiem nedevu arī uzdevumus, es lūdzu, lai viņi fotografē visu, kas liekas interesants apkārt. Un beigās tā kolekcija man sanāca apmēram gandrīz 1000 bildes no visiem kopā.”

Šī iemesla dēļ tika izveidota grāmata, kurā nopublicētas pilnīgi visas bildes, jo, tā kā viņi strādāja ar analogo kameru, katram bija noteikts filmiņu skaits.

“Mums tur visādi gāja: brīžiem viņi pazuda, tad nāca atpakaļ. Bet pēc mūsu sarunām es nojautu, ka tas palīdz, ka tas ir cits pieturas punkts viņu dzīvē. Jo es arī teicu, ka tas nav obligāti, tas ir tikai viņu priekam,” turpina Erdmane.

Tā ir izstādes otra daļa: māksliniece ar šo nezināšanas prieku grib dalīties tālāk, tāpēc arī izstādē piedāvā skatītājam kūrēt izstādi pašam. Uz sienas ir tikai četri tukši rāmji, ir atlasītas 75 bildes. Apmeklētājs izvēlas fotogrāfijas, pats iet un ievieto tās rāmī – tādā veidā ir iespējams iegūt simtiem izstāžu, ārkārtīgi daudz variantu.

Izstādi papildina arī šķirstāma grāmata, kurā ir visas dalībnieku bildes. Tekstus šai grāmatai radīja divi mākslinieki, kas sēdēja un maketā rakstīja tekstus, neredzot viens otra atbildes, tikai jautājumus. Līdz ar to izveidojās saruna, kurā izbaudīts nezināšanas prieks. Arī šī grāmata nav veidota pierastā formātā – tā ir balstīta uz analogā principa, un arī grāmatas nosaukums ir jāmeklē.

Savukārt Fotogrāfijas muzeja otrajā stāvā iekārtota Lailas Halilovas, Rūtas Kalmukas un Andas Magones melnbalto fotogrāfiju izstāde “Pievienotā atmiņa”. Katra māksliniece dalās autobiogrāfiskā ģimenes stāstā, vairāku gadu garumā tverot mirkļus no savu bērnu ikdienas. Izstāde uzdod jautājumus tādus jautājumus kā – kādas ir jūsu pirmās bērnības atmiņas? Kā atmiņas būvē cilvēka identitāti? Ko personības uztverē maina fakts, ka pirms fotogrāfijas ēras sākuma ļaudis nekādi nevarēja zināt, kā viņi izskatījās bērnībā?

Visas trīs autores ir fotogrāfa Andreja Granta studijas bijušās dalībnieces. Viņas dokumentē savu bērnu dzīvi, kā mātes vēro, fiksē, kas caur kameras pastarpinājumu nezaudē mammām raksturīgo maigumu, rūpes un beznosacījumu mīlestību. Redzams, ka visās bildēs bērni viņām uzticas – tas nav kāds svešs fotogrāfs, kas ielauzies ģimenes ikdienā ar fotokameru un cenšas pie sevis pieradināt bildes varoņus. 

Fotogrāfs un viens no izstādes kuratoriem Andrejs Grants stāsta: “Visām autorēm bija sakrājusies darbu kritiskā masa, kura prasījās tikt izstādīta. Viņas vieno tas, ka autores strādā ar tādām pozitīvi konservatīvām vērtībām kā melnbaltā analogā fotogrāfija un tēma “ģimene”. Kuratoriem likās interesanti, ka no šīs it kā necilās tēmas “Ģimenes bildes” var rasties pievienotā vērtība, kā autores saredzējušas savu stāstu un ar to dalās.”

Tās visas ir autoru pašu ģimenes bildes, kuras izkāpušas ārpus ģimenes fotogrāfijas ietvariem, un šķiet, ka tā ir autora fotogrāfija un ka ar šo stāstu var dalīties. Un caur to skatītājs jau redz un veido savu stāstu.

“Šogad biennāle izvēlējusies pievērsties pašizpratnes jautājumiem. Ko mēs ar to saprotam? Jautājums ir par to, kā digitālās tehnoloģijas un sociālā vide, kurā mēs šodien dzīvojam, ietekmē mūs un kādu iespaidu uz mums atstāj pārtapšanas iespējas? Jo būtībā mēs šobrīd varam būt jebkas.[..] Šīs identitātes var būt ļoti plūstošas un vienā brīdī kļūst nepieciešams definēt un fiksēt, kas mēs esam konkrēti šajā brīdī,” Rīgas Fotogrāfijas biennāles komunikācijas vadītāja Signe Valtiņa ieskicē biennāles galvenās tēmas. 

Protams, jautājums ir par pašu fotogrāfiju – vai fotogrāfija mūsdienās ir tas pats, kas tā bija pirms 10, 15 vai 20 gadiem? Jo arī pats fotogrāfijas jēdziens ir paplašinājies, un arī par to mēs runājam citādi un pārdefinējam.

“Tātad mūsu identitāte vizuāli izvērsta kā “I Like Your Face”,” turpina Valtiņa. “Tas saistās arī ar digitālajām tehnoloģijām. Jo bieži vien mēs sociālajos tīklos atzīmējam, ka mums daudz kas patīk. Bet kas ir tas, kas tieši mums patīk? Mēs tikai spiežam, bieži pat nedomājam par to, vai mums tiešām kaut kas patīk, vai arī tas kļūst par automātisku darbību. Tāpēc mēs gribējām caur šo “I Like Your Face” cilvēkos vērst uzmanību uz šo procesu, kurā mēs sastopamies ar dažādām digitālām sejām vai digitāliem ķermeņiem internetā, un mazliet padomāt par to, ko mēs vēlamies ar to pateikt citiem, kad nospiežam “man patīk” vai atzīmējam, ka kaut kur dosimies.”

Viens no Rīgas Fotobiennāles projektiem, kas arī savā ziņā iziet ārpus rāmjiem vai ieiet citos rāmjos, ir ārtelpas projekts “Es vēlos tevi”, ko veidojis Reinis Hofmanis. Tā ir izstāde pilsētvidē, kas spēlējas ar reklāmas valodu un aicina cilvēkus pārtapt dažādos varoņos.

Piektdienas vakarā  galerijā “Museum LV” atklās laikmetīgās fotogrāfijas un videodarbu izstādi “Šodien esmu nāriņa. Rīt es būšu vienradzis”, kurā piedalās septiņi mākslinieki un vairākas starptautiska mēroga popzvaigznes.

Izstādes kuratore Šelda Puķīte skaidro, ka projekta nosaukums patapināts no populāra saukļa, ko ražotāji drukā uz bērnu krekliņiem ar mērķi izplatīt masu produkciju veikalos un internetā. Tāpēc izstādes nosaukumu vajadzētu tulkot kā kritisku sociālpolitisku komentāru par mūsdienu sabiedrību un tās savdabīgajiem varoņiem, ļaujoties fantāzijai un iztēles brīvībai, necenšoties ieslēgties sociālo noteiktas identitātes un domāšanas rāmjos.

“Izstāde mediju ziņā bāzējas uz video un fotogrāfijām, bet tam medijam ir pastarpināta loma. Svarīgāka ir ideja – problematizēt un reizē aktualizēt dažādas cilvēku un sabiedrības kopumā pieņemtas identitātes, un šajā gadījumā mani interesēja tas, par ko tiek mazāk runāts, tas ir, maģiskās identitātes,” stāsta Puķīte.

Ar to saprotam piederību iedomātai pasaulei, iedomātam tēlam, piemēram, bērnu pasaulē. Tas ir organiski – vienu dienu vari pamosties un pozicionēt sevi kā nāriņu, otrā dienā pamosties un gribēt būt kosmonauts, trešajā – vienradzis utt. Cilvēkam lēnām pieaugot, sāk miksēties vairākas citas sociālās identitātes: piederība noteiktai interešu grupai, etniskā piederība, vēsturiskā, politiskā.

Un pusaudži tad sāk protestēt un veido protesta kultūru, kuru saucam par maģiskajām identitātēm. Tas ir izdomāts revolucionārs tēls. Pieaugot maģiskās identitātes kļūst pavisam sarežģītas, jo dažkārt pat nejūtam, ka redzam sev lietas, kuras redzam kā maģiskas, piedēvējot tām īpašas spējas.

Mēs to darām arī attiecībā uz politiķiem. Uzskatāms piemērs ir gan Amerikas prezidents Donalds Tramps, gan Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Uz viņiem noteikta sabiedrības grupa skatās kā uz maģiskiem varoņiem, kas viņus glābs, katrs savā noteiktā tēlā. Vienā varbūt redz skaisto vienradzi, citā gadījumā tas ir kāds mītisks karavīrs.

Un to pašu mēs projicējam uz sevi. Izstāde aktualizē šo tēmu, bet nevis tikai tā, ka šobrīd pārģērbsimies citā tēlā, bet vairāk runājot par to, kas tad mēs īsti kopumā esam? Kā citi mūs redz? Kā vēsturiskie uzslāņojumi veidojas? Kā atmiņa vai vēsturiskais konteksts uz to iedarbojas?

“Ja jau reiz runājam par paralēlajām pasaulēm, kas ir izdomātas un sadzīvo ar realitāti un ko mēs pat neapzināmies, man likās, ka, veidojot izstādi, vēl interesantāk būtu  salikt kopā popkultūras māksliniekus un māksliniekus, kuri pārstāv vizuālo mākslu un kādu citu augstās kultūras žanru un piederību. Parādīt, ka viņi nodarbojas ar vienām un tām pašām tēmām un aktualizē tās, tikai katrs no sava skatpunkta.

Piemēram, vienas telpas ietvaros man likās interesanti salikt kopā Kristiana Brektes atrastās 20.gadsimta fotogrāfijas, ar kurām viņš manipulē, atmiņu slānim uzliekot vēl citas nozīmes virsū, monstrus, maskas, kas uzreiz liek fantazēt, ko tas īsti nozīmē un kas viņi ir. Un salikt viņu kopā ar amerikāņu melnā humora un ironijas žanra režisoru Harmoniju Korīnu, kura filma stāsta par diviem gangsteriem, kas, pārģērbušies pikačū tērpos, siro pa vienu no Āfrikas ciemiem. Ironija, atsauce uz Boniju un Klaidu un sajūta, ka tas viss ir joks. Vienlaikus šis joks komentē situāciju šodien Dienvidāfrikā. Kopumā saplūst gangsteriskums, ironija, melns humors un sociāli aktīva tēma, ir daudzie slāņi un melnais humors, kas labi ies kopā ar Brekti un veidos memoriālu šajā telpā, ka skopumā izskatās pēc pēdējās atvadu vietas,” izstādes konceptu un ieceri plašāk komentē Puķīte.

Izstādē fotogrāfs Reinis Hofmanis spēlēs spēli ar pārģērbšanos, pareizāk sakot, nevis viņš pats, bet reāli cilvēki, kuriem patīk izrauties vai pat aizbēgt no ikdienas, iztēlojoties sevi par kādu no fantastikas filmu, grāmatu, komiksu tēliem. Viņi dodas mežos, lai cīnītos.

“Lomu spēlēs varoņi un realitāte satiekas, tu vari iejusties varoņu lomā un to izspēlēt. Brīvdabas lomu spēlēs tu pārģērbies par jebkādiem fantāzijas tēliem - Orgs, Elfs, jebkas, kas sastopams masu kultūrā -, un dodies vai nu mežā, vai telpās izspēlē šo cīņu. Šī tēma mani interesē jau 10 gadus, es sekoju līdzi un portretēju brīvdabas lomu spēlētājus. Man liekas ārkārtīgi interesanti, kā fantāzija un realitāte sastopas tādā bildē. Es katrā attēlā esmu atstājis kādus elementus no mūsdienu pasaules,” stāsta Reinis Hofmanis.

Neparastu modes skati “Kebabs”, kurā piedalīsies tikai bērni, gatavo mākslinieki Ivars Grāvlejs un Margrieta Dreiblate. Ivars Grāvlejs stāsta: “Mazi bērni būs apģērbti kebabu tērpos. Kebabs ir ultra unikāla forma, viņiem ir ļoti daudz kultūrslāņu gan saturiskā, gan formālā veidā. Mūsdienās kebabs ir viena no būtiskākajām sadzīves lietām. Tas ir ultraunikāls materiāls, mēs to varam uztvert metaforiskā un praktiskā veidā. Gan izsalkums, gan garīgā veidā varam domāt no filozofiskā skatu punkta, kas ir zem kebaba kā simbola, tās ir kultūras, ekonomiskās, galu galā pat politiskā slietas. Mūsu mērķis ar Kebaba skati ir vienkārši atpūsties.”

Rīgas Fotobiennāles atklāšanas pasākumi turpināsies līdz 14. aprīlim, bet dažādi fotobiennāles notikumi Latvijā un Igaunijā norisināsies līdz 8. jūlijam.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti