Pērn, sešas dienas pirms filmas uzņemšanas beigām, režisoru apcietināja. Tāpēc viņš nebija arī Kannu kinofestivālā, kur filma pretendēja uz vairākām balvām. Arī Latvijas pirmizrāde, atklājot festivālu “Baltijas pērle”, notiek bez režisora. Taču ar savu klātbūtni pagodina scenāristi, tostarp bijušais rīdzinieks Mihails Idovs, kurš atklāšanā dažas frāzes publikai velta latviešu mēlē.
“Mēs bijām aizbraukuši uz filmēšanas laukumu, tieši dienu pirms viņu arestēja,” stāsta filmas scenāriste Lili Idlova. “Visu dienu notika filmēšanas, filmēšanas process ritēja lieliski, un vakarā viņu pēkšņi arestēja turpat filmēšanas laukumā.”
Par arestu filmēšanas grupa uzzinājusi, atgriežoties Maskavā, atceras Idlova. Dažas nedēļas filmas liktenis bijis neskaidrs.
“Bet tad tika izdomāts risinājums – vairākas ainas nofilmēt, balstoties uz režisora piezīmēm, un, esot mājas arestā, viņš varēja filmu samontēt. Līdz ar to filma ir pilnībā Kirila vīzija,” turpina Idlova.
Filmas centrā ir 80. gadu Ļeņingradas mūziķi, un nereti recenzijās tiek uzsvērts, ka tā ir par perestroikas laika rokzvaigzni Viktoru Coju, kura muzikālie centieni filmā mijas ar Rietumu mūziķu – Deivida Bovija, Igija Popa, “Sex Pistols” dziesmu fragmentiem. Žurnālists un ietekmīgais mūzikas kritiķis Artemijs Troickis paguvis filmu nodēvēt par amerikāņu mūzikla “La La Land” krievu versiju. Tikmēr scenāristi uzsver, ka tā ir par jaunību, mīlestību un brīvību.
“Es domāju, ka tas ir kompliments – tas ir mūzikls, tur ir vairāki muzikāli numuri. Šī filma ir pilnībā izdomājums. Vienīgie dokumentālie materiāli, ko mēs filmas scenārijā izmantojām, ir filmas varones Natālijas Naumenko memuāri, kas ir ļoti subjektīvi,” skaidro Idlova.
“Tā kā Artemijs Troickis pats ir pieredzējis šo laiku, viņam ir grūti kritiski vērtēt šo kā nedokumentālu stāstu. Šī filma nav domāta tam, lai kādam izstāstītu, kas patiesībā notika Ļeņingradā 1981. gadā, tāpēc to var salīdzināt ar citiem mūzikliem,” ir pārliecināts Mihails Idlovs.
Par filmu atzinīgi izsakās arī Latvijas Televīzijas uzrunātie skatītāji. Aktrise Ināra Slucka atzīst: “Vienīgais, ko varu pateikt – tā ir Kirila filma, neskatoties uz to, ka tā ir romantiska un ka ir kaut kāda nostalģija par to laiku. Kirilu tur jūt visā viņa rokrakstā – gan tajā, kā viņš montē kadrus, gan tajā, kā viņš ir atlasījis aktierus. Viņa rokraksts tur ir ļoti manāms.”
Bijušais Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis savukārt saka, no vienas puses, filmu skatīties bijis ļoti patīkami, bet, no otras ļoti grūti, apzinoties, ka režisors to montējis mājas arestā. “Ir visgrūtākais gads, un viņš sēž mājās. Viņam šis gads ir normāli ražīgs bijis – Gogoļa centra piecu gadu jubileja, filmas pabeigšana, Štutgartes operā, kur to pabeidza pati opera – cilvēks tādā situācijā dod tik lielu ieguldījumu kopējā pasaules kultūrā.”
Esot mājas arestā, Kirils Serebreņņikovs samontējis arī dokumentālo filmu par to, kā tapa “Vasara”, un šim epilogam, kas Rīgā būs skatāms 24. septembrī, dots nosaukums “Pēc vasaras”.
