Riga IFF atklās ceturtdien, 15. oktobrī, un tas norisināsies līdz 25. oktobrim. Festivāla atklāšanas kino koncertam 15. oktobrī pulksten 19.00 varēs sekot līdzi tiešraidē sabiedrisko mediju portālā LSM.lv.
Reaģējot uz pasaulē joprojām valdošo veselības krīzi, festivāls notiks gan klātienē, gan tiešsaistē. Klātienes seansos tiks ievērotas visas drošības prasības, savukārt vairāk nekā 50 tiešsaistes seansu ļaus festivāla filmas skatīties savās mājās, neatrodoties Rīgā.
Sabiedrisko mediju portāls LSM.lv lasītājiem piedāvā iepazīties ar filmām, kas ir ne tikai augstvērtīgi mākslas darbi, bet arī rosina pārdomas un diskusijas par sabiedrībai aktuāliem tematiem. Par vienpadsmit Riga IFF filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.
Riga IFF galvenajā, pilnmetrāžas filmu, konkursā par balvu šogad sacentīsies astoņi darbi no Baltijas jūras reģiona un Ziemeļvalstīm. Skate iesāksies trešdien, 21. oktobrī, un īpaši no filmu klāsta jāizceļ režisora Jevgeņija Paškēviča darbs “Ko zina Klusā Gerda”, kas stāsta par kādu muižu, kuras īpašnieki izveidojuši pansiju, kurā valda pagājušo gadu 30. gadu noskaņa un kurā nav atļauts izmantot mūsdienu komunikācijas līdzekļus. Šogad pabeigtās filmas nacionālā pirmizrāde gaidāma ceturtdien, 22. oktobrī.
Konkursa skates žūrijā kopā ar ārzemju kolēģiem strādā arī režisore Laila Pakalniņa. Vaicāta, vai Riga IFF gan kā festivāls, gan kā sava veida kuratoriāls mākslas darbs ir ieguvis savu seju, balsi un raksturu, Pakalniņa atbildēja: “Es domāju, ka ir. Tā ir viena lieta Latvijā, kas vieš tiešām optimismu. [..] Tas, kā attīstās Rīgas festivāls, tas tiešām priecē. Un, kad paskatās to viņu programmu… Man liekas, ka tas, kas ir ļoti simpātiski, ka tas viss ir bez jebkādas lielas ārišķības un bļaustīšanās. Ir ļoti sakarīga, daudzveidīga programma katru gadu.
Ir ļoti žēl, ka Covid-19 ir uznācis, bet, no otras puses, ja paskatās to programmu, tad daudz filmu ir iespējams noskatīties arī tiešsaistē.
Tas ir ļoti progresīvi attiecībā uz cilvēkiem, kas nedzīvo Rīgā, jo līdz tam tas bija pieejams rīdziniekiem. Tagad ļoti labas filmas ir pieejamas tiem, kuri dzīvo kaut kur ārpus.”
Kam Laila Pakalniņa vispirms pievērš uzmanību, strādājot kinofestivāla žūrijā – filmu estētiskajam risinājumam vai idejiskajam vēstījumam? Režisore atklāja: “Man liekas, ka tas nav sarežģīti vērtēt filmas, jo, protams, ka filmas ir jāvērtē un drīkst vērtēt subjektīvi.
Žūrijās es līdz šim piekrītu strādāt ar prieku.
Šis gan man būs pirmais tiešsaistes žūrijas darbs, jo pārējie mani kolēģi nevar atbraukt uz Rīgu. Tas, no kā es līdz šim esmu izvairījusies, un es domāju, ka es izvairīšos – es negribētu būt ekspertu komisijās, kas dala naudu mākslas darbu – vai tas būtu kino, vai jebkā tapšanai. Nolemt to, kam būs tapt vai ne, to es negribētu. Es pievēršu uzmanību, kad es skatos filmas, gan tad, kad es esmu žūrijā, gan kad neesmu – es skatos kā skatītājs. Nedaudz citādāks skatītājs, jo klāt ir mana profesija un tas, kā kino mani ietekmē caur formu, bet es neatdalu estētisko formu no satura. Kā tas mani ietekmē vai kā tas mani uzrunā vai neuzrunā. Un, ja tas būtu tikai kaut kas, kas būtu vērtīgs sociāli, tas mani neiespaido. Tad varbūt būtu jāraksta raksts vai jāuzņem sižets, vai jāraksta grāmata. Man patīk tās filmas, kuras var pastāvēt tikai kā filmas.”
Festivāla programmas “Short Riga” starptautiskajā konkursā trešdien, 21. oktobrī, būs skatāma Lailas Pakalniņas jaunākā dokumentālā filma “Pirmais tilts”, kas stāsta par Krāslavas tiltu – pirmo, kurš palīdz šķērsot Daugavu Latvijas teritorijā. Filma uzņemta uz 1997. gadā iegādātas un 2018. gadā nejauši atrastas “Kodak Eastman” lentes.
Laila Pakalniņa stāstīja, ka viņas vīrs esot lenti netīšām atradis zem galda. Negatīvu, kas tur bija nostāvējis 21 gadu. Izrādījās, ka negatīvs ir bijis no Pakalniņas pirmās spēlfilmas “Kurpe”, kur bija saglabājušies pārpalikumi: “Pārpalikumi bija saglabājušies pietiekoši daudz, lai es gribētu uztaisīt testu, saprast, vai tur vispār kaut ko var redzēt. Un mēs ar operatoru Gintu Bērziņu nolēmām, ka, pat ja tas būs sabojājies negatīvs, bet, ja tajā vēl kaut ko varēs filmēt, tad mēs filmēsim. Mēs uztaisījām testu Prāgā, un izrādījās, ka tas negatīvs ir perfekts.
Un tad, kad mēs turējām rokās testa rullīti, tad tiešām bija sajūta, ka filma ir mūžīga.
Pat šādi glabāta, viņa ir izdzīvojusi, bet vai mēs zinām, ka kaut kādi mūsu diski būs mūžīgi, to mēs nezinām. Tāpēc jau bagātākās valstīs visas kino filmas tiek glabātas arhīvos arī uz 35 mm [lentēm], tiek pārdzītas no digitālā. Piemēram, Šveicē. Es runāju ar Šveices kinoarhīva direktoru un teicu, ka “o, viss tiek pārdzīts, man nekad budžetā nebūtu tik daudz naudas, lai pārdzītu savu filmu uz 35 mm”.” Šveices kinoarhīva direktors atbildējis, ka par to maksā valsts, lai saglabātu filmas.
Saprotot, cik liela ir atrastās lentes metrāža, Pakalniņai bijis skaidrs, ka būs iespējams izveidot īsfilmu. Jautājums tikai, kādu kino veidot – spēlfilmu, inscenētu īsfilmu vai arī dokumentālu filmu? “Mums šķita interesantāk, ja filma būtu dokumentāla filma, un tā ideja par tiltu, šo konkrēto tiltu, man jau bija. Mēs, tikai sākot filmēt uz filmas, sapratām uzreiz, kādā stilā mēs to gribam filmēt. Un tā viss notika,” atklāja režisore.
