«Riga IFF» recenzija: «Skats no balkona» - maznozīmīgas pārdomas par mums visiem

Piedāvājam recenziju par Rīgas Starptautiskā kino festivāla pilnmetrāžas filmu konkursa programmā iekļauto Ūles Jēvera filmu “Skats no balkona” (2016, Norvēģija).

No 7. līdz 17. septembrim kinoteātros „Splendid Palace”, „Kino Bize” un „K Suns” ar vairāk nekā 120 filmām 9 programmās norisinās Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF). Par festivāla gaitu un programmā iekļautajām filmām ik dienas ziņo arī Latvijas Kultūras akadēmijas studenti – jaunie filmu kritiķi un kino profesionāļi.

Vērtējums:    (3/5)

Uz filmas “Skats no balkona” vienīgo seansu Rīgas Starptautiskā kino festivāla ietvaros bija ieradies tās režisors Ūle Jēvers, kas pirms seansa komentēja, ka jaunībā ir skatījies Olivera Souna biogrāfisko drāmu “The Doors” (1991), kurā esot izskanējusi frāze: “Dzīvo savu dzīvi tā, lai par to varētu uzņemt filmu.” Skatoties dokumentālās filmas par kādu personību, mēs parasti gaidām aizkustinošus vai spraigus stāstus par grūtībām karjerā, ģimenes dzīvē vai mīlestībā, piedzīvojot notikumus, kas varoņus padarījušus ievērojamus. Šī filma nav viens no tiem gadījumiem. Režisors (kurš filmā uzņēmis pats sevi) šajā kinematogrāfiskajā memuārā atklāj sevi kā pilnīgi ikdienišķu un pārtikušu cilvēku ar skaistu ģimeni, darbu un bez ievērojamām grūtībām dzīvot vienkāršu un laimīgu dzīvi.

Vienīgais, kas viņu nomāc, ir eksistenciālas pārdomas un apziņa, ka viņš ir tik niecīgs uz visuma fona.

Pirmā aina atklāj, kā Ūle skujas un prāto par dienu, kad viņš gājis uz sava pašnāvību izdarījušā tēvoča bērēm, bet daudz svarīgāk bijis tas, ka todien uz viņu paskatījusies kāda meitene. Tādējādi viņš uzreiz iepazīstina ar savu pārdomu raksturu – par “svarīgajām” ikdienas lietām mums bieži daudz būtiskāki ir šķietamie sīkumi. Ūles dzīve sastāv no pilnīgas rutīnas: viņš pavada brīvo laiku kopā ar ģimeni, brauc atpūsties pie dabas, skatās futbolu kopā ar draugiem un lielu daļu sava laika vienkārši sēž uz balkona, dzer tēju un nodarbojas ar kontemplāciju.

Viņa pārdomas ir gan ļoti vienkāršas un, jāteic, arī neoriģinālas, bet pietiekami universālas, lai jebkurš spētu ar tām asociēties.

Jo kurš gan kādreiz nav iedomājies, ka viņš varbūt ir augšāmcēlies Jēzus Kristus, vai sapņojis kļūt par slavenību Holivudā? Galu galā mēs visi reizēm izjūtam savu eksistenci kā nenozīmīgu sprīdi laikā.

Filma ir veidota kā vizuāla kolāža ar Ūles aizkadra tekstu, izmantojot vecus home video materiālus, piemēram, pusaudža gados veidoto raidījumu vai filmējumus ar stāvoklī esošo sievu, kā arī vecas vidusskolas bildes un animāciju, kas ataino viņa pārdomas, teiksim, par to, kā izskatītos, ja suņi spētu smieties vai arī krokodili valdītu pār pasauli.

Šajā vizuālo materiālu juceklī nelielu kārtību ievieš nesenāk filmētie materiāli, kuros režisors nedaudz spēlējas ar formu.

Piemēram, pārnesot darbību uz kādas nezināmas sievietes ikdienu, rodas sajūta, ka viņa ir nozīmīgs personāžs šajā filmā, lai gan izrādās, ka viņa ir vienkārši pretējās mājas iemītniece, uz  kuru Ūle noraugās no sava balkona.

Ūles sieva kādā ainā viņu nosauc par patmīli. Filma tomēr to neapstiprina, lai arī darbs, kopumā ņemot, ir dokumentāls pašportrets ar nestrukturētu savas dzīves atrādīšanu un bez dramaturģiska konflikta, ja par to neuzskata paša režisora iekšējās nesaskaņas. Bet režisora mērķis nav mūs pārsteigt, kaut ko iemācīt vai sniegt unikālu kino pieredzi. Viņš sevi un savas dzīves notikumus izmanto kā alegoriju visu cilvēku ikdienišķumam un brīžiem arī eksistences nenozīmīgumam. Ar savu vienkāršību režisors spēj raisīt skatītājā empātiju un līdz ar to arī savā ziņā attaisnot filmas vājo uzbūvi. 

Riga IFF pilnmetrāžas filmu konkursa programmā sestdien, 16.septembrī, plkst. 18.00 kino “Splendid Palace” Mazajā zālē vēl skatāma Rainera Sarneta drāma “Novembris” (Igaunija, 2017)

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti